Solidaritātes nodokļa likums, kas stājās spēkā pagājušā gada sākumā, paredz, ka tā sauktie lielo algu saņēmēji no tās atalgojuma daļas, kas pārsniedz vidēji 4000 eiro mēnesī, nemaksā sociālo nodokli, kas palielina pensijas un pabalstu apjomu, bet maksās solidaritātes nodokli.
Bet 37 darba ņēmēji vairākus šī likuma pantus apstrīdēja Satversmes tiesā, kā galveno argumentu minot, ka pēc būtības solidaritātes nodoklis tomēr ir sociālā iemaksa, un nav godīgi, ka par samaksāto naudu pretī nepienākas sociālie labumi. Tomēr Satversmes tiesa šādai likuma interpretācijai iebilda.
“Solidaritātes nodoklis pēc būtības ir jauns ienākumu nodokļa veids. Tas nozīmē arī to, ka solidaritātes nodoklis nav apdrošināšanas iemaksa un nevar tikt attiecināts uz sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņemšanu nevienā aspektā,” skaidroja Satversmes tiesas tiesnese Sanita Osipova.
Tiesa noraidīja darba ņēmēju prasību lielākajā tās daļā, gan atzīstot par Satversmei neatbilstīgu likuma sesto pantu, kas pēc būtības nosaka solidaritātes nodokļa likmes atšķirības dažādām lielo algu saņēmēju grupām, piemēram, pensionāriem.
“Atšķirīgai attieksmei pret solidaritātes nodokļa maksātāju grupām, kas notiek ar solidaritātes nodokļa sesto pantu, nav leģitīma mērķa, tāpēc šī apstrīdētā norma neatbilst Satversmei,” pauda Sanita Osipova.
Tagad likumdevējam jāvērtē tas, kādas šīs likmes būs, vai tas būs pēc augstākās likmes vai citas, bet kopumā Satversmes tiesa ir atzinusi principu, ka lielo algu saņēmējiem ir jāpiedalās taisnīgā apmērā ar nodokļu maksāšanas pienākumu, sacīja Saeimas juridiskā biroja vecākā juridiskā padomniece Ilze Tralmaka.
Jautāta, vai tas ir zaudējums, prasītāju pārstāve advokāte Alise Leškoviča atzina: “Es teiktu, jā”.
Prasītāju pārstāve tomēr paliek pie tā, ka solidaritātes nodokļa likums ir neskaidrs un viegli interpretējams, un tā ieviešanas mērķis – mazināt sociālo nevienlīdzību – populisms.
“Izskatīšanas laikā mēs esam konstatējuši, ka likumā ir ļoti smuks mērķis – mazināt sociālo nevienlīdzību, lai maksātu pabalstos tiem, kuriem tas visvairāk nepieciešams. Taču atklātie apstākļi pēc būtības parādīja, ka patiesais mērķis bija finansēt pavisam citus mērķus. Būsim godīgi, nevis lai finansētu maznodrošinātas personas, bet pirktu kalašņikovus un citu militāro aprīkojumu,” sacīja pārstāve.
16. novembrī gaidāms spriedums vēl vienā līdzīgā procesā, kurā prasītāji ir darba devēji.
Ņemot vērā šo spriedumu, arī darba devēju lietā tas spriedums varētu būt diezgan paredzams, bet tiesnese gan nesteidzas prognozēt, ka otra procesa iznākums būs identisks.
“Šī lieta ir sadalīta divās lietās, ja būtu ļoti vienāds, tad viss būtu salikts vienā lietā,” norādīja Sanita Osipova.
Lai arī Latvijā Satversmes tiesa ir pēdējā instance, jo tās spriedums nav pārsūdzams, prasītāju pārstāve jau informējusi, ka viņas klienti apsver vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
Bet, kas īsti ir šie 37 prasītāji, nav zināms, jo viņu vārdus tiesa noslepenojusi, un atklāj vien, ka tās esot pieredzējušas un darba tirgū pieprasītas augsti izglītotas personas.
