Raidījuma žurnāliste vairākus mēnešus strādāja “Tokyo City” restorānā par trauku mazgātāju, tāda veidā viņa varēja noskaidrot, kā maksā aplokšņu algas un kādi ir darba apstākļi uzņēmumā, bet viņas uzmanību piesaistīja arī daudzie ārzemnieki, kas virtuvē gan gatavoja suši, gan darīja citus darbus. Pie klientiem gan viņi negāja, jo neprot runāt latviski.
Izrādījās, daudzi ir jauni cilvēki no Uzbekistānas, ir arī strādnieki no Bangladešas, arī Indijas. Kopumā Barona ielas filiālē, kur strādā žurnāliste, tādu bija aptuveni 15, Vernisāžas filiālē, kā stāstīja kolēģi, ap 25, bet Lubānas ielas bāzē, kur “Tokyo City” sagatavo produktus restorānu vajadzībām, kā arī pasūtījumus klientiem uz mājām, - gandrīz katrs trešais.
Taču Latvija kā valsts savu darba tirgu no trešo valstu darbiniekiem sargā. Ja uzņēmējs grib, lai pie viņa strādātu trešo valstu darbaspēks, pirmkārt, ir jāpierāda, ka uz konkrēto vakanci mēneša laikā nav pieteicies neviens vietējais cilvēks, bet, otrkārt, ārzemniekiem ir jāmaksā vismaz vidējā darba alga Latvijā, kas statistiski ir teju 1000 eiro un kas uzņēmējam finansiāli izmaksātu vismaz 1300 eiro.
Bet viens no šiem strādniekiem sarunā atklāja, ka viņam maksā 2 eiro stundā, kamēr Latvijas trauku mazgātājai likme ir 2,5 eiro. Oficiālajos sarakstos viņu mēneša stundas nepārsniedz likuma noteiktās 80, bet patiesībā viņi strādā daudzkārt vairāk un algu saņem aploksnē.
Kāds uzbeks atzina, ka Latvijā mācās, strādā un pēc studijām atgriezīsies dzimtenē, strādnieks no Bangladešas savukārt ir apņēmības pilns studiju laikā atrast te sievu un tad doties uz Dāniju.
“Esmu trešās valsts pilsonis, tāpēc legāli varu strādāt tikai 80 stundas. 80 stundu samaksu pārskaita uz manu kontu, un pārējo naudu man maksā skaidrā,” atklāja sievas meklētājs.
Likums šādas darbības viennozīmīgi aizliedz. Turklāt ārvalstu studenti nedrīkst strādāt vairāk par 20 stundām mēnesī.
Valsts darba inspekcijas Darba tiesību nodaļas vadītāja Mārīte Noriņa raidījumam atzina, ka iepriekš inspekcijas reidos gan nepamatota trešo valstu pilsoņu nodarbināšana nav konstatēta. Savukārt Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP), kas izsniedz uzturēšanas atļaujas, nekontrolē, vai un cik ilgas stundas strādā to saņēmēji. Kopīgus reidus abas iestādes nerīko, un nodarbinātības pārbaude nav PMLP kompetence.
Kamēr valsts iestādes savā starpā dala, kurš ko dara jeb precīzāk – nedara, uzņēmēji labprāt nodarbina darbaspēku arī puslegālā veidā, norāda “Aizliegtais paņēmiens”.
Kāds Uzbekistānas žurnālists, kas strādā Eiropā, raidījumam sacīja, ka uz Baltijas valstīm brauc augstākā vidusslāņa ģimeņu atvases, jo izglītības kvalitāte esot augsta, bet cenas – pieņemamas. Augstskolas arī apliecina, ka šie studenti lielākoties arī reāli mācās, bet par to, ka uzņēmēji uz viņu rēķina aizpilda savas vakances, īsti nezina, tā esot uz viņu pašu riska, jo, pieķerti par Imigrācijas likuma pārkāpumiem, viņi var tikt izraidīti no Latvijas.
Augstskolu pārstāvji apgalvo, ka viņi seko līdzi, lai šie studenti, samaksājuši studiju naudu par vienu semestri, “kaut kur Latvijā neaizmaldās”. Likums nosaka - ja students pazaudē saikni ar augstskolu, pārstāj mācīties, tad augstskolai vai darba devējam, kas ir ielūdzis ārzemnieku, trīs darba dienu laikā par to ir jāinformē PMLP, kas tādā gadījumā anulē uzturēšanās atļauju. Augstskolās ir bijuši daži šādi gadījumi, bet par dažiem interesējās Valsts ieņēmumu dienests.
Un ne jau “Tokyo City” ir vienīgie, kas izlīdzas ar strādniekiem no Uzbekistānas, tā darot daudzi. Piemēram, arī politiski aktīvā uzņēmēja Linda Liepiņa, ēstuves “Wok to Walk” saimniece atzina, ka nodarbina uzbeku studentus, norādot gan, ka viņa visus likumus ievēro, bet nodarbināt studentus viņai ir lētāk, viņiem neesot tik lielu pretenziju un augstu prasību kā vietējiem.
