Līdzīgai sistēmai vajadzēja stāties spēkā jau 2017. gadā. Taču ne viss šajā iecerē līdz galam bija izdomāts, un trauksmi cēla, piemēram, nevalstiskās organizācijas, kurām nodokļos būtu jāpiemaksā nesamērīgi daudz. Ieceri toreiz atcēla. Un tā tas arī palika, līdz
tagad Covid-19 krīze īpaši skarbi atgādināja - virkne cilvēku ir nepietiekami sociāli apdrošināti.
To bija spiesti atzīt arī politiķi, diskutējot, kāpēc daļai strādājošo nepienākas vai sanāk niecīgi dīkstāves pabalsti. Pat tikai nepilni pieci eiro. Labklājības ministrijai uzdeva izstrādāt priekšlikumus, kā to risināt, un nu tie iesniegti Finanšu ministrijā. Labklājības ministrijā atzīst – būtībā piedāvājums ir līdzīgs tam, kādam bija jāstājas spēkā jau 2017. gadā - visos nodokļu režīmos, ja sociālā nodokļa iemaksu objekts mazāks par minimālo algu, šobrīd 430 eiro, tad nodokļa tiesa jāpiemaksā. Ar atsevišķiem izņēmumiem, piemēram, strādājošiem ar 1. un 2. grupas invaliditāti, jauniešiem, pensionāriem. Vairākos darbos strādājošajiem ņemtu vērā ienākumu summu.
Labklājības ministre Ramona Petraviča (''KPV LV'') gan saka, ka gala variants pēc iebildumu un precizējumu saņemšanas varētu mainīties.
Valsts ieņēmuma dienesta (VID) dati liecina, ka izmaiņas varētu attiekties vismaz uz aptuveni 190 000 cilvēku. Tik daudz ir nodarbināto, kuru oficiālie ienākumi ir mazāki par minimālo algu. Turklāt, lai gan līdz šim akcentēts, ka mazāk nodrošinātie ir alternatīvajos nodokļu režīmos strādājošie, jo pat pie lielākiem ienākumiem samaksātais sociālais nodoklis var būt niecīgs, - daudz tādu ir arī vispārējā nodokļu režīmā. Tajā to, kuri saņem zem minimālās algas, ir virs 124 tūkstošiem. Pat ja daļai tā ir nepilna slodze, nevis aplokšņu algu rezultāts, Labklājības ministrijā uzskata, ka tik un tā sociālo iemaksu objekts jāpalielina.
“Mūsu kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem ir izdevies ieviest minimālo iemaksu objektu, kas darbojas jau vairākus gadus. Un, ja mums tas būtu bijis ieviests, domāju, ka šobrīd mums būtu bijuši daudz aizsargātākā situācijā darba ņēmēji, nekā tas ir šobrīd,” saka Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Jana Muižniece.
Taču ne tikai summa, no kuras maksā nodokļus, rada nevienlīdzīgo situāciju. Sociālās iemaksas nosacītās daļās iedala pensiju apdrošināšanai, invaliditātes apdrošināšanai, maternitātes un slimību apdrošināšanai, vecāku apdrošināšanai, veselības apdrošināšanai, apdrošināšanai pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām, kā arī bezdarba gadījumiem. Kopā tas režīmā kopā veido 35,09% sociālo nodokli Taču pašnodarbinātajiem, kādu Latvijā ir 32 tūkstoši, pēdējie divi apdrošināšanas gadījumi nav paredzēti. Bet nodokļa likmes starpība iepretim neesošajiem pakalpojumiem salīdzinoši tikai 2,94%. Tajā pašā laikā desmitā daļa šajā nodokļu režīmā strādājošo pelna pat virs vidējās algas valstī, bet, gūstot darba traumu vai paliekot bez darba - kā šajā Covid-19 krīzē -, paliek arī bez pabalsta.
Savukārt, piemēram, izdienas un invaliditātes pensiju saņēmēji ir apdrošināti pret arodslimībām, bet pret bezdarbu - arī nav. Vēl aptuveni 6200 cilvēku ir patentmaksas maksātāji, kuru sociālā apdrošināšana paredzēta tikai pensijai un invaliditātes pensijai.
“Es ceru, ka faktiski šogad Covid krīze būs arī kā iemesls, iegansts uzlabot šo sistēmu Latvijā,” saka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vadītājs Andris Skride ("Attīstībai/Par!"). Konkrētu piedāvājumu gan viņš gaida no valdības, uzverot vienīgi finansējumu veselības aprūpei, kura daļa arī nāk no sociālā nodokļa, kā kritēriju, kuru pārskatot sistēmu nevajadzētu aizmirst.
Līdzīgi arī citi atzīst, ka izmaiņas ir vajadzīgas, bet gaidīs Finanšu ministrijas piedāvājumu.
“Tā ir sniega pika, kas ir ievēlusies un turpina ripot, un tās problēmas kļūst acīmredzamas. Vienlaikus mēs nevaram diskriminēt legālos nodokļu režīmos strādājošos - tā ir tā dilemma. Tāpēc ir jāatrod komplekss risinājums,” norāda Saeimas deputāts Krišjānis Feldmans (Jaunā konservatīvā partija (JKP)).
Jau konkrētākus iespējamos risinājumus sauc Nacionālajā apvienībā (NA), norādot, kā jāpārskata paši nodokļu režīmi. Saeimas deputāte Ilze Indriksone (NA) spriež, ka varētu būt divas izvēles - maksāt nodokli no apgrozījuma vai no ienākumiem, no kuriem atņemti izdevumi. “Tā varētu būt tāda pamatnodarbes forma. Bet patentmaksa varētu būt tikai kā papildus ienākumu gūšanas veida nodrošinājums. Bet, ja tā ir tava vienīgā nodarbe, tad tomēr būtu jāizvēlas stabilāki un sociāli aizsargātāki veidi, kā savu uzņēmējdarbību veikt, jo patentmaksātāji šajā brīdī ir visneaizsargātākie,” viņa piebilst.
Vēstuli Finanšu un Labklājības ministrijām saistībā ar iecerētajām izmaiņām minimālajā sociālajā apdrošināšanā nosūtījusi Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK). Tās iebildumi iepriekšējā pārmaiņu ieviešanas mēģinājuma cēlienā bija vieni no skaļākajiem un arī šoreiz, lai gan konceptuāls atbalsts esot, iebildumi arī nav pazuduši.
“Tas, kas iespējams, atšķiras tai mūsu redzējumā un politikas veidotāju redzējumā - vai drīkst darba devējam uzlikt par pienākumu no tās darba algas, par ko viņš ir vienojies ar darbinieku, piemēram, ja viņš strādā pusslodzi vai trīs ceturtdaļas slodze, samaksāt, lai šo pilno objektu sasniegtu,” saka LTRK valdes locekle Katrīna Zariņa.
Arodbiedrības, kas kopumā ir par izmaiņām un savulaik tās virzīja, savukārt gluži pretēji uzsver, ka tās nevar būt darbinieka papildu izmaksas, samazinot ienākumus uz rokas.
Tikmēr Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) no vienas puses, kopā ar arodbiedrībām iestājas par izmaiņu drīzāku ieviešanu, no otras, līdzīgi kā LTRK, uzsver, ka tajos gadījumos, kur tās ir darba devēja un darba ņēmēja attiecības, šis slogs nevar tikt uzlikts darba devējam. Taču sistēmas maiņa esot vajadzīga, jo tas ir arī konkurences jautājums.
“Ja cilvēki ir vienā nozarē, vienā biznesa jomā, bet katram ir dažāda šī nodokļu sistēma, tad tā nevienlīdzība jau notiek arī šajā ziņā,” skaidro LDDK ģenerāldirektore Līga Meņģelsone.
Izmaiņas sociālo iemaksu sistēmā bija paredzēts skatīt vienlaikus ar kopējam nodokļu politikas izmaņām.
Iepriekš bija paredzēts, ka to pirmais uzmetums būs gatavs 31. maijā un izmaiņas varētu stāties spēkā jau nākamgad. Taču tagad vadības vadītājs Krišjānis Kariņš to vairs nesola.
“Tā grūtība, protams, ir praksē, ka mēs mēģinām vienoties vispār, kādi būtu iespējamie uzlabojumi nodokļu sistēmā, un tur ir diezgan atšķirīgi viedokļi. Un mēs esam tajā vienošanās stadijā, kas ir šobrīd ļoti tāla no rezultāta.(..) Es vēl neesmu savā prātā nolicis to gala datumu, bet ir skaidrs viens, ka, ieviešot jebkādas maiņas, mums ir jādod arī nodokļu maksātājiem pieņemams brīdinājums. Tas nevarētu būt gada beigās, kā līdz šim. Tāpēc mums ir mērķis, ka būtu skaidrība līdz Jāņiem, kādas būs nodokļu maiņas, ar kurām rēķināties janvārī,” sacīja premjers.
Kariņš neizslēdz, ka vienošanos starp partijām var arī neizdoties panākt.
