Latvijā ilgu laiku, arī krīzes karstumā, bijis viens no augstākajiem produktivitātes kāpumiem ES. Taču pēdējos gados pieaugums sācis buksēt.
Pārrēķinot naudā, darbaspēka produktivitāte Latvijā ir 8,4 eiro stundā. Visaugstākā tā ir Dānijā – virs 50 eiro stundā, un Norvēģijā – tuvu 70 eiro stundā. No ES vidējā radītāja – 32 eiro stundā - Latvija atpaliek gandrīz četras reizes.
“Nav mūsu darbinieki slinki,” saka Ilmārs Omanis, kura vadītajam uzņēmumam “Hanzas elektronika” Ogrē un Ventspilī pieder vienas no modernākajām elektronikas rūpnīcām Ziemeļvalstīs. Savus darbiniekus uzteic arī citi uzņēmēji.
“Visi pētījumi, ko mēs esam veikuši, rāda, ka darba devēji ir ārkārtīgi apmierināti ar savu darbinieku efektivitāti. Cita lieta, ka darbinieki nav apmierināti ar algām, ko viņi saņem, bet tur vairāk arodbiedrībām būtu ko teikt,” saka Rīgas Ekonomikas augstskolas docents Arnis Sauka.
Protams, darba ražība nav atkarīga tikai no strādnieku centības vai slinkuma. Daudziem uzņēmumiem strādāt efektīvāk aizvien traucē, piemēram, lielie maksājumi par investīcijām, kas veiktas pirms krīzes. “Bieži vien uzņēmumi sniedz pakalpojumus par pietiekoši augstām izmaksām ar mazu pievienoto vērtību,” saka Sauka. Šī tendence mazinās, atmaksājot lielās saistības, bet joprojām pastāv.
Produktivitātes noteikšanā svarīga ir cena, par kādu preci var pārdot.
Sauka ievērojis, ka uzņēmumi Latvijā mēdz izvēlēties mazāk riskantas biznesa stratēģijas, kas neļauj kāpināt ražīgumu.
Ekonomiste Raita Karnīte pirms dažiem gadiem veica pētījumu, kurā secināja, ka nekustamo īpašumu nozare, kas izraisīja krīzi, aizvien bija visproduktīvākā. Proti, nozare labi pelnīja.
Karnīte norāda, ka Latvija nevarēs iegūt augstu ražību, ja pamatā izgatavos produktus nevis gala, bet starpstadijās: “Ja Latvijas uzņēmuma tirgus partneris ir mūsu ražotā pusfabrikāta izmantotājs un piedevām vēl Latvijas uzņēmuma īpašnieks, tad skaidrs, ka viņš nav ieinteresēts pārdot savam, uzņēmumam Vācijā, Zviedrijā vai Somijā preci dārgi. Viņš cenšas samazināt cenu, lai varētu iegūt augstāku pievienoto vērību savā gala produktā. Tātad viņa produktivitāte ir augsta, bet Latvijas uzņēmuma – zema.”
Uzņēmumā “Hanzas elektronika” stāsta - augto produktivitāti Rietumos izskaidro uz zināšanām balstīts biznesa modelis - produktu izgudrošana, patentēšana un pārdošana. Savukārt ražotājiem jākonkurē ar zemām izmaksām. “Šāda ražošana kā mūsu rūpnīcā Rietumos praktiski nepastāv, līdz ar to nav godīgi salīdzināt. Šī ražošana aiziet uz valstīm, kur tā ir lētāka,” saka Osmanis.
Osmanis un citi uzņēmēji atzīmē, ka Latvijas mazajā darba tirgū ir grūtības atrast darbiniekus, nemaz nerunājot par iespēju izvēlēties labākos speciālistus, kas ļautu uzlabot produktu: “Jo vairāk es runāju ar uzņēmējiem, jo vairāk es dzirdu, ka viņi ir gatavi ievest ne vien “zilās apkaklītes”, bet arī “baltās apkaklītes”,” par darbaspēka pieejamību saka ekonomists Sauka.
Lielāku ražību iespējams panākt ieguldot zinātnē. Arī šajā jomā Latvija velkas nopakaļ citām valstīm – maz iegulda gan valsts, gan industrija, jo maz ir augstu tehnoloģiju uzņēmumi, kas to var atļauties.
