Uzcenojuma regulējums nozīmē, ka ražotājs nosaka cenu, lieltirgotājs uzliek savu uzcenojumu, aptieka - savu, un beigās sanāk summa, par kādu medikamentus nopērkam aptiekā.
Lieltirgotāja un aptiekas uzcenojuma griestus nosaka valsts ar īpašu formulu. Piemēram, ražotājs vairumtirgotājam savas zāles pārdod par 5 eiro iepakojumā. Lieltirgotava šīs zāles drīkst uzcenot līdz 5,88, bet aptieka – līdz 7,78. Pieskaitot PVN, zāļu gala cena no ražotāja pieciem eiro izaugusi līdz 8,71 eiro.
Realitātē gan iespējama situācija, ka tieši tikpat daudz zāles aptiekā maskās arī tad, ja ražotājs tās pārdevis lētāk par pieciem eiro.
Situāciju kontrolē tirgotājs
Vislielākās iespējas koriģēt medikamentu cenu ir vertikāli integrētās struktūrās, kur aptieku tīkls saistīts ar lieltirgotavu, un pēc būtības viens un tas spēlētājs uzcenojumu liek divreiz. Piemēram, sākotnēji ražotājs savas zāles pārdod par deklarēto cenu, savu uzcenojumu uzliek lieltirgotava, pēc tam savu - aptieka. Jau citā iepirkumā ražotājs iedod atlaidi, bet tā vietā, lai cenu samazinājumu justu arī pircējs, visbiežāk lieltirgotava, bet dažkārt arī aptieka vai abi uzliek lielāku piecenojumu. Rezultātā pircējam zāles maksā tikpat.
Medikamentu ražotnē “Grindex” Latvijas Televīzijai atzina, ka situāciju šajā gadījumā kontrolē tirgotājs.
AS “Grindeks” valdes priekšsēdētājs Juris Bundulis atzina, ka “atlaides ir tas sāpīgākais jautājums, jo no vienas puses tas ir komercnoslēpums, jo katrs grib vairāk pārdot”.
“Līdz ar to, ja paskatītos atlaižu statistiku, tā būtu diezgan plaša. Cik lielā mērā tas nonāk līdz patērētājam kā cenu samazinājums, es negribētu būt tas viedais eksperts... Es domāju, ka situācijas ir dažādas. Es domāju, ka tas palielina ieņēmumus tiem, kas šo papildu atlaidi saņem. Ja viņiem ir iespēja samazināt cenas, viņi to dara, jo dažādās Latvijas aptiekās cenas ir dažādas,” sacīja Bundulis.
Holdingā “Repharm”, kurā ir gan lielākais aptieku tīkls – “Mēness aptiekas”, gan lielākais lieltirgotājs “Recipe Plus”, nemaz neslēpj, ka atlaides ne vienmēr pircējs jūt.
“Apmērs ir atšķirīgs. Ja raugāmies uz recepšu zālēm vai kompensējamām zālēm, tad parasti tur atlaižu tikpat kā nav, daļai no zālēm ir atlaides, un tad atkarībā no ražotāja, kurš saka, nu, mēs uz kaut kādu laika periodu gribētu savas zāles pārdot lētāk. Tad daļa šo atlaižu nonāk līdz gala patērētājam, daļa nenonāk,” atzina AS “Repharm” direktoru padomes priekšsēdētājs Dins Šmits.
Holdinga vadītājs, par to runājot, detaļās gan neielaižas. Un arī atbildīgajām valsts institūcijām nav priekšstata, cik tad bieži ir tie gadījumi, kad ražotāja atlaide līdz pircējam nenonāk.
Uzraugi neziņā
“Principā atlaidei būtu jānonāk līdz gala patērētājam, un, vai bieži tas nenotiek, mēs diemžēl no sava skatpunkta nevaram spriest,” pauda Zāļu valsts aģentūras Zāļu izplatīšanas informācijas nodaļas vietnieks Sergejs Akuličs.
Zāļu valsts aģentūra nemaz nezina, kad ražotājs vairumtirgotājam atlaidi iedevis. Ražotājs aģentūrā ir deklarējis savu standarta cenu. Bet, ja vairumtirgotājs sarunā atlaidi, piemēram, par lielāku nopirkto apjomu, par to ne vienai pusei nav jāatskaitās. Tā kā reālo sākuma cenu institūcijas nemaz patiesībā nezina, arī pieļaujamā gala cena pārrēķināta netiek. Rezultātā – tā var būt arī lielāka, nekā nosaka formula Ministru kabineta noteikumos, un Zāļu valsts aģentūrā to atzīst.
Šāda prakse nostāda arī nevienlīdzīgā situācijā individuālās, ārpus lielajiem tīkliem esošās aptiekas bez saistītā vairumtirgotāja, jo konkurēt ar lielajiem spēlētājiem ir grūtāk.
Vēl mazāk caurredzama ir inovatīvo un dārgo zāļu, visbiežāk valsts apmaksāto, cenu veidošanās. Uz šo problēmu norāda Farmācijas fakultātes docente un biedrības "Veselības projekti Latvijai" pārstāve Elita Poplavska.
“Ar to cenu caurskatāmību ir ļoti sarežģīti, jo inovatīvām un dārgām zālēm, piemēram, daudzām jaunām arī onkoloģiskām zālēm, cenas ir slepenas. Arī C hepatīta jaunajām zālēm šīs cenas nav zināmas. Un katra individuāla valsts vienojas ar ražotāju uz kaut kādiem nosacījumiem, vai tas ir apjoms vai kādi citi nosacījumi,” stāstīja Poplavska.
“Un katra valsts domā, ka tā ir dabūjusi visizdevīgākos nosacījumus, bet īstenība mums nav nekādu instrumentu arī pašā valstī, lai šīs zāles savstarpēji salīdzinātu,” norādīja Poplavska.
Latvija tieši ar ražotāju šajā gadā noslēgusi aptuveni 40 šādus līgumus 19 miljonu eiro apmērā. Bet, vai citas valstis maksā vai nemaksā vairāk, Latvijas iestādes tiešām nezina, atzīst Nacionālajā veselības dienestā.
“To arī nezina citas valstis. Ražotājs mums piedāvā, mēs rēķinām, un šobrīd mēs ar šiem līgumiem neiekļaujam dārgāku terapiju, nekā jau ir izmaksas sarakstā. Tā ka ražotājs vai nu dod mums atlaidi, apmaksu, vai maksājam tikai par rezultātu,” sacīja Nacionālā veselības dienesta Zāļu un medicīnisko ierīču departamenta direktore Signe Bokta.
Nacionālajā veselības dienestā arī norāda, ka sarunas par tālāku cenu samazināšanu notiek pastāvīgi. Eiropas līmenī gan bijušas diskusijas par to, ka šī slepenība būtu jāizbeidz, taču par konfidencialitāti iestājas ražotāji, kuru ietekme ir spēcīgāka.
