Latvijai iegūstot neatkarību, ceļš tālāk uz Eiropas Savienību un NATO kļuva par loģisku nākamo soli. Taču uz starta līnijas bija 10 valstis un desmit cerības iekļūt vienotajā blokā.
Toreizējais ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks ES (1998–2003) Andris Piebalgs sacīja: "Sākumā bija regate. Tev jāapsteidz Igaunija, jāapsteidz Lietuva, lai tev būtu cerības. Tāda nežēlīgāka konkurence.
Latvija, sakopojusi tolaik nelielu, jaunu un centīgu diplomātu kodolu, sēdās reisos, brauca uz Briseli un runāja. Tas bija maratons, kurā nāca arī pirmā vilšanās. Eiropas līderi pēc vairākiem gadiem pieņēma lēmumu sākt iestāšanās sarunas par dalību Eiropas Savienībā ar virkni valstu, arī mūsu kaimiņiem igauņiem, bet Latvija to skaitā nebija.
Iestāšanās ES sarunu sagatavošanas grupas vadītājs Eduards Stiprais norādīja: "Jā, bija manāma vilšanās, jo ja mēs tolaik būtu skatījušies uz atšķirībām gatavības pakāpē starp Latviju un Igauniju, tā atstarpe bija minimāla. Mēs sapratām, ka šo politisko lēmumu nevaram grozīt, bet tad jāstrādā divtik sparīgi, lai sagatavotos sarunām."
Pagāja pusotrs saspringts gads un Eiropas Komisija savā ikgadējā progresa ziņojumā 1999. gadā tomēr rekomendēja sākt sarunas arī ar Latviju par iestāšanos blokā.
Piebalgs norādīja: "Mēs pietiekami labi sapratām, ka galvenais ir lauksaimniecība un tad ir struktūrfondi. Un pārējās lietas, ja mēs varam dabūt maksimālu pārejas periodu, jo labāk mums. Stratēģija bija diezgan skaidra, bet grūtība bija, ka nekas nav skaidrs, kamēr viss tiek nolemts."
Pārliecināt vajadzēja ne tikai Briseli, bet arī cilvēkus Latvijā.
Latvijas iestāšanās ES sarunu vadītājs Ķesteris atminējās: "Smagu vēsturi pārdzīvojušiem cilvēkiem to bija grūti saprast, tāpēc iestāšanās sarunās mums vajadzēja būt ļoti rūpīgiem un neatstāt iespaidu, ka Ārlietu ministrija akli pilda Eiropas prasības. Pirmkārt, vajadzēja pierādīt, ka Eiropas Savienība, iestājoties, nepārrullēs mazo Latviju kā buldozers, sagraujot tās ekonomiku."
Toreizējais Latvijas ārlietu ministrs (1999–2002) Indulis Bērziņš sacīja: "Darba bija ļoti daudz, bet pamats bija pierādīt, ka mēs, Baltijas valstis, kas ir bijušas PSRS sastāvā, būsim spējīgi darboties, būsim spējīgas būt Eiropas Savienības dalībvalstis."
Un galu galā slīpējot sevi atbilstoši Eiropas Savienības prasībām, pielāgojot likumus 2003. gada aprīlī Grieķijā Latvija līdz ar visām pārējām jaunajām valstīm parakstīja Eiropas Savienības dalībvalstu pievienošanās līgumu.
Latvijas gadījumā tas nozīmēja, ka ir jāpārvar vēl viens solis, proti, Latvijas vēlētājiem rudenī referendumā galīgi ir jāsaka "Jā" vai "Nē" dalībai Eiropas Savienībā. Rudens pienāca ātri, līdz tam organizācijām, aktīvistiem mobilizējot spēkus, lai iedzīvotājus maksimāli informētu. Bet līdz pēdējam brīdi nebija skaidrs, kāds būs rezultāts.
Cilvēku viedokļi toreiz atšķīrās. Referenduma rezultātus gaidīja gan pilsētu laukumos, gan Latvijas Televīzijas studijā.
Ķesteris sacīja: "Kad pienāca referenduma diena, es biju nervozs un satraucies. Uz vakarpusi es sazvanījos ar Kalnietes kundzi, kas tolaik bija ārlietu ministre, un viņa teica, ka cilvēki iet balsot un ar tādu nopietnu attieksmi."
Kad jau kļuva skaidrs, ka rezultāts ir pozitīvs, līksmoja atbalstītāji, bet drūmu vaigu rādīja pretinieki. Kopumā par iestāšanos Eiropas Savienībā bija nobalsojuši 66,97%, pret 32,26%, piedaloties vairāk nekā 70% procentiem Latvijas balsstiesīgo, kas tobrīd bija rekordliels aktivitātes rādītājs.
Jau pēc gada 2004. gada 1. maijā Latvija kļuva par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti. Zilais karogs ar dzeltenajām zvaigznēm pacēlās Rīgā, bet Latvijas karogs Briselē.
Toreizējā Valsts prezidente (1999–2007) Vaira Vīķe-Freiberga tagad pauž: "Un mūsu rokās ir ne tikai savu Latviju veidot skaistu, baltu, cēlu, kuru atpazītu Eiropā, bet arī Eiropu, mūsu kopējās mājas, veidot tādu, par kuru mēs visi varētu priecāties un būt lepni," viņa teica.
20 gadi ir laiks, kuros noticis daudz, un skaidri redzams, ko varēja darīt labāk, kā vēl pietrūkst, saka tā laika liecinieki. Taču nešaubīgi tas bijis vispareizākais lēmums, un īpaši tas redzams šodien, ģeopolitiski sarežģītajos laikos.
