Tā ir daļa no kāda integrācijas projekta, lai palīdzētu bēgļiem. Bērniem iepatikās – tā taču arī bija iespēja labāk iepazīties ar Liepāju, kur daži no viņiem dzīvo trešo gadu. "Patvērums ģimenei" iesaistījās palīdzības sniegšanā bēgļiem gandrīz uzreiz pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā sākuma. Palīdz ar mantām, cilvēki var paņemt to, kas vajadzīgs. Un piedāvā vietu, kur satikties, jo ir taču svarīgi satikties ar tiem, kas par tavām problēmām ir nevis tikai dzirdējuši, bet paši tās izjutuši uz savas ādas.
"Ukraiņi sāka pie mums nākt, mēs ar viņiem sadraudzējāmies un nolēmām uzrakstīt lielu projektu "Stiprinot Ukrainu: ukraiņu ģimeņu psiholoģiskās labklājības un integrācijas veicināšana Liepājā", kam piešķīra finansējumu Eiropas Savienības "Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonds" (AMIF). Šā projekta ietvaros bija trīs lieli virzieni – strādājām ar pieaugušajiem, pusaudžiem un bērniem. Pieaugušajiem bija psiholoģiskā palīdzība, meistarklases un liels kurss pusaudžu vecākiem, veltīts audzināšanai. Pusaudžiem arī bija tikšanās ar psihologu, dažādi izklaidējoši pasākumi, meistarklases, boulings, pārgājiens, bija daudz iespaidu. Un fotokurss. Pazīstamais fotogrāfs Jānis Vecbrālis sagatavoja videolekcijas, bērni tās analizēja kopā ar mentori Daci Liepu, bet pēc tam fotografēja, divas fināla tikšanās no septiņām bija studijā pie Jāņa, tur strādāja ar gaismu, mēģināja taisīt fotoportretus," stāsta biedrības "Patvērums ģimenei" projektu vadītāja Irina Augustauska.
Pēc tam viss safotografētais tika nosūtīts Vecbrālim, viņš atlasīja 31 fotogrāfiju, tā arī iznāca izstāde, kas arī bija noslēgums projektam, kurš turpinājās kopš 2023. gada decembra. Kādam no jaunajiem fotogrāfiem tajā ir vairākas fotogrāfijas, citam – neviena. Pavisam bija pusotrs desmits dalībnieku, taču pilnībā kursu apmeklēja ne visi. Ar dažiem dalībniekiem, pateicoties Irinas starpniecībai, Rus.LSM.lv aprunājās.
"Man iepatikās fotografēt un gribējās iedziļināties šajā procesā. Esmu ļoti pateicīga biedrībai "Patvērums ģimenei", Jānim Vecbrālim un Dacei Liepai, ka viņi mums veltīja ne mazumu laika, sniedza zināšanas. Pēc šiem kursiem foto kļuvis par manu hobiju, tagad ne tikai vienkārši spiežu pogu, bet meklēju kaut kādus momentus, lai fotogrāfija izdotos spilgtāka un ar dziļāku jēgu. Atmiņas tālrunī ir arvien mazāk, nākas tīrīt," saka 14 gadus vecā Jelizaveta Bulaha no Zaporižjas, kas ar ģimeni jau trešo gadu dzīvo Liepājā.
"Manam tēvam ļoti patīk fotografēt. Agrāk mani ļoti kaitināja, kad viņš gandrīz vai katru sekundi man lika apstāties, lai nofotografētu uz kāda fona. Teica – "tikai vienu kadru", bet iznāca… Pēc tam pati sāku fotografēt ar tālruni, vēlāk parādījās aparāts ar labu kameru. Es sapratu, ka man arī patīk šī nodarbe. Man bija sapnis nofotografēt lidmašīnu, un tas piepildījās 2022. gadā, kad Liepājas lidostā bija aviošovs.
Žēl, ka fotogrāfijas bija jāizdzēš, jo telefonā tikpat kā nebija atlicis vietas. 2023. gadā māte bija Ukrainā un no tēva atveda fotoaparātu. Tagad fotografēt patīk vēl vairāk. Tēvam ir vesela kolekcija, arī tādi, kam vajadzīgas fotofilmiņas," stāsta 17 gadus vecā Katerina Thagapsova, kas kara sākumā kopā ar māti un tēvu atbrauca no Kijivas apgabala Irpiņas.
12 gadus vecā Veronika Skidana foto kursos nokļuva pēc mātes iniciatīvas. Meitene teic, ka pagaidām nespējot saprast, vai viņai patīk fotografēt vai nepatīk. Taču kursi atstājuši labu iespaidu.
"Esmu no Harkivas apgabala. No laukiem. Mēs arī dzīvojām okupācijā. Bet mums viss bija labi līdz zināmam laikam. Mums ciemā bija tikai viens trāpījums, bet pats lielākais Ukrainā. Trāpīja veikalam-kafejnīcai. Jā, tas ir Hrozas ciems… Mēs Latvijā esam jau divus gadus. Pirmo gadu dzīvojām Latgalē, pie Balviem, netālu no robežas. Liepājā dzīvojam gadu. Māte ar tēvu bija Liepājā, atgriezās, teica, lai gatavojamies ceļam. Tur bija labāk – jau bija radušies draugi, skola jau bija pazīstama. Tur es nomācījos gadu. Šeit mēs esam no pagājušā gada septembra, skolā pagaidām neesmu gājusi," stāsta Veronika.
Meitenes pamazām pierod pie jaunās vietas, iepazīstas, iedzīvojas…
"Ir jau daudz pazīstamu vietu, jūties mājīgāk, ne tā, kā sākumā," saka Jelizaveta.
"Sākumā man no Liepājas bija ļoti bail.
Mūs no Polijas atveda mātes draugi. Un atveda tieši uz slimnīcu – analīzes, rentgens, citi izmeklējumi… Izrādījās, ka esmu pārslimojusi kovidu, labi, ka bez sekām. Mēs taču divas nedēļas līdz aizbraukšanai dzīvojām aukstā pagrabā. Stress pirmajā laikā bija liels, mātes draugi ļoti palīdzēja. Tagad ir jau labāk, un mazliet esmu iemācījusies latviski," saka Katerina.
Sakarus ar tuviniekiem meitenes cenšas uzturēt visiem iespējamiem līdzekļiem – tālrunis, saziņas lietotnes, e-pasts.
"Sūtu pašas uzņemtās fotogrāfijas, viņiem ļoti patīk.
Viņiem liekas, ka Liepāja ir kā mazā Šveice, – esmu taču sūtījusi ezera, meža fotogrāfijas…
Stāstu, ka Latvija ir ļoti bagāta ar mežiem, tā ir mežu un jūras zeme, ka Liepāja ir pilsēta, kurā piedzimst vējš. Te taču ne diena nepaiet bez vēja, tas šeit ir kā galvenais iemītnieks! Ir ļoti daudz skaistu vietu – parks, veloceliņi, braucu pa tiem ar velosipēdu, ļoti laba relaksācija," teic Jelizaveta.
"Sazinos ar tēvu, protams, un arī ar māti, viņa aizbrauca uz Ukrainu strādāt, mēs te ar vecāko māsu esam divatā. Un ar draugiem sazināmies, arī te ir radušies draugi. Tēvam ir ļoti interesanti klausīties par Liepāju, viņš jau ne reizi vien ir jautājis, vai es labi pazīstu pilsētu. Saku, ka diezgan labi," stāsta Katerina.
"Man liekas, ka mani ukraiņi pilsētu pazīst labāk nekā es, viņus visur aizved, visu cenšas parādīt, es tik daudz nezinu," smaida Irina.
"Es cenšos mājās nesēdēt – ja ir laiks un laikapstākļi ļauj, ņemu fotoaparātu un eju uz Liepājas ezeru. Un nesen atkal fotografēju aviošovu, ļoti neparasti iespaidi, īpaši, kad lidoja iznīcinātāji, pilnīgs adrenalīns. Un troksnis liels…" stāsta Katerina.
"Mēs dzīvojam līdzās ezeram, izbijāmies, bet pēc tam uzzinājām, ka tas ir aviošovs, un nomierinājāmies," piebilst Jelizaveta.
"Liepājā esmu pieradusi, daudz ko šeit zinu. Zinu, kurp jābrauc. Galvenais – neapmaldīties. Bet mājās tomēr bija labāk. Man tur bija suņi, kaķi, cūkas, vistas, nutrijas…" stāsta Veronika un nolasa nelielu lekciju par nutriju paradumiem.
"Cilvēki pie jums ir labi. Ļoti labi. Patīkami. Ko stāstu savējiem, kas palikuši Ukrainā? Ar vecmāmiņu pašlaik īpaši nesazinos, sakari nav neko labi… Vispār Latvija ir patīkama. Man patīk. Te ir meži, ezeri, jūra… Es vakar peldējos jūrā, ūdens ir silts!" saka Veronika.
Biedrība "Patvērums ģimenei" turpina projektus, kuru nolūks ir integrēt bēgļus. Projektā, kas tikko noslēdzies, paredzēta arī dienas nometne jaunāko klašu skolēniem.
"Jūlija otrajā un trešajā nedēļā būs jauktā grupa, līdzīgs skaits gan ukraiņu, gan vietējo bērnu, programmā – dažādi pasākumi un ekskursijas, nodarbības un sarunāšanās latviski. Un pašlaik notiek darbs pie vēl viena projekta rakstīšanas, tas būs orientēts uz ukraiņiem, plānojam turpināt dienas nometni, tā devusi ļoti labus rezultātus, būs arī pasākumi pusaudžiem," stāsta Irina Augustauska.
- Izstāde biedrības "Patvērums ģimenei" telpās Roņu ielā 1 atvērta līdz 3. jūlijam.
