Starp ziemeļvalstīm latviešu jaunieši mājas atstāj visvēlāk
Visbiežāk neatkarīgas dzīves uzsākšana ir atkarīga no vairākiem faktoriem – piemēram, vai jaunietis studē, vai ir attiecībās; no viņa finansiālās (ne)atkarības, darba tirgus apstākļiem, no mājokļu īres cenām un tā, cik dārga ir ikdienas vajadzību nodrošināšana. Kā liecina "Eurostat" dati, 2019. gadā Eiropas Savienībā (ES) vecāku mājās vīrieši dzīvoja līdz 27,1 gada vecumam, bet sievietes – līdz 25,2 gadu vecumam. Vairumā ziemeļvalstu un arī ES rietumu daļā jaunieši vecāku mājas pamet agrīnā divdesmitgadnieka vecumā, bet Eiropas dienvidos un austrumos visizplatītākais vecums, lai sāktu dzīvot patstāvīgi, ir vēlīnie divdesmit vai agrīnie trīsdesmit.
Horvātijā, Slovākijā, Itālijā un Bulgārijā vidējais vecums, kad jaunieši atstāj vecāku mājas, 2019. gadā bija 30 gadi vai vairāk. Maltā, Spānijā, Portugālē un Grieķijā šis vecums bija 28,9–29,9 gadi. Zviedrijā, Luksemburgā, Dānijā, Somijā un Igaunijā vecāku mājas jaunieši atstāj pirms 23 gadu vecuma, un līdzīgi arī Francijā, Nīderlandē un Vācijā šis vecums ir mazāks nekā 25 gadi. Salīdzinot ziemeļvalstis, Latvijas jaunieši vecāku mājas atstāj visvēlāk – 26,6 gados.
Motivācijas patstāvīgas dzīves uzsākšanai – dažādas
Jauniešiem, kurus uzrunāja LSM.lv, motivācijas patstāvīgas dzīves uzsākšanai bijušas diezgan atšķirīgas. Jānis (23) patstāvīgāku dzīvi uzsācis jau 9. klasē, pēc vectētiņa nāves no vecākiem pārvācoties pie vecmāmiņas, kura palikusi viena savā īpašumā ar dārzu. Kopā ar vecmāmiņu nodzīvojis visu vidusskolas laiku un, uzsākot studijas, pārcēlies uz Liepāju, kur dzīvojis kopmītnēs. Tomēr kopmītņu sadzīves specifika un nepieciešamība pēc savas privātās telpas mudinājusi vēlāk meklēt dzīvokli.
Ar studijām saistīta motivācija pirmajai patstāvīgajai dzīvei Rīgā bijusi arī Odrijai (22) no Kurzemes – viņa gan dzīvojusi nevis kopmītnēs, bet īrējusi istabu dzīvoklī kopā ar citiem jauniešiem. Pandēmijas dēļ bijis visai sarežģīti dabūt darbu, tāpēc atsevišķi no vecākiem dzīvojusi ar intervāliem. Šobrīd Odrija studijas ir pabeigusi, attālināti mācās maģistrantūrā un meklē darbu savā profesijā, plānojot pārcelties uz Rīgu, kur varētu būt labākas iespējas uzsākt karjeru.
Savukārt Paulai (21) vēlme izvākties no vecāku mājokļa bijusi jau mirklī, kad viņa sasniegusi 18 gadu vecumu. Izvācoties viņa vietējā pilsētā atradusi darbu ēdināšanas uzņēmumā un sākusi īrēt arī dzīvokli, taču, pienākot Covid-19 pandēmijai, ēdināšanas uzņēmums slēgts, un Paula bijusi spiesta atgriezties pie vecākiem. Viņa atzina, ka nav bijis blakusapstākļu, kas būtu mudinājuši ātrāk pamest vecāku mājas. Nav bijis arī spiediena no vecākiem, un pienākumu dzīvot atsevišķi viņa faktiski uzlikusi sev pati. Šobrīd Paula no Kurzemes ir pārvākusies uz Rīgu, kur dzīvo kopā ar partneri un strādā apkalpojošajā sfērā.
Apburtais loks: lai dabūtu darbu, nepieciešama darba pieredze; darba pieredzi nav iespējams iegūt nestrādājot
Jauniešu bezdarba līmenis arvien ir lielāks nekā vidējais bezdarbs Latvijā kopumā. Kā atzīst paši jaunieši, tieši nodarbinātības jautājums ir viens no vissvarīgākajiem – lai arī darbavietas ir, visbiežāk tajās tiek prasīta darba pieredze, un tas sarežģī pirmā darba atrašanu. Tomēr bez darba patstāvīga dzīve īsti nav iespējama, lai arī lielākoties jaunieši, studējot tālu no vecāku mājām, var rēķināties ar vecāku atbalstu. Piemēram, Jānis nepieciešamību pēc finansiālas neatkarības sapratis brīdī, kad, studējot un braukājot pie vecākiem un vecmāmiņas, bijis grūti izdzīvot ar kabatasnaudu, ko saņēmis no vecākiem. Turklāt pirmajā gadā tēvs maksājis arī par viņa studijām, tāpēc bijis neērti prasīt lielāku kabatasnaudu, bet bijis arī grūti izdzīvot ar to, ko vecāki devuši. Pirmo oficiālo darbu viņš dabūjis būvniecības veikalā Liepājā, un nekādu sarežģījumu neesot bijis. Lai tiktu ārā no apburtā loka ar neesošo darba pieredzi, CV viņš norādījis arī neoficiāli strādātos darbus. Jānis gan uzreiz paskaidroja: "Tas, protams, nav gluži korekti".
Lielāka problēma Jānim kā jaunietim, kurš uzaudzis laukos, bijusi krievu valodas neprasme, jo prasība zināt krievu valodu bijusi gan darba sludinājumos, gan izrādījusies nepieciešama reālajā dzīvē.
Tomēr Jānis uzsvēra – neviens cilvēks darba vietā nestrādā viens, parasti blakus ir kolēģi, kas ir gatavi palīdzēt ar svešvalodu saistītās situācijās, līdz ar to ikvienai problēmai var atrast risinājumu, un nav iemesla sevi noniecināt tikai krievu valodas neprasmes dēļ. Tagad Jānis no Liepājas ir pārcēlies uz Kuldīgu un izmēģinājis vairākus darbus, tostarp arī jomās, kas tuvākas viņa studiju specifikai (kultūra), tomēr šobrīd atkal strādā būvniecības veikalā, jo kultūras jomā bijis grūti sabalansēt studijas ar darba laiku un atšķirīgus viedokļus ar gados vecākiem kolēģiem.
Savukārt Odrija norādīja – reģionā, kur viņa šobrīd dzīvo, nav vakanču viņas izvēlētajā profesijā. Ne valsts sektors, ne uzņēmumi nepiedāvā darbu amatā, ar kuru viņa plānojusi sākt savu karjeru, savukārt Rīgā iespējas dabūt darbu valsts sektorā esot krietni plašākas, jo lielākoties valsts iestādes koncentrējušās galvaspilsētā. Līdz šim Odrija strādājusi dažādus sezonālos darbus savā pilsētā, taču uzsver – darbavietas pieprasa pieredzi, kādas jauniešiem nav. Sezonālajiem darbiem vai darbiem apkalpošanas sfērā iepriekšējā pieredze nav tik svarīga, jo šajās nozarēs pastāvīgi trūkst darbaspēka. Tomēr reģionos, kur dzīve ir lētāka nekā galvaspilsētā, arī darba samaksa ir mazāka, un jaunieši bieži vien nevēlas strādāt par niecīgu algu, ja nevar paļauties uz līdzcilvēku atbalstu.
Paula strādājusi arī savā dzimtajā pilsētā, kad pirmoreiz izvākusies no vecāku mājām, bet pēc pandēmijas no reģiona nolēmusi pārvākties uz Rīgu, jo tur pavērušās daudz plašākas darba iespējas.
No otras puses, sameklēt darbu Rīgā bijis grūtāk, nekā sākotnēji plānots, līdz ar to daļēji viņa bijusi spiesta paļauties uz partneri, lai arī tikai īslaicīgi. Paula uzsvēra – darba devējs biežāk dod priekšroku darbiniekam ar iepriekšēju darba pieredzi, tāpēc ir sarežģīti atrast darbu, kas palīdzētu nodrošināt ikdienas vajadzības. Savu iespēju robežās Paula centusies izvēlēties darbu, kas ir interesants, tāpēc priekšroku devusi darbam kafejnīcā, nevis, piemēram, lielveikala kasē.
Jauniešu lielākās bažas: finansiālais stāvoklis, dzīvesvieta, sabiedrības spiediens un atšķirīgas komunikācijas telpas
Kā vienu no iespējām, pārvācoties uz dzīvi citā pilsētā, piemēram, uz studiju laiku, jaunieši min dzīvošanu pie radiniekiem. Vēl ir iespēja kopā ar citiem jauniešiem īrēt dzīvokli vai arī apmesties kopmītnēs. No kopmītnēm gan nereti attur privātuma trūkums, ne vienmēr ideālais stāvoklis no higiēnas un sadzīves ērtību viedokļa, kā arī samaksa, jo ne par visām kopmītnēm Rīgā maksa ir simboliska un studentiem viegli samaksājama. Finansiālo stāvokli kā faktoru, kas raisa vislielākās bažas, uzsākot patstāvīgu dzīvi, min teju visi jaunieši. Pirmkārt jau tāpēc, ka par īrētu dzīvokli parasti ir jāiemaksā nauda gan par pirmo, gan pēdējo īres mēnesi. Kā atzina Paula, ja neesi iepriekš vismaz trīs mēnešus strādājis, tik lielas summas visbiežāk vienkārši nav. Stresu un nepieciešamību plānot izdevumus, protams, sagādā arī ikdienas izdevumi – ne tikai elektrības, interneta vai komunālo pakalpojumu rēķini, bet arī daudz vienkāršākas lietas, piemēram, higiēnas preces un ēdiens.
Odrija stāstīja, ka arī viņai bažas sagādājusi finansiālā stabilitāte un studiju laikā viņa bijusi atkarīga no radiniekiem daudzās sfērās. Piemēroties nācies arī studiju dzīvei, kas organizēta pilnīgi atšķirīgi nekā vidusskolā, kā arī tam, ka Rīgā cilvēki ir citādi – ar atšķirīgu pieredzi, redzējumu un problēmām – nekā reģionā. Viņa atzina, ka dzīvesvieta joprojām sagādā bažas, jo šobrīd dzīvošanas izmaksas ir ļoti lielas, īpaši, ja salīdzina ar algu, ko varētu saņemt pirmajā darbā. Citi sadzīviskie jautājumi jauniešus uztrauc daudz mazāk.
Kā vienu no lielajām problēmām, uzsākot patstāvīgu dzīvi, Paula minēja sabiedrības spiedienu, kas vedina izdarīt "pareizās" izvēles, turklāt nekļūdoties. Pabeidzot 12. klasi, kaut kas ir ļoti ātri jādara ar savu dzīvi – jāmācās, jāiegūst augstākā izglītība, jādabū normāls darbs – un tikai tad dzīve var sākties un jaunietis ir cienījams cilvēks. Viņa pastāstīja, ka gan vidusskolā nav zinājusi, gan arī šobrīd nezina, ko gribētu mācīties, taču šo jautājumu viņai uzdod ļoti bieži un tas sagādā lieku stresu. Tāpat Paula norādīja uz atšķirībām, ar kurām ir saskārusies darba vidē – piemēram, jaunieši, kas dzīvo Rīgā pie vecākiem un studē, nereti neizprot, kāpēc viņa nestudē vai kāpēc, piemēram, strādā vairāk maiņu nekā viņi. "Viņi dzīvo ar vecākiem, pelna tikai un vienīgi saviem personiskiem izdevumiem un izklaidēm," komentēja Paula. Viņa mēģinājusi arī studēt un strādāt paralēli, taču šis eksperiments beidzies ar to, ka jauniete nonākusi slimnīcā pārslodzes dēļ. Viņa ir pārliecināta – ja cilvēks mēģina apvienot mācības ar darbu, kuru strādā ar mērķi izdzīvot, ir liels risks, ka simtprocentīgi netiks galā ne ar vienu, ne otru. Neraugoties uz to, mācības ar darbu apvienojot vairums jauniešu, kuri no reģioniem pārcēlušies dzīvot uz Rīgu.
Jānim lielas bažas radījusi svešā vide un pilsēta. Lai arī galu galā viņš piemērojies dzīvei Liepājā, tomēr gan infrastruktūras, gan sadzīves apgūšana prasījusi laiku.
Gan Jānis, gan Paula, gan Odrija ir vienisprātis – vēl viena būtiska prasme, kas jāapgūst, uzsākot patstāvīgu dzīvi, ir nebaidīties lūgt palīdzību tuvākajiem. Lai arī jaunieši nereti ir noskaņoti pierādīt, ka ar dažādām dzīves problēmām spēj tikt galā paši, ir svarīgi prast, piemēram, aizņemties naudu no vecākiem vai draugiem, ja ar paša nopelnīto nepietiek ikdienas vajadzībām. Līdzīgi ir situācijās, kad tiek mainīts darbs. Visi arī ir vienisprātis, ka nav vajadzības strādāt darbā, kurš sagādā milzīgas problēmas, piespiešanos vai psihisku diskomfortu – darbus ir iespējams un vajag mainīt, jo tādējādi tiek iegūtas arī jaunas prasmes un pieredze.
Raksts tapis diskusiju cikla ietvaros. Diskusijas tiek īstenotas Izglītības un zinātnes ministrijas Jaunatnes politikas valsts programmas 2022.–2024. gadam valsts budžeta finansējuma ietvaros.
