No padomju laikiem mantotais kūtrums. Saruna ar pētnieci Līgu Stafecku par cilvēku iesaisti lielās un mazās lietās

Nākamgad visām pašvaldībām arī jāparedz tā dēvētais līdzdalības budžets jeb finansējums iedzīvotāju iniciētiem projektiem. Daudzviet tāds jau ieviests sen, taču, piemēram, Rīgai nākamgad gaidāms pamatīgs lēciens – līdzšinējo 700 000 vietā 3,7 miljoni eiro. Vai Rīga to spēs pacelt? 

Iedzīvotāju padomes – mazāk nekā pusē pašvaldību

Daudzās pašvaldībās jau darbojas iedzīvotāju padomes. Cik pašvaldības tādas vēl plāno veidot un kuras pat tādas nedomā sasaukt, uzskatot, ka likumā šī norma ir brīvprātīga?

Pēdējo reizi situāciju apzināju pirms kāda mēneša, un tad kopumā 17 pašvaldības bija apstiprinājušas saistošos noteikumus, lai iedzīvotāju padomes vispār varētu izveidot. Tas vēl nenozīmē, ka visās šīs padomes izveidotas, dažās ir tikai nolikums apstiprināts, bet pats process – vēlēt padomes – ir vēl priekšā. Daļā pašvaldību tās ir izveidotas, bet ne visās teritorijās, jo nav bijusi pietiekami liela interese tādas veidot. Padomes ir izveidotas tur, kur cilvēki ir bijuši gatavi to darīt.

Tā ir mazāk nekā puse, bet daļa no pašvaldībām ir lielās pilsētas un tur ar iedzīvotāju padomju izveidošanu patiesībā ir sarežģīti. Tas ir iespējams tikai tad, ja pašvaldībā ir skaidri iezīmētas apkaimju robežas. Piemēram, Rīgā ir liels jautājums, vai ir nepieciešamas iedzīvotāju padomes, vai tomēr pietiekami laba alternatīva ir šīs apkaimju biedrības, kas jau darbojas attiecīgās apkaimes interesēs. Bet ir svarīgi, ka tās ir pietiekami atvērtas jaunu biedru uzņemšanai, lai nav tikai saujiņa cilvēku. 

Pilsētās grūti ieviest iedzīvotāju padomes, jo cilvēki viens otru nemaz tik labi nepazīst, tā ir tāda anonīmāka līdzās dzīvošana, salīdzinot ar reģioniem, kur tomēr cilvēki viens otru labāk zina. 

Neformāli esam runājuši ar pašvaldību vadītājiem, varam nojaust, ka šis saraksts drīz papildināsies, notiek darbs pie saistošo noteikumu izstrādes arī citās pašvaldībās. Situācija lēnām attīstās, bet kopš pašvaldību likuma pieņemšanas ir zināms progress. Ir jādod laiks pašvaldībām saprast, kas tās iedzīvotāju padomes tādas ir. Vislabāk, ja pašvaldība iedzīvotājiem izskaidro iespējas, ko sniedz padomju ievēlēšana, kādas pilnvaras tām ir. Tas arī prasa zināmu laiku.

Vai šāds mērenums ir saistīts ar to, ka latvieši kopumā nav ļoti izteikti pilsoniski aktīvi? Vai tur, kur nav izdevies padomi izveidot, nav bijuši kandidāti vai vēlētāji?

Abējādi. Tas ir saistīts, no vienas puses, ar pašvaldības interesi par šo līdzdalības veidu, vai pašvaldība to novērtē kā kaut ko lietderīgu. No otras puses, svarīga arī pašu iedzīvotāju gatavība un aktivitāte.

Kas attur cilvēkus kandidēt padomēs?

Pirmkārt, varbūt vēl nav pietiekami skaidrs, kas tās iedzīvotāju padomes vispār ir. Kāda daļa varbūt būtu vairāk atvērti iesaistīties, ja labāk saprastu, ko no viņiem sagaida šādā lomā un vai viņi varēs ko reāli ietekmēt. Citiem varbūt ir attieksme, ka ir jau ievēlēta pašvaldības dome, lai deputāti strādā.  

Otrkārt, tomēr bieži var dzirdēt tādu attieksmi – lai es dzīvotu labāk, kādam citam tas man ir jānodrošina, proti, izpratne, ka par visu atbild pašvaldība, nevis iedzīvotāji paši var daudz ko izdarīt un tā, kā pašiem gribas. Tā, ticamāk, ir kaut kāda palieka domāšanā no padomju laikiem. Ir dzirdēti arī piemēri, ka kāda daļa sāk iedzīvotāju padomi uztvert kā pašvaldības administrāciju un pieprasīt atbildību par tekošu jumtu. Kaut kur šī domāšana dziļi dzīvo vēl cilvēkos. 

Protams, ir arī daļa cilvēku, kuriem ir apātisks noskaņojums, kuriem šķiet, ka viņu līdzdalībai nav jēgas, uzskatot, ka tie, kas ir pie varas, strādā savās interesēs un viņus neinteresē "mazais cilvēks".

Taču viens nozīmīgs faktors, kas ir svarīgs, lai iedzīvotāji būtu gatavi iesaistīties, ir tas, ka vietējā kopienā ir jābūt vienam "vilcējam" – vismaz vienam aktīvam cilvēkam, kas pavelk visus pārējos līdzi gan aktivitātēs, gan arī lai izveidotu iedzīvotāju padomi.

Arī mazās lietas skaitās

Ir izveidojies tāds priekšstats, ka iedzīvotāju padomē jau tikai par puķu dobēm varēs izlemt. Vai tas ir mīts vai realitāte, ka ietekmes nav?

Līdzdalības jomā tā ir domāšanas kļūda uzskatīt – ja nepanākam kaut ko grandiozu, tad nav vērts iesaistīties. Arī mazās lietas skaitās – mazās puķu dobes, labiekārtotās teritorijas.

Bet dažās pašvaldībās veidot iedzīvotāju padomes attur neskaidrība par šīs padomes pilnvarām un atbildību. Ir tikai likumsakarīgi, ka ievēlētiem domes deputātiem ir lielāks pilnvaru apjoms un arī atbildība. Brīvprātīgai iedzīvotāju padomei nevajadzētu pārņemt no pašvaldības lielu jautājumu izlemšanu, kur ir vajadzīgas zināšanas un izpratne par situāciju novadā, korektām procedūrām, attīstības plāniem, budžeta iespējām. Padomes loma noteikti nav lēmumu pieņemšana deputātu vietā, bet pateikt, kas vietējai kopienai ir vajadzīgs ikdienas dzīves uzlabošanai, nodrošināt atgriezenisko saikni. Vislabākais scenārijs, ka pašvaldība ar iedzīvotāju padomi pastāvīgi veido labu dialogu un atrod kompromisu.

Iedzīvotāju padomes var pašas noteikt latiņu, cik aktīvas tās vēlas būt. Ir padomes, kas izvēlējušās būt kritiskas un gandrīz vai opozīcija pašvaldības vadībai, un ir padomes, kas iniciē aktivitātes – sporta spēles, nometnes, izklaides, un, ja to [padomju] nebūtu, nekas tāds nenotiktu. Ir padomes, kas visus jautājumus atrisina vietējo pārvaldnieku līmenī un tām gandrīz nav saskares ar novada vadību.

Vai varat minēt kādus labos piemērus?

Visas iedzīvotāju padomes nepārzinu, bet katrā noteikti var atrast labu lietu, ko izdevies panākt. Jā, Rēzeknes novadā ir bijuši vairāki labi piemēri, arī Tukuma pašvaldībā ir iedzīvotāju padomes, kas palīdzējušas domei tikt skaidrībā ar piejūras teritorijām aktuāliem jautājumiem. Bijuši piemēri, kur padome ierosina piemērotu vietu doktorātam, atkritumu apsaimniekošanā arī dažādi priekšlikumi, ciema teritorijas labiekārtošana, norāžu uzstādīšana, daudz kas cits. 

Tas ir tāds mēroga jautājums – no Rīgas skatoties, tā šķiet maza lieta, bet vietējiem tas ir būtiski, īpaši ja paši to ir pamanījuši un kaut ko panākuši. Līdzdalībā tas ir zelta likums – cilvēki iesaistīsies tad, ja redzēs tam jēgu, ka var kaut ko panākt.

Mazās lietas palīdz noticēt tam, ka rezultāts ir iespējams.

 Vai likumā attiecībā uz iedzīvotāju padomēm būtu vajadzīgas vēl kādas izmaiņas?

Likums ir pat nedaudz par stingru, būtu jādod lielāka brīvība – šobrīd tām nav tik lielu pilnvaru, lai ietu tik smagnēju vēlēšanu procesu. Likums ir ļoti aprakstošs jau šobrīd. Drīzāk jāliek likums malā un jāļauj padomēm veidoties, iestrādāties. Pēc tam varēs izdarīt secinājumus, vai ir nepieciešams kaut ko vēl uzlabot. Līdzdalībā reti kad problēma slēpjas likumos. Novembra beigās arī rīkosim iedzīvotāju padomju forumu, lai padalītos ar pirmajiem iespaidiem, kā pašvaldībām un padomēm līdz šim veicies. 

Rīgai līdzdalības budžetā jāatvēl aptuveni 3,7 miljoni eiro. Vai spēs pacelt? 

Vēl viena aktivitātes forma ir līdzdalības budžets, un tas pašvaldībās jānodrošina obligāti no nākamā gada. Ir pašvaldības, kur to praktizē jau tagad, negaidot likumu. Kāda ir situācija pašvaldībās, un vai visas ir gatavas to ieviest?

Pašvaldībām īsti nav izvēles, tām jāpilda likums, – jānodrošina līdzdalības budžets. Neesmu redzējusi, ka citās valstīs tā būtu izplatīta prakse, ka šādu līdzdalības formu nosaka kā obligāti ieviešamu, parasti tā ir brīvprātīga. Bet Latvija gājusi šo ceļu un pašvaldībām ir pienākums to ieviest. Ir vēl daļa pašvaldību, kas strādā pie saistošajiem noteikumiem un mēģina saprast, kas būtu labākie risinājumi, piemēram, vai visas iedzīvotāju idejas konkurē savā starpā, vai tiek ieviesta gradācija, ka blīvāk apdzīvotās teritorijās idejas nekonkurē ar tām, kur dzīvo mazāk iedzīvotāju. Lai nebūtu tā, ka mazāk apdzīvotās vietās iedzīvotājiem iespējas iegūt pietiekamu balsu skaitu savai idejai ir ļoti mazas. Tas nav taisnīgi. Šādas dažādas nianses ir svarīgas. Vēl jau būs visādas situācijas, no kurām varēs katru gadu mācīties, pilnveidot nolikumu. 

Summas, kādas jāatvēlē līdzdalības budžetam, arī ir noteiktas likumā?

Jā, minimālā summa ir paredzēta. Dažām pašvaldībām tas ir diezgan izaicinoši, to arī ir atzinušas mūsu aptaujā – bija vismaz 2–3 pašvaldības, kas teica, ka tām tas šķiet neiespējami. Bet tas bija vēl pirms tam, kad valdība lēma par nākamā gada budžetu un vēl nebija skaidrs, kāds finansējums pašvaldībām būs pieejams.

Tās ir jau labi zināmās pašvaldības, kurām ir finansējuma problēmas – Talsi, Rēzekne?

Nav jau tādas pašvaldības, kas teiktu, ka mums naudas pietiks. Visām ir kaut kādi finansiāli ierobežojumi. Bet no atbildēm redzējām, ka starp tām, kas teica, ka drīzāk būs grūti ieviest vai neredz iespējas, nebija visas tās, ko mēs jau tagad publiski zinām, ka cīnās ar lielām finanšu problēmām. Šajos pašvaldībām finansiāli grūtajos laikos tas šobrīd ir liels izaicinājums, prioritizēt izmaksas, kuru mērķis ir vietējo iedzīvotāju aktivizēšana pašvaldības attīstības jautājumos.

Bet aptaujājot pašvaldības, cik tas varētu prasīt, absolūts līderis, protams, ir Rīgas valstspilsētas pašvaldība, kurai nākamgad līdzdalības procesiem ir jāvelta aptuveni 3,7 miljoni eiro. Tas ir ļoti liels lēciens – šogad tie ir 700 000 eiro.

Tas ir jautājums, vai Rīgai šis cipars vispār ir paceļams, bet, no otras puses, nav dzirdēts, ka Rīga pret to īpaši protestētu.

Rīgas līdzdalības budžets

• Kopējais pašvaldības finansējums līdzdalības budžetam šogad – 700 000 eiro.
• Vienam projektam piešķir līdz 100 000 eiro.
• Nākamā gada finansējums vēl nav zināms, bet aptuveni tie varētu būt 3,5 – 4 miljoni eiro.
• Rīgas pašvaldībā ar līdzdalības budžetu strādā Ārējās komunikācijas nodaļa, kas to turpinās darīt arī nākamgad.
• Ir nepieciešamība piesaistīt kolektīvam arī jaunus darbiniekus, taču vēl nav zināms, cik lielā apmērā tas būs iespējams.

Pārējām pašvaldībām šī summa nav tik milzīga. Piemēram, turīgās pašvaldības Pierīgā ir nākamās sarakstā. Tuvākā [Rīgas līdzdalības budžeta summai] ir Mārupes pašvaldība ar 370 000 eiro, Jūrmalā – nepilni 350 000, Ropaži – 265 000, Liepāja, Jelgava un Valmiera – 245–250 tūkstoši. Mazajās pašvaldībās, piemēram, Valkas novadā ir 6000 eiro šim procesam jāparedz.

Eiropā absolūts līderis ir Francija – Parīzes pašvaldība attīstības plānošanā, tajā skaitā daļēji arī skolu līmenī, nodod lemšanai apmēram 100 miljonus eiro lielu budžetu. Tādā ziņā sliekšņi ir visādi. Tas nav nekas ļoti unikāls, kas notiktu Rīgā, bet mani Rīgā uztrauktu divas lietas. Pirmkārt, šī lielā summa ir jāapgūst arī pašvaldības pusē. Vai pašvaldībai ir pietiekami liela kapacitāte, lai apstrādātu un izvērtētu tik daudz pieteikumu un ieviestu tos praksē, jo ir jāizsludina iepirkumi, projekti jāīsteno, jāuztur. Tam vajag pietiekamus cilvēkresursus, būs nepieciešami papildu darbinieki un attiecīgi palielināsies pašvaldības izmaksas.

Pārējām pašvaldībām arī tas varētu būt kapacitātes jautājums, un pašlaik tas nav pārāk populārs lēmums pieņemt papildu darbiniekus. Bet labam līdzdalības procesam ir svarīgi, lai ir cilvēks, kas seko līdzi un process būtu iedzīvotājam draudzīgs. Nevar tā vienkārši izsludināt un gaidīt pieteikumus, kur var būt arī zili brīnumi, radot šaubas, vai ir vērts tam tērēt līdzekļus.

Otra lieta, kas mani satrauc Rīgas gadījumā, ir tā, ka Rīga, visticamāk, virzīsies uz finansiāli ietilpīgākiem projektiem. Šobrīd viena projekta summa ir līdz 100 tūkstošiem eiro, bet pie šāda izmaksu lēciena Rīga nodos vēl lielākus projektus, kas nozīmē, ka ne jau 150 vietas ar jauniem soliņiem tiks veidotas, bet caur šo procesu mēģinās panākt nozīmīgākus uzlabojumus pilsētvidē. Tas nozīmē, ka

šādus projektus būs arvien sarežģītāk izstrādāt un tas attālināsies no līdzdalības budžeta būtības, ka cilvēkam, kuram nav tik daudz prasmju plānošanā vai tāmes izveidošanā, būs grūti izcelties ar savu vienkāršo ideju.

Vai šādi nelieli uzlabojumi varēs izkonkurēt lielus projektus? Tam ir liels risks pārvērsties jau par profesionāļu sagatavotu projektu cīņu.

Valmieras novadā, piemēram, lauku pagastos iedzīvotāji atzīst, ka ir grūti konkurēt ar pilsētnieku projektiem, jo tur ir daudz vairāk iedzīvotāju. Kā šo problēmu varētu risināt?

Piemēram, Gulbenes novadā var nobalsot par mazo pagastu projektiem, lielo pagastu projektiem un tad par pilsētas, lai process būtu taisnīgāks, lai nav tā, ka tiek atbalstīti projekti tikai blīvāk apdzīvotās teritorijās. Bet ir arī novērojumi, ka tieši pilsētās iedzīvotāji ir pasīvāki, nekā attālos reģionos, kur cilvēki ir saliedēti ap vienu ideju.

Varētu paplašināt vietējos referendumos balsojamos jautājumus

1. septembrī arī ir stājies spēkā likums par pašvaldību referendumiem. Daži Saeimas deputāti to sauc par brāķi, jo slieksnis, lai savāktu parakstus un nobalsotu, ir pārāk augsts. Vai piekrītat, ka sliekšņi ir pārāk augsti – domes atlaišanai vajadzīgi 30% balsstiesīgo paraksti, par pārējiem jautājumiem – 10–15%.

Jā, tas ir augsts rādītājs, bet, no otras puses, ir jābūt labam balansam starp to, ka cilvēki spēj ierosināt referendumu un ka ir jāpārvar kritiskā masa. Pretējā gadījumā nonāksim situācijā, ka katru nedēļu varētu kādu referendumu rīkot.

Likums ir tikko stājies spēkā, ir jāskatās, kā tas darbosies. Šobrīd nav bijušas iespējas to vēl notestēt. Drīzāk jādomā par to, ka varētu paplašināt jautājumus, par ko var rosināt referendumu.

Šobrīd ir grūti iedomāties, ka to bieži izmantos, ņemot vērā, par kādiem jautājumiem var rīkot referendumu. Tie būs ļoti specifiski gadījumi,

piemēram, ļoti strīdīga būve, kurai uzmanību pievērsīs vides aktīvisti vai dzīvojamo māju iedzīvotāji, kuru acu priekšā to darīs. Vēl mazāka būs interese rīkot referendumus par attīstības stratēģijām – tas ir konceptuāls dokuments, kurā ir grūti iztēloties lielu vajadzību pēc vietējā referenduma.

Tas, ka domes atlaišanai ir augstāks slieksnis, ir pamatoti, bet jebkurā gadījumā pats fakts, ka to var izdarīt, ir ļoti disciplinējošs. Citādi pašvaldību līmenī ir pārāk maz sabiedriskās uzraudzības sviru, kā var ietekmēt pašvaldības darbu, ja šķiet, ka tā darbojas nepietiekami labi vai slikti. Mums jau tagad ir pašvaldības, kurās ir grūti pārvēlēt savus vadītājus, tikko Jelgavas novads izgāja cauri šim procesam, ar lielām mokām Smiltenē tika ievēlēta jauna vadība. Lai ir šī karstā elpa pakausī, ka ir iespēja ierosināt referendumu arī par domes atlaišanu. To gan nevar izdarīt gadu pirms un pēc pašvaldību vēlēšanām.

Par kādiem jautājumiem būtu vēl jēdzīgi rīkot referendumus?

Par mazāka līmeņa jautājumiem, saimnieciskiem jautājumiem, piemēram, pašvaldības atkritumu apsaimniekošanu, nozīmīgām pārbūvēm, jebko, kas tajā brīdī vietējai kopienai ir nozīmīgs. Bet jāatceras, ka vietējie referendumi nav vienīgais instruments, kā var noskaidrot cilvēku viedokli. Ir arī aptaujas, tikšanās, dažādi formāti. Bet, ja jautājums riskē nonākt strupceļā, ja viedokļi ir ļoti atšķirīgi un ir grūti izšķirties, to var izdarīt referendumā. Tad vietējie iedzīvotāji arī justos ietekmīgāki savās pilsoņa pozīcijās.

Vai esam pilsoniski aktīvi?

Vēl viena līdzdalības forma ir kolektīvie iesniegumi jeb manabalss.lv. Vai šis joprojām ir uzskatāms par efektīvu instrumentu, kā iedzīvotāji var ietekmēt valstiskus lēmumus?

Tas ir viens no efektīvākajiem instrumentiem vēl aizvien. Latvija var lepoties ar to. Ir tikai normāli, ka daļa ideju neaiziet tālāk un negūst apstiprinājumu. Bet dažādi pētījumi parāda, ka šis ir labs instruments tādēļ, ka tas ir vienkāršs veids, kā cilvēkiem, nezinot visus birokrātijas džungļus, ir iespēja rosināt pārmaiņas, nav nekur jādodas, tikai jānobalso internetā, bet atklājot savu identitāti. Arī astoņas atbalstītas idejas (2023. gadā kopumā) ir labs rezultāts.

Vai mums ir pietiekami daudz efektīvu rīku, kā sabiedrība var iesaistīties svarīgu lēmumu pieņemšanā? Vai esam vispār pilsoniski aktīvi?

Rīku ir vairāk nekā pietiekami. Jautājums, vai un kāpēc tos kāds izmanto vai tieši otrādi – neizmanto. Ko saprotam ar līdzdalību? Ja cilvēki aktīvi piedalās vietējā teātrī, deju kolektīvā, korī, tas arī ir zināms līdzdalības veids, kā sabiedrība saliedējas un darbojas savās interesēs, bet nepanāk globālus lēmumus. Tā ir biedrošanās kultūra, un tai ir liela nozīme, jo ir sava kopiena, kas palīdz iegūt drošības sajūtu. Šajā ziņā Latvijā ir diezgan laba situācija, esam gana aktīvi.

Bet pēdējā desmitgadē vai pat vairāk ir dzimuši daudzi citi veidi, kā cilvēki var iesaistīties. Vairs nav obligāti tāds klasiskais ceļš, ka cilvēki veido biedrības. Piemēram, ir izaugusi cita, digitālā paaudze, un arī tur ir līdzdalības formas – ir arvien vairāk pašpalīdzības grupu, digitālo kopienu, piemēram, jaunās māmiņas, kur var dalīties pieredzē, paraudāt viena otrai uz pleca. Neesam pieraduši uz to skatīties kā uz klasisku līdzdalības formu, bet tā noteikti pilda visas tās funkcijas kā pulcēšanās biedrībā. Šādās digitālās kopienās mēdz tapt pat likumdošanas iniciatīvas.

Klasiska līdzdalības forma ir vēlēšanas. Pēdējās vēlēšanas, īpaši pašvaldību vēlēšanas, rādīja satraucošu ainu.

Nākamā gada pašvaldību vēlēšanas būs ļoti interesants brīdis, kad varēsim apskatīties, kas notiek ar pilsonisko nostāju, jo iepriekšējās vēlēšanās vēlētāju aktivitāte bija kritiski zema.

Tā nebija pārāk laba ceļamaize jaunajām pašvaldībām. Iespējams, pārāk lielu uzlabojumu šoreiz varētu arī nebūt.

Pašvaldību vēlēšanās varētu arī redzēt, cik spēcīgs ir nomales efekts?

Jā, tas noteikti būs svarīgs rādītājs, vai cilvēki kopumā jūtas aizmirsti un nevienam nevajadzīgi pēc reformas, vai tomēr viņi jūtas pietiekami komfortabli un pieņem šīs pārmaiņas. Svarīgi būs redzēt, cik cilvēku atnāks uz vēlēšanām un cik lielā mērā viņi lems par to, ka esošajiem jāpaliek pie varas, vai tai jāmainās. Būs interesanti.

Kopumā ņemot, Latvijas sabiedrība nav īpaši aktīva. Ietekmes rīku ir daudz, likumi neuzliek nekādus šķēršļus, bet paši cilvēki gan. Šķēršļus liek gan tie, kas ir varas pozīcijās, gan tie, kas varētu tos rīkus likt lietā.

Vēl jāaug izpratnei par to, ka mums visiem ir vērts vairāk sadarboties, sarunāties. Tur mūsu lielā problēma ir neuzticēšanās –

gan savstarpēji, gan oficiālajām institūcijām, gan, patiesību sakot, arī iedzīvotājiem. Arī valsts un pašvaldību iestādes mēdz neuzticēties saviem iedzīvotājiem un domāt, ka zina labāk, kas iedzīvotājiem ir svarīgi.