Aija visu darba mūžu ir strādājusi sociālās aprūpes jomā – septiņus gadus sociālās aprūpes centrā, tomēr lielās slodzes un garo naktsmaiņu dēļ uzsāka darbu kā aprūpētāja mājās Latvijas Samariešu apvienībā. Aija rūpējās par cilvēkiem Aizkraukles novadā. Viņa ir aprūpētāja, kura brauc pie cilvēkiem uz mājām, palīdz pagatavot ēdienu, apmeklēt ārstu, uzkopt māju un arī klientam pašam sevi. Aija atzīst, ka, lai gan fiziski tas ir vieglāk, tomēr izveidojas ciešāka emocionālā saikne ar klientu.
"Mēs zinām, kaut vai mēs pie savām omēm vai kur aizbraucam ciemos: "Nu, meitiņ, pasēdi, parunā". Tāpat ir šiem visiem cilvēkiem. Viņiem varbūt nav tik būtiski, ka tu viņam paspēsi nomizot kartupeļus, bet tu ar viņu komunicē. Priekšniecība uzreiz pasaka: "Tev par to nesamaksās. Ja gribi, sēdi, runā, tas ir tavs laiks, bet tu zini, ka tev par to nesamaksās," stāsta Aija.
Emocionālā atbalsta sniegšana – būtiska darba daļa
Viņa atzīst, ka vairāk nekā pusi no noteiktā laika viņa sniedz klientam tieši emocionālo atbalstu. Lai gan par virsstundām nemaksā, darbu brīžiem nācies pabeigt vēlu. Klientu ir daudz, darbs ir smags un atbildīgs, bet atalgojums ir mazs.
"Tāpat ir ļoti grūti dabūt darbiniekus. Labi, ja ne ar automašīnas vadīšanas tiesībām, tad kaut vai [pie klienta doties] ar riteni vai kājām. Vienalga – ļoti grūti dabūt, jo samaksa ir ļoti maza. Tu vari paņemt vairākus cilvēkus, piemēram, 20, bet tas darbs… tad tu būsi atkal tik ļoti izsmelts pats. Un tāpat, ja tev tā slodze sanāk, tā pati minimālā alga jau ir, un ja vēl parēķinām nodokļus..." atzīst aprūpētāja.
Sociālā aprūpe ir nepieciešama aptuveni 9% Latvijas iedzīvotāju, un šī tendence aug.
Latvijā ir liels sociālo aprūpētāju deficīts. Pašlaik tie ir aptuveni 6000, tomēr tuvāko 10 gadu laikā šim skaitam vajadzētu dubultoties.
33% aprūpētāju ir pārsnieguši pensijas vecumu. Latvijas Samariešu apvienības Ģimenes tipa sociālās aprūpes centra "SenRīga" vadītāja Sandra Naida zina teikt, ka teju visi aprūpētāji ir 50+ vecumā.
"Tas tiešām ir ļoti, ļoti atbildīgs darbs. Arī ļoti smags darbs aprūpētājiem. Darbaspēka trūkums šajā jomā ir jūtams, ļoti jūtams. It sevišķi, ja tu gribi tos labākos. Tie, kas ne tikai māk praktiski izdarīt savu darbu, bet kas ir arī ar šo citādo skatījumu uz aprūpi mūsdienās. Jaunie nenāk," uzsver Naida.
Vēlas panākt, ka alga ir 80% no vidējās valstī
Latvijas Samariešu apvienībā, kas ir viena no lielākajām nevalstiskajām organizācijām Latvijā, ir aptuveni 800 aprūpētāju, Rīgā tie ir 400. Apvienības vadītājs Andris Bērziņš zināja teikt, ka trūkst aptuveni 10%. Viņš uzskata, ka aprūpētāju zemais atalgojums sociālās aprūpes jomā ir viena no galvenajām problēmām jauno darbinieku piesaistē.
"Mēs vienmēr, kad runājam ar valsti un pašvaldībām, visiem mūsu partneriem, sakām, ka mūsu mērķis ir, lai aprūpētāju darba samaksa būtu tie 80% no vidējās darba samaksas valstī. Šobrīd ir ap pusi. Protams, droši vien jaunam cilvēkam izvēlēties šo profesiju nav tik vilinoši," skaidro Bērziņš.
Aprūpētāja atalgojums ir aptuveni minimālās algas apmērā. Aprūpētāji strādā gan pilnas slodzes, gan pusslodzes, kā arī nakts maiņas. Sandra Naida stāstīja, ka paralēli šim darbam daudzi strādā arī citur, lai pietiekami nopelnītu. Aprūpētāja alga esot atkarīga no pašvaldības piešķirtā līdzfinansējuma.
"Algas aprūpētājiem ir jāceļ. Bet tas attiecīgi atkal prasa pakalpojumu cenu pieaugumu, kas savukārt ir atkarīgs no pašvaldības līdzfinansējuma un atbalsta," uzsver Aija.
Aprūpes centros ir nemitīga darbinieku maiņa
Bez pašvaldību un privātajiem sociālās aprūpes centriem Latvijā ir iespējams izmantot arī šādu pakalpojumu valsts iestādēs, kur darba alga esot augstāka. Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors Aldis Dūdiņš stāsta, ka valsts sociālās aprūpes centros aprūpētāja vakances tiekot aizpildītas, tomēr emocionāli grūtās darba specifikas dēļ nemitīgi notiekot darbinieku maiņa.
"Mums tas aizpildījums ir tāds samērā apmierinošs, bet tajā pašā laikā mums ir vērojama arī diezgan liela kadru mainība, jo tas nav nekāds noslēpums, ka darbs ir pietiekoši grūts, papildus saistīts ar dažādiem izaicinājumiem," stāsta Dūdiņš.
Andris Bērziņš sacīja, ka Latvijas Samariešu apvienībā gadā nomainās aptuveni 30% darbinieku. Tas ir saistīts ne tikai ar atalgojumu, bet arī ar emocionālo slodzi un izdegšanu.
"Skaidrs, ka tas aprūpētājs, ja viņš saņem punus gan no ikdienas dzīves, gan pārmetums par neizpildīto papīru darbu, gan nosodījumu par kaut ko citu, tas bieži vien izdedzina. Un tas arī padara šo lietu mazāk atraktīvu. Tā ka gan iekšēji jāsaprot, ko var darīt savādāk, lai aprūpētājs būtu visur gaidīts, gan arī tīri no tādas attīstības viedokļa, no valsts līmeņa," pauž Bērziņš.
Lai piesaistītu jaunus cilvēkus, Rīgas pašvaldība 2023. gadā uzsāka projektu, kurā sociālā darba studenti var pieteikties stipendijai 2000 eiro gadā ar nosacījumu, ka pēc studiju pabeigšanas ir vismaz trīs gadi jāstrādā kādā no pašvaldības sociālās jomas iestādēm. Pagājušajā gadā šādu iespēju izmantoja 19 studentu, šogad – 15.
Rīgas domes Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētājs Juris Radzevičs ("Gods kalpot Rīgai") Latvijas Radio stāstīja, ka, lai risinātu problēmu ar darba samaksu, ir plānots saistošajos noteikumos iestrādāt atalgojuma formulu atbilstoši inflācijai un aprūpes izmaksām. Šobrīd alga jau vairākus gadus nemainās, bet šis būtu ilgtermiņa risinājums, kas atbilstoši ekonomiskajai situācijai valstī nodrošinātu algas pakāpenisku pieaugumu ik gadu.
