Divas pacientes, kas lūgušas palīdzību uzņemšanas klīnikā, ir bijušas odžu sakostas sievietes pusmūžā. Vienai odze iekoda rokā, strādājot dārzā, otrai – uz ceļa, kājā.
"Indē ir ļoti daudz dažāda veida bioloģiski aktīvas vielas, kuras vienlaikus rada gan asins recēšanu, gan asins tecēšanu. Rada aktīvas reakcijas, kas izpaužas gan ar tūskainību, asins izplūdumiem, ādas krāsas maiņu, arī elpošanas un sirdsdarbības traucējumiem," paskaidroja Austrumu slimnīcas Intensīvās terapijas klīnikas vadītājs Roberts Stašinskis.
Dažādu filmu iespaidā odzes sakostie mēģina sev palīdzēt paši un nereti nodara vēl lielāku ļaunumu.
"Nevajag ne griezt, ne spiest, ne spirtu dzert. Tas viss saskatīts filmās. Vajadzīgs miers, jāgriežas pēc palīdzības. Plus nevajag aktīvi kustināt ne roku, ne kāju, kur nu iekosts. Ir jātur mierīgi. Drīkst uzlikt vēsu kompresi," stāstīja ārsts.
Arī zalktis var iekost, taču atšķirībā no odzes zalktis nav indīgs, tā kodiens var būt nepatīkams, bet ne dzīvībai bīstams.
Odzes – kurlas, bet labi jūt vibrāciju
Odzes ir sastopamas visā Latvijā, tās ir kurlas, tomēr ļoti labi jūt dažādas vibrācijas un draudu gadījumā cenšas paslēpties. Tāpēc vispirms jādara viss, lai ar odzi nesastaptos, – to var darīt skrienot, lecot, sitot kājas pie zemes utt. Dodoties pļavās vai mežos, iespēju robežās ir svarīgi vilkt stingru apģērbu, zābakus virs potītēm, cimdus, sacīja Austrumu slimnīcas Intensīvās terapijas klīnikas vadītājs Roberts Stašinskis.
Odzes inde sastāv no daudziem bioloģiski aktīviem komponentiem, un katram no tiem ir atšķirīga ietekme uz dažādām orgānu sistēmām. Būtiskākā ir hemotoksiskā ietekme, respektīvi, uz asinsrites sistēmu, uzsvēra Stašinskis.
Iekodusi odze. Ko darīt?
Pēc odzes koduma, kā skaidroja Stašinskis, simptomātika sākas agrīni ar lokālām sāpēm koduma vietā, kur var veidoties lokāls pietūkums. Iespējama agrīna kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumu rašanās, piemēram, slikta dūša, vemšana, diareja, kolikas vēderā, bet smagos saindēšanās gadījumos novēro šoku – strauju asinsspiediena krišanos, izteiktu vājumu, ģībšanu, svīšanu.
Smagākos gadījumos sākas pat apziņas traucējumi, kam var pievienoties arī elpošanas traucējumi.
Kodiena vietā visbiežāk redzami divi punktiņi no čūskas zobiem. Ja pirms kodiena odze indi jau iztērējusi un tā vēl nav paspējusi atjaunoties, saindēšanās nenotiks. Tomēr notikuma brīdī to neviens nezina. Visbiežāk inde cilvēka organismā tiek iešļākta, un tad sākas saindēšanās izpausmes, skaidroja slimnīcā.
Saindēšanās gadījumā lokālā tūska var pieaugt un izplatīties pat 72 stundas, iespējamas hemorāģiskas un pat nekrotiskas ādas pārmaiņas.
Ja odze iekodusi, jāsaglabā miers. Jācenšas sakosto ķermeņa daļu turēt mierā, piemēram, roku iekārt lakatiņā, lieki nekustināt sakosto kāju utt.
Koduma vietu nedrīkst spiest, sūkt, griezt vai veikt citas darbības, jo tās veicina indes izplatību un infekcijas pievienošanos. Lokāli drīkst uzlikt vēsumu, bet nedrīkst likt žņaugu. Pēc iespējas ātrāk jāvēršas pēc medicīniskās palīdzības. Ikviens cietušais medicīnas iestādē būtu jānovēro astoņas līdz divpadsmit stundas.
Īpaši uzmanīgiem jābūt cilvēkiem ar izteiktu anafilaksi jeb šoka reakciju anamnēzē.
Austrumu slimnīcā pacienti ar čūsku kodumiem netiek uzņemti bieži – pēdējos gadus vidēji nav vairāk par pieciem pacientiem gadā.
Pateicoties kvalitatīvai terapijai, Eiropā pēdējos gados nav bijis arī neviena nāves gadījuma.
