Šis ir raksta tulkojums latviešu valodā.
Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.
"Esmu daudz pētījusi, kā mācās ukraiņu bērni dažādās Eiropas valstīs," stāsta Miroslava no Kijivas apgabala, kuras meita mācās trešajā klasē. "Salīdzināju, piemēram, ar Poliju, tur visiem ukraiņu bērniem noteikti jāiet skolā, citādi vecākiem atņem pabalstu. Latvijā pašlaik ir mums vislabvēlīgākā sistēma. Un tas ir jāizmanto. Pēc manām domām, Latvijas skolu stiprā pusē ir angļu valoda. Bet matemātiku pie mums māca labāk."
Nu ko, eksperti Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likuma grozījumu projekta daļu par ukraiņu bērnu mācībām Latvijas skolās raksturo kā negatavu. Taču šis ir gadījums, kad немає злого, щоб на добре не вийшло (nav tāda ļaunuma, ko nevarētu vērst par labu – ukraiņu teiciens).
Radies laiks pilnīgākai bērnu un pusaudžu integrācijai sabiedrībā, sociālajās grupās un paralēli – sagatavoties skolai.
Latvijas Sarkanais Krusts (LSK) viens no pirmajiem reaģēja uz šiem izaicinājumiem. Viena no programmām, kuras ietvaros LSK rīko integrācijas kursus ukraiņu bērniem, ir palīdzības programma Latvijā esošajiem cietušajiem no krīzes Ukrainā.
LSK projektu nodaļas vadītājs Daniels Jelisejevs stāsta: "Tā ir mūsu reakcija uz grozījumiem Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā. Mēs redzam savu lomu palīdzībā gan valstij, gan Ukrainas pilsoņiem. Šīs programmas ietvaros mēs strādājam ar divu vecuma grupu bērniem – no sešiem līdz deviņiem gadiem un no desmit līdz divpadsmit gadiem, katrā ir piecpadsmit bērni. Bērniem vajadzīgs atbalsts, lai izskaidrotu viņiem jaunos noteikumus, saskaņā ar kuriem, viņi, iespējams, mācīsies jaunākajās klasēs. Stāstām, kā skola ir iekārtota: no direktora līdz psihologam un klases audzinātājam. Kurš par ko ir atbildīgs. Par uzvedības normām un kur vērsties, ja radusies nepatīkama situācija. Kādas mācību stundas viņi apmeklēs.
Bērniem jāzina, ka viņi var saņemt atbalstu no pieaugušajiem."
Viens no galvenajiem izaicinājumiem bērniem un pusaudžiem ir ierobežotā saskarsme ar vienaudžiem, uzskata LSK speciālisti. Viņu pasaule ir noslēgta – mājas, dators, vecāki, tas arī viss. Sarunu klubi, integrācijas kursi un citi pasākumi bērniem un pusaudžiem, kurus organizē LSK vai kas tiek rīkoti ar tā atbalstu,
ir tās drošās vietas, kur viņi var tikties cits ar citu, atrast draugus, mācīties latviešu valodu un iedziļināties latviešu kultūrā.
Trīs grupas visā Latvijā jau pabeigušas darbu ar bērniem jūnijā un jūlijā, vēl vismaz trīs grupas visā Latvijā sākušas vai sāks darbu augustā. Katrā kursā ir spēles, kas palīdz atcerēties vārdus un apgūt kultūru, iepazīties citam ar citu, apmeklēt kinoteātrus un muzejus. Ar bērniem nodarbojas divi pedagogi – Latvijas un Ukrainas – latviešu, ukraiņu, angļu un krievu valodā. Ukraiņu pedagogiem ir apstiprināti diplomi.
"Tas ir neliels solis uz Latvijas sabiedrību, bet bērni pārtrauc noslēgties savā individuālajā pasaulē.
Taču viens no izaicinājumiem ir ilgtermiņa integrācija," uzskata Daniels. "LSK sniedz palīdzību visiem, kam tā ir vajadzīga. Pašlaik mēs redzam, ka nepieciešams sniegt palīdzīgu roku ukraiņu bērniem un pusaudžiem. Taču neskaidrība par nākotni atstāj savu nospiedumu. 2023. un 2024. gadā mēs veicām Latvijā dzīvojošo ukraiņu aptauju, un tās rezultāti ļauj nosacīti izdalīt trīs līdzīgas grupas: trešdaļa – gatavi integrācijai, trešdaļa – nav izlēmuši, un trešdaļa – pārliecināti, ka drīz atgriezīsies Ukrainā. Tāpēc mēs turpinām radīt jaunus projektus un atbalstīt jau esošos."
Pagājušajā gadā integrācijas pasākumus, kurus visā Latvijā organizēja LSK, apmeklēja vairāk nekā 800 ukraiņu bērni. Šogad plānots piesaistīt vēl ne mazāk kā 100. No augusta sākas vēl viena programma visā Latvijā ar Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu – sociālās un kultūras integrācijas programma, kas ietver Latvijas kultūras un vēstures apgūšanu bērniem.
Biedrības "Ukraiņu-latviešu pērlītes" un centra bērniem no Ukrainas Rīgā līdzdibinātāja Jeļena Franckeviča iestājas par individuālu pieeju katram: "Pamatam jābūt bērnam, viņa vajadzībām un īpatnībām. Redzam pēc savas pieredzes –
bērni labāk mācās ierastajā vidē un komforta zonā.
Taču, ja ir problēmas, piemēram, bulings skolā, tad ir vērts apsvērt attālinātās mācības. Ir arī ļoti smagi gadījumi, kad bērniem pārdzīvotā stresa dēļ ir ļoti grūti adaptēties, tad labāk mācīties mājās. Tomēr bērniem noteikti vajag socializēties sabiedrībā, kontaktēties, paplašināt redzesloku, mācīties latviešu valodu."
Sņižana no Doneckas apgabala par savu problēmas redzējumu izsakās emocionāli: "Lūk, daudz esmu dzirdējusi, ka tie ukraiņi paši nezinot, ko grib.
Visu vietā nepateikšu, taču es zinu, ko gribu, – lai beigtos karš un mans dēls un meita mācītos mājās, Ukrainā.
Ar prātu gan saprotu, ka gaidot viņi zaudē laiku un iespējas. Vienkārši nolaižas rokas, es vienkārši esmu apjukusi…"
Kā uzsver speciālisti, es viņiem pilnībā piekrītu, – nedrīkst aizmirst, ka bērni nav rotaļlietas. Jācenšas beigt mētāties no galējības galējībā – gan likumdevējiem, gan vecākiem. Nepārcelt bērnu no skolas uz skolu bez īpašas vajadzības un pieņemt izsvērtus un pārdomātus lēmumus.
Un ir vērts ieklausīties Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārās sekretāres Silvijas Reinbergas vārdos, kas teikti ukraiņiem: "Jūsu bērni mūsu izglītības iestādēs ir ļoti gaidīti! Jo tikai tajās mēs varam palīdzēt jūsu bērniem pilnvērtīgi attīstīties, apgūt mācību priekšmetus Eiropas Savienības kvalitātē, sniegt arī psiholoģisko atbalstu, palīdzēt atrast jaunus draugus, saglabājot saikni ar savu identitāti un dzimteni."
