Viens no Rīgas rajoniem, kur daudzi padomju laikā būvētie sērijveida nami tiek apsildīti ar gāzi, atrodas līdzās Ceļu satiksmes drošības direkcijai, Ķekavas, Kartupeļu un citu ielu areālā.
Strādnieku nomales stāsts
60. gados tā bija pilsētas nomale, te būvēja divu un trīs stāvu ķieģeļu hruščovkas – galvenokārt turpat līdzās esošās rūpniecības zonas uzņēmumu darbiniekiem ("Latvijas finieris", jeb, kā mēdza teikt vietējie, "furniers", tur darbojas vēl tagad). Šo ēku piemērs ļauj saskatīt visu Rīgas apkures vēstures daudzveidību.
Sākumā daudzas hruščovkas tika apkurinātas ar oglēm. Katlumājas bija pagrabos – tagad par tiem laikiem atgādina lieli ķieģeļu skursteņi māju galos. Nedaudz vēlāk kā papildinājums oglēm parādījās "titāns" – dzelzs krāsns ar bāku ūdenim. Tā atradās dzīvokļos un darbojās ar malku: tā daudzos mājokļos parādījās karstais ūdens – vēl pirms centralizētā risinājuma. Vēlāk dažās mājās tika pievadīta gāze plītīm, sākumā sašķidrinātā, - pagalmā tika uzstādīti lieli, sarkani baloni, reizi nedēļā tos atbrauca uzpildīt gāzes autocisterna.
Ar laiku dažās mājās parādījās centralizētā apkure, bet citās – gāzes apkure, ar katliem katrā dzīvoklī. Aparāts nodrošināja gan apsildīšanu, gan karsto ūdeni. Bet dažās apkaimes mājās bija (un šur tur ir joprojām) gan viens, gan otrs: apkure – centrālā, bet karsto ūdeni nodrošina gāze.
90. gados vecās padomju "kastes" masveidā mainīs pret mūsdienīgām, kuras sauks par "junkersiem" – pēc tobrīd populārākā ražotāja nosaukuma.
Kāda ir kardināla atšķirība lietotājam: savs gāzes katls – tas ir vienīgais variants parastam padomju sērijveida dzīvoklim, kur saimniekam (jeb iedzīvotājam) ir iespēja nevis vienkārši regulēt temperatūru pēc saviem ieskatiem, bet proporcionāli samazināt izdevumus (centrālapkures radiatorus sērijveida dzīvokļos arī bieži var "aizgriezt" kaut vai pavisam, taču konkrētā dzīvokļa apkures rēķinā tas praktiski neatspoguļojas, ja pārējie nerīkojas tāpat). Šis faktors īpaši aktualizējās Krievijas un Ukrainas pilna mēroga kara pirmajā gadā, kad kļuva dārgāka jebkāda apkure.
"Kad ziemā aizeju uz darbu, gāzes katlu izslēdzu vai noregulēju temperatūru uz minimumu," stāsta viens no Ķekavas ielas trīsstāvu ēkas iedzīvotājiem. "Kad atgriežos, atkal ieslēdzu. Maksāju būtiski mazāk nekā tie, kuriem ir parastā apkure, no "Siltuma"."
Līdzīgu stāstu variantu vietējiem iedzīvotājiem ir milzums – no temperatūras pazemināšanas režīma izmantošanas naktīs līdz radiatoru atvienošanai vienā no istabām.
Kā tika pie gāzes. Un cik daudz ir tādu dzīvokļu
Rīgas ēkas, kurās dzīvokļi tiek apsildīti ar "gaišzilo degvielu" vēsturiski, ir ainas viena daļa. Otra grupa ir tie, kuri jau deviņdesmitajos vai šī gadsimta sākumā (kad vēl nebija prasības lūgt visu mājas iedzīvotāju piekrišanu) izrādīja aktivitāti un individuāli, tikai savā dzīvoklī, atteicās no centrālās apkures.
Shēma prasīja daudz pūļu (bija vajadzīgas daudzas saskaņošanas, tostarp atļauja no pašvaldības), bet tas nebija neiespējami: LSM+ zināmajos gadījumos bija iedarbīgi rakstiskie iesniegumi, ka dzīvoklī mīt bērni vai invalīds un ka pat apkures sezonā viņi salst un slimo (piemēram, mājoklis ir pirmajā stāvā un aukstums nāk no neapkurināma pagraba). Tādēļ arī šodien Rīgā ir piemēri, kad sešdesmit dzīvokļu mājā trīs dzīvokļos ir savi gāzes katli, bet pārējos – centrālapkure.
Cik galvaspilsētā pavisam ir šādu mājokļu, uz šo LSM+ jautājumu nevarēja atbildēt neviens.
Gāzes sadales sistēmas operators – uzņēmums "Gaso" – paziņoja, ka Rīgā ir pavisam 26 198 objekti, kas tiek apsildīti ar gāzi, taču tas ir, saskaitot visus kopā – gan dzīvokļus, gan privātmājas, gan birojus, gan jebkuras citas ēkas. Līdzīgu skaitli nosauca arī Rīgas Enerģētikas aģentūrā – apmēram 25 tūkstoši.
"Detalizētu datu par apkuri katrā ēkā mums nav. Mēs nezinām, piemēram, vai jums dzīvoklī ir gāzes katls vai nav," saka Rīgas Enerģētikas aģentūras direktors Jānis Ikaunieks. Pilnīga informācija pašvaldībā ir tikai par pieslēgumiem kopš 2008. gada.
Uzņēmumā "Latvijas gāze" atklāt savu klientu skaitu dzīvokļu segmentā atteicās, atsaucoties uz komercnoslēpumu (pirms tirgus liberalizācijas šīs spēlētājs apkalpoja visus šādus objektus un gada pārskatos informēja par to skaitu, taču visas Latvijas mērogā). Galvenais konkurents "Elektrum" paziņoja, ka tā klientu vidū Rīgā ir nedaudz vairāk kā 7000 dzīvokļu, kur gāzi izmanto apkurei un (vai) ūdens uzsildīšanai.
Aizliegs vai ne? Atkarīgs no mājas
Publiskā diskusija par gāzes katlu nākotni galvaspilsētā ieguva asas formas 2021. gada beigās, kad Rīgas dome pieņēma jaunu regulējumu, atsaucoties uz nepieciešamību uzlabot gaisa kvalitāti un samazināt izmešus. Tad tika ziņots, ka no 2025. gada tiks aizliegti arī populārie gāzes katli: izmantot šīs apkures sistēmas, līdz tās salūst, drīkst. Tās drīkst arī labot. Bet uzstādīt jaunas – nedrīkst.
Bija satraukti gan iedzīvotāji, gan sadales tīklu operators "Gaso", kas aicināja "atcelt apkures katlu aizliegumu".
Piemēram, ko darīt, ja vienā dzīvoklī gāzes katls sabojājies un to nevar salabot, bet visos pārējos šā nama dzīvokļos viss aprīkojums strādā normāli? Pirms diviem gadiem Rīgas Enerģētikas aģentūras direktors Jānis Ikaunieks, atbildot uz šādu jautājumu plašsaziņas līdzekļos, ieteica visai mājai padomāt par pāriešanu uz citu apkures veidu. Divarpus gadus vēlāk attieksme mainījusies, pilsētas pašvaldības pozīcija izskatās pielaidīgāka, tomēr viennozīmīgas universālas atbildes pašvaldība nesniedz.
"Saprotams, ka nebūs situāciju, kad tādā mājā visiem iedzīvotājiem vecais gāzes katls būs jāmaina vienlaicīgi.
Ja vienā dzīvoklī vecais aprīkojums nedarbojas, bet pārējie [mājas iedzīvotāji] nevēlas atteikties no saviem [katliem], tad pāreja uz citu apkures veidu nenotiks.
Skaidrs, ka tādā situācijā dzīvokļa īpašnieks arī pēc 2026. gada varēs iesniegt pieteikumu pašvaldībā un nomainīt veco katlu pret jaunu – viņam ir ierobežotas reālas iespējas [izvēlēties kaut ko citu]," LSM+ apliecināja Ikaunieks.
Sarežģītāks jautājums ir par tiem dzīvokļiem, kur cita reāla iespēja acīmredzami pastāv, tas ir, ēkās, kuras ir pievienotas "Rīgas siltuma" centrālapkurei, bet kurās vairāki dzīvokļi tiek apsildīti ar gāzi. Vai tādos gadījumos mainīt veco katlu pret jaunu neatļaus? Enerģētikas aģentūras direktors šādu variantu neizslēdz: "Teiksim tā, tas ir apspriežams jautājums. Nevaru teikt, ka būs tikai tā un ne citādi. Ja šo dzīvokli ir racionāli pievienot atpakaļ centrālapkurei, tad var arī nesaskaņot gāzes katla nomaiņu. Bet var arī būt gadījumi, kad Rīgas pašvaldības Siltumapgādes jautājumu komisija to atļaus. Tehniski katrā ēkā ir savas īpatnības."
Turklāt sadales tīklu operators "Gaso" (tas pieder Igaunijas "Eesti Gaas") nav pārliecināts, ka Rīgas pašvaldības ierēdņu konkrētie lēmumi – kādos gadījumos un ko atļaut saistībā ar apkuri – vienmēr būs saprotami.
"Pie mums pēc palīdzības un atbalsta jau tagad ir vērsušies rīdzinieki, kuriem šī komisija nesaprotamu iemeslu dēļ ir atteikusi dabasgāzes iekārtu uzstādīšanu dzīvojamās ēkas apkurei pat tādos Rīgas mikrorajonos kā Dārziņi, kur centralizētie siltumapgādes risinājumi nav pieejami," vēsta kompānijā.
Iepriekš uzņēmumā arī norādīja, ka no izmešu viedokļa dabasgāze ir videi daudz mazāk kaitīgs kurināmais nekā, piemēram, biomasa, kam atbilstoši jaunajam Rīgas domes regulējumam dodama priekšroka salīdzinājumā ar gāzi. Ikaunieks uz to atbild, ka dabasgāzi mēs neiegūstam, bet importējam, un tas nozīmē, ka mēs nevaram kontrolēt šī kurināmā cenu. Saistībā ar izmešiem amatpersona norādīja, ka biomasas katliem var uzstādīt mūsdienīgus filtrus.
Vienalga mainīs, bet nelegāli?
No Ikaunieka teiktā izriet, ka dažos gadījumos tiks atteikta atļauja nomainīt veco gāzes aprīkojumu pret jaunu, Vai tas izraisīs tādu gadījumu pieaugumu, kad nesaremontējamu "junkersu" mainīs nelegāli, bez "papīriem", oficiāla saskaņojuma un atbilstošas tehniskās drošības kontroles? Jā, tāds risks ir, pirms diviem gadiem paziņoja "Gaso". Šodien šis viedoklis nav mainījies.
"Rīgas domes saistošo noteikumu regulējums veicinās latento (nesankcionētu) gāzes katlu nomaiņu vai novecojušo un neefektīvo gāzes katlu vairākkārtēju renovēšanu. Ar šo vides uzlabošanas jomā tiks panākts tieši pretējs efekts, kas papildus arī radīs apdraudējumu iedzīvotāju dzīvībai un īpašumam, jo personu, kas veiks gāzes katlu nesankcionēto nomaiņu vai renovēšanu, profesionalitāte noteikti būs apšaubāma. Savukārt Saistošajos noteikumos paredzētais kontroles mehānisms nebūs efektīvs, jo nevar piešķirt atbildīgajām amatpersonām tiesības iekļūt gazificētajā objektā," LSM+ pavēstīja uzņēmumā.
Apkures aprīkojuma nesankcionētas pievienošanas problēma bija aktuāla arī agrāk, saka kompānijā. Plānveida revīzijās (daudzdzīvokļu mājās ik pēc pieciem gadiem, mazstāvu ēkās – ik pēc trim gadiem) vai neplānotās pārbaudēs "Gaso" atklāj diezgan daudz gadījumu, kad veikti nesaskaņoti darbi gāzes aparātu nomaiņai.
Tādā gadījumā tiek noformēts akts par pārkāpumu, kurā prasīts novērst defektus, ja tādi ir, un iesniegt nepieciešamos dokumentus.
Apgaitas, kurās tiktu pārbaudīti visi dzīvokļi, pašvaldība nerīko, saka Ikaunieks: "Tā nav, lai mēs kā detektīvi paši ietu skatīties un pārbaudīt pa dzīvokļiem, kas tur ir ar gāzi."
Ikaunieks neizslēdz variantus ar aprīkojuma neoficiālu nomaiņu – vienmēr ir cilvēki, kas neievēro noteikumus. Vai ir iespējamas situācijas, kad vecais katls, kuru būs aizliegts nomainīt pret jaunu, ekspluatācijas gados būs tik pamatīgi "modernizēts", ka faktiski tas jau būs jauns katls ar veco nosaukumu un numuru? Amatpersona neuzskata, ka tā ir oficiāli darbspējīga shēma: "Jūs, protams, varat remontēt. Taču, mainot katlu… To izmēri atšķiras, jaunā katla dēļ būs mazliet jāmaina arī gāzesvads, tāpat tur var atšķirties dūmvadi un tā tālāk… Jūs nevarat pats paņemt metināšanas aparātu un pārcelt cauruli desmit centimetrus pa labi vai pa kreisi – visi tādi darbi jāsaskaņo ar "Gaso" (tur LSM+ paskaidroja, ka metināšanas aparāts nebūs vajadzīgs, jo parasti tiek izmantoti lokanie savienojumi – S.P.). Citādi, ja kaut kas izdarīts neoficiāli, tas ir kā gadījumā ar mājas celšanu vai pārbūvi – kādā brīdī var atnākt inspektors un pajautāt, kādēļ nav saskaņota projekta.
Rīdzinieki nesteidzas
Saņemt Rīgas pašvaldības atļauju vecā gāzes katla nomaiņai pret jaunu pēc iepriekšējiem, ne tik stingrajiem noteikumiem var līdz 2026. gadam. Izsniegtā atļauja ir derīga piecus gadus (tas ir, iekārtu uzstādīt atbilstoši vecajiem noteikumiem var, ilgākais, līdz 2031. gadam). Pagaidām nav manāms, ka rīdzinieki īpaši masveidīgi būtu iesnieguši tādus pieteikumus, saka Ikaunieks.
"Tomēr jaunajos noteikumos ir punkts, ka nomainīt veco aprīkojumu pret jaunu var arī pēc 2026. gada, ja konkrētajā gadījumā ir tehniski ekonomiskais pamatojums šādai izvēlei.
Ja jums dzīvoklī vai mājā nav cita risinājuma vai arī tie ir, taču ir ļoti dārgi, ir pamatota argumentācija, tad var saskaņot izņēmuma kārtībā," saka Rīgas Enerģētikas aģentūras direktors.
Pēc Rīgas domes Siltumapgādes jautājumu komisijas datiem, vidēji mēnesī pieteikumus apkures aprīkojuma uzstādīšanai iesniedz apmēram divdesmit dzīvokļu īpašnieki. Tajā skaitā no diviem līdz pieciem pieteikumiem ir par vecā gāzes katla nomaiņu pret jaunu. Vairākumā pārējo gadījumu runa ir pa pāreju no malkas krāsns uz gāzi.
KOMENTĀRS
"Gaso" nenodarbojas ar gāzes aparatūras tehnisko apkalpošanu, remontu, atvienošanu, pievienošanu un nomaiņu. Tādus darbus atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem Nr. 78 ir tiesīgi veikt Latvijas siltuma, gāzes, ūdens tehnoloģijas inženieru savienības (LSGŪTIS) sertificētie speciālisti. Gāzes aparatūras pievienošana, nomaiņa vai atvienošana jāsaskaņo ar "Gaso". Saskaņošanas pieteikumu ir viegli aizpildīt "Gaso" vietnē e-pakalpojumu sadaļā. Saskaņošanas gaitā klientam tiek izsniegti tehniskie nosacījumi, kuros norādītas prasības veicamajam darbam, kā arī tas, kādi papildu dokumenti vajadzīgi – kā, piemēram, akts par dūmu un ventilācijas kanālu pārbaudi. Apkures katla nomaiņa vai tā pievienošana nav sarežģīts darbs ar nosacījumu, ja nemainās katla jauda un tips. Tehniski to spēj paveikt jebkuru gāzes aparatūras tirdzniecības vai apkalpošanas uzņēmumu speciālisti, kā arī santehniķi.
