1. variants: Iesniegums policijā – kādas ir grūtības
Latvijā nav "vieglākās" administratīvās atbildības par "naida runu", bet tikai kriminālatbildība pēc 78. panta, un sods ir līdz trim gadiem cietumā (mēs par to rakstījām šeit).
Piemēri tam, kas tiek uzskatīts par noziegumu –
- publiski aicinājumi uz genocīdu, noziegumiem pret cilvēci vai kara noziegumiem;
- publiski aicinājumi uz naidu, vardarbību vai diskrimināciju;
- rasistiski, ksenofobiski, seksistiski un pret LGBT+ vērsti draudi;
- genocīda, noziegumu pret cilvēci vai kara noziegumu publiska noliegšana, trivializācija un piekrišana;
- tāda materiāla apzināta izplatīšana, kas satur augstāk minētas naida runas izpausmes, tostarp idejas, kuru pamatā ir rasu pārākums vai naids.
Praksē tas nozīmē, ka daudzi naidu izraisošie izteikumi, kas "neaizvelk" līdz kriminālkodeksa pantam, paliek nesodīti. Piemēram, grupas aizvainošana ar norādi, ka tā ir jānošauj vai jāizsūta vagonos, satur acīmredzamas kriminālnozieguma pazīmes, bet tie paši apvainojumi, taču bez aicinājumiem uz vardarbību, visdrīzāk paliks bez sekām, – tāds ir LSM aptaujāto juristu vienprātīgs viedoklis. Tiesa, pat arī pirmajā variantā, ar aicinājumu, ar vienu pašu izteikumu ir par maz, vēl ir jāpierāda, ka bijis "naida motīvs" (bet izteikuma autors var vienmēr apstrīdēt, ka viņš esot domājis nepavisam ne to un esot nepareizi saprasts).
Kārtībsargu skarbā ikdiena
Valsts policijā krimināllietas pēc 78. panta par naida runu internetā ir visai retas: pēdējos trīs gados – vidēji divi līdz trīs kriminālprocesi gadā, un apmēram puse no tiem, kas tika sākti un ir jau izbeigti, tika pārtraukti ar formulējumu "nav nozieguma sastāva". Turklāt uzmanības vērtu komentāru internetā ir acīmredzami vairāk. (To demonstrēja arī nesenais LSM eksperiments: juristi, izvērtējuši vairākus divu tvitera personāžu komentārus, vienu no tiem atzina par acīmredzami, bet otru – par iespējami pretlikumīgu.)
Cik bijis iesniegumu, kas beigušies ar atteikumu ierosināt lietu, Valsts policijas sabiedrisko attiecību nodaļā LSM nevarēja pateikt.
Tomēr Valsts policijas sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja vietniece Lāsma Greidāne vērsa uzmanību uz to, ka šī statistika nav vienīgais lietas "taisnīga risinājuma" rādītājs, jo "likumdevējs ir paredzējis arī citas risinājuma formas, kā piemēram, "izlīgums"". Taču publicēšanai piemērotas statistikas par to iestādei nebija.
Jebkurā gadījumā ar problēmas risināšanu ar "policejiskām metodēm" ir grūtības.
Pirmkārt,
Valsts policijā nav nodaļas, kas specializētos naida runā internetā, tostarp nodarbotos ar "patrulēšanu" sociālajos tīklos.
Galu galā viss ir atkarīgs no konkrētā darbinieka zināšanu līmeņa, bet tas mēdz būt dažāds.
"Mums par šo tēmu bija projekts universitātē un pēc tam liela konference Iekšlietu ministrijā, ar visiem Valsts policijas vadītājiem," saka juriste un Latvijas Universitātes asociētā profesore Kristīne Dupate. "Somu eksperte teica, ka Somijā [šādiem noziegumiem] ir īpaša vienība. Par atbildi mēs dzirdējām, ka pie mums tas nav iespējams.
Taču naida runas atpazīšana, tas, kā to pierādīt, – tas ir diezgan specifisks noziegums. Un izpratnes līmenis dažādiem policijas darbiniekiem ir ļoti atšķirīgs.
Turklāt, ja katram policistam izmeklēšanā ir pusotrs tūkstotis lietu, skaidrs, ka viņi vispirms nodarbosies ar slepkavībām, nevis ar naida runu, – lai gan var teikt, ka pēdējā noved pie pirmā."
Dupate stāsta, ka pati vērsusies ar iesniegumiem policijā un vienmēr saņēmusi atteikumu ierosināt lietu. Un viņas piemērs nav vienīgais: "[Sabiedriskajai organizācijai] "Mozaīka" bija speciāls projekts – jurists rakstīja policijai iesniegumus par naida runu pret LGBT. Rezultāti tika publicēti [žurnālā] "Jurista Vārds" šeit, maksas piekļuve) — par to, kādas absurdas atbildes reizēm mēdz būt, kāpēc policija nesaskata nozieguma sastāvu. Tur ir putra, pilnīgākā putra. Tieši zināšanu jomā."
Vēl viena problēma, par kuru runājis arī tiesībsargs Juris Jansons, – nav administratīvās atbildības par naida runu: tā ļautu tikt galā ar to komentāru straumi, kas ir naidu veicinoši, taču līdz kriminālnoziegumam "neaizvelk".
Bet naudassods? Juristi it kā ir par, tomēr…
"Gan politiķi, kas atbild par šo virzienu [likumdošanā], gan policijas vadība vārdos piekrīt – naida runa ir aktuāla problēma," saka Dupate. "Tomēr divi trīs kriminālprocesi gadā [par komentāriem internetā] – tas ir smieklīgi. Jūs varētu piezvanīt Judina kungam un pajautāt, kāpēc netiek ieviesta administratīvā atbildība."
Andrejs Judins – pēc izglītības jurists, deputāts no premjeres "Jaunās Vienotības", Saeimā vada svarīgo Juridisko komisiju, bet tajā arī Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisiju.
Atbildot uz LSM jautājumu, Judins atzīst, ka tagad daudzi komentāri paliek bez sekām un ieviest administratīvo atbildību būtu labi. Problēma, pēc viņa teiktā, ir formulējumā:
"Neviens nav spējis ierosināt konkrētus variantus, kā likumā aprakstīt, lai būtu nepārprotami skaidrs: lūk, par to un to – administratīvā atbildība, bet par to – jau kriminālatbildība. Mēs neesam atraduši tādu formulu.
Nevar vienkārši ierakstīt, ka par lielu kaitējumu ir kriminālatbildība, bet par nelielu – administratīvā atbildība."
Turklāt Judinam (un šajā ziņā ar viņu ir vienisprātis daudzi juristi) ir šaubas – ja būs divas atbildības, tad "smagāko" kriminālo vispār pārtrauks piemērot. Jo administratīvo atbildību piemērot ir vienkāršāk – nevajag pierādīt vainu (atšķirībā no kriminālprocesa). Pietiek ar pašu rīcības faktu, kā, piemēram, ar ātruma pārsniegšanu. Ja esi izdarījis pārkāpumu, saņem sodu. Uzskati, ka nepamatoti? Vari tiesāties un pieprasīt sodu atcelt.
"Ja gribam efektīvi cīnīties pret naida noziegumiem, tad nav vērts iet pa de facto atbildības mīkstināšanas ceļu,"
saka deputāts.
Kristīne Dupate uzskata, ka tās ir atrunas: "Es redzu divas iespējas, kad var būt administratīvā atbildība. Pirmā – visi tie gadījumi, kad ir naida runa, bet nav pierādīts, ka bijis motīvs, ka tas bijis ar nodomu. Otrā – ja nav atklāta aicinājuma uz vardarbību. Piemēram, aizskar un apsaukā veselu grupu, taču neaicina to nogalināt, sist, tai uzbrukt."
Bet vai cilvēks var uzskatīt, ka viņa personīgais gods un cieņa ir cietusi no apvainojuma, kas adresēts veselai grupai, pie kuras viņš sevi pieskaita (piemēram, no sociālajos tīklos visizplatītākā – apvainojumiem, kas adresēti "kolektīvajiem" latviešiem, krieviem, ukraiņiem utt.)?
Jā, var iet uz tiesu, saka juristi.
2. variants. Iesniegt prasību tiesā
Tādi piemēri Latvijas tiesu praksē ir tikai daži, un tie ir seni. Taču tādi ir.
2002. gadā LTV tika parādīta Brīvības partijas, kuras lokomotīve bija pazīstamais politiķis Ziedonis Čevers, priekšvēlēšanu videoreklāma. Šīs reklāmas sižets: viens melnādains vīrietis Latvijas armijas formā stāv goda sardzē pie Brīvības pieminekļa, otrs – apskauj latviešu sievieti. Skan teksts: "Šodien – Latvijas sargs, rīt – varbūt tavs znots." Tālāk tiek paskaidrots, ka drīza iestāšanās Eiropas Savienībā novedīs pie migrantu plūsmām no Āfrikas un Āzijas, kā arī tiek uzdots jautājums: "Vai tu esi drošs par savu darba vietu?" Videoreklāma tika parādīta vienu reizi visizdevīgākajā raidlaikā, bet pēc tam LTV tajā tomēr pamanīja diskrimināciju un demonstrēšanu pārtrauca. Tad partija sāka līdzīga satura bukletu izsūtīšanu pa pastu.
Prasības tiesā par goda un cieņas aizskaršanu pret partiju un pret LTV iesniedza "goda sardzes karavīru" un "znotu" tēlojušie aktieri amatieri, kuri iepriekš nebija zinājuši topošā video kontekstu (Latvijas tumšādainie iedzīvotāji – grupas "Los Amigos" mūziķi).
Bet galvenais –
atsevišķu prasību iesniedza arī it kā pilnīgi "nepiederoša persona" Džordžs Stīls – melnādains Latvijas iedzīvotājs, ASV pilsonis. Viņš uzskatīja, ka aizskarošais video praktiski attēlojis viņu un viņa šejienes ģimeni.
Prasītāji tiesā uzvarēja (sīkāk šeit, šeit un šeit). Jurists Aleksejs Dimitrovs, kas specializējas cilvēktiesību jautājumos, pēc LSM lūguma izpētījis Latvijas tiesu spriedumu datubāzi, atrada tikai vēl vienu pēc jēgas tuvu verdiktu – no 2018. gada. Tiesa, tajā gadījumā aizskaršana notika tautības dēļ, taču tika aizskarts konkrēts cilvēks. Šī lieta nebija skaļa: parasts (cik nu var uzskatīt par "parastu" tautības izmantošanu kā argumentu strīdā) sadzīvisks konflikts. Tiesa piesprieda nelielu kompensāciju – 50 eiro – par morālo kaitējumu, kā arī lika segt tiesas izdevumus – apmēram 140 eiro.
Vai šī senā Džordža Stīla uzvara nozīmē, ka arī šodien ir reāli uzvarēt tiesā tos, kas aizskar veselas cilvēku grupas, nevis konkrētu indivīdu – pēc nacionālās, rases vai citas pazīmes? Juristiem, ar kuriem runāja LSM, ir kopīgs viedoklis par vienu – iesniegt tāda "formāta" prasību var mēģināt. Tomēr perspektīvu viņi vērtē ļoti dažādi.
Ja aizskarts neesat jūs personīgi
Juriste un Latvijas Universitātes asociētā profesore Kristīne Dupate šaubās, ka prasībai par goda un cieņas aizskaršanu būs perspektīvas tiesā, ja aizskārums nav bijis adresēts personīgi.
"Piemēram, nevar [sabiedriskā organizācija] "Mozaīka" kā seksuālo minoritāšu interešu aizstāve iesniegt civilprasību pret tiem, kas raksta aizskarošus komentārus par gejiem.
Prasības iesniedzējam ir jāpierāda, ka aizskartas tieši un konkrēti viņa personīgās individuālās tiesības.
Lūk, ja kāds tiks konkrēti aizskarts par to, ka pieder LGBT, – tad jā, šis cilvēks var tiesāties. Bet, ja pateiks, ka LGBT ir tādi un šitādi, tad diemžēl ne," atšķirību skaidro Latvijas Universitātes asociētā profesore.
Kāpēc tad tiesā uzvarēja Džordžs Stīls – reklāmā taču viņš vārdā netika nosaukts? Tas bija īpašs gadījums, uzskata Dupate. Tā kā melnādaino tolaik Latvijā bija ļoti maz, iznāk, ka "mērķis" bija neliels skaits konkrētu cilvēku. Un vēl Latvijai tas bija precedents, kas saistīts ar jūtīgu tēmu – rasismu.
Turklāt, kā pārliecinājās LSM, tiesā pats Stīls un daži liecinieki paziņoja, ka pēc reklāmas klipa demonstrēšanas prasītājs personīgi saskāries ar rasisma izpausmēm un ka vismaz daži no šiem gadījumiem bijuši tieši saistīti ar parādīto videoklipu.
"Ņemsim lielas grupas piemēru. Ja kāds pateiks, ka visas sievietes ir maitas, konkrētā sieviete nevarēs iet uz tiesu un teikt, ka viņa ir tā, kuru tas aizskāris," saka Dupate. Taču tūlīt pat piebilst – konkrētajā gadījumā jāskatās, par kādu grupu ir runa, kāds ir diskriminācijas aizlieguma pamats. Ja tas būs ļoti sensitīvs grupas aspekts, tad vēl var domāt par tiesu.
"Ja aizskarta tikai grupa kopumā, tad ir jautājums, cik izglītots ir konkrētais tiesnesis un vai viņam ir vēlme ar to ņemties. Mūsu tiesneši nereti noraida kolektīva rakstura prasības," norāda Kristīne Dupate.
Lauris Liepa, advokātu biroja "Cobalt" vadošais partneris, uzskata, ka tiesāties var abos gadījumos – gan ja esat aizskarts personīgi kā grupas pārstāvis, gan ja aizskarta visa grupa, bet jūs personīgi šajā kontekstā neesat nosaukts. Taču pirmajā gadījumā būs grūtāk pierādīt, ka aizskarts tieši jūsu gods un cieņa.
Vēl nesen “Cobalt” bija līgums ar LTV, kuras struktūrā ietilpst arī LSM. Tagad birojs turpina sniegt juridisko atbalstu vairākās lietās, kas sāktas pirms līguma termiņa beigām.
"Piemēram,
ja kāds publiski paziņos – "jūs esat advokāts, bet visi advokāti ir krāpnieki", tas būs paziņojums, kas neapšaubāmi aizskar godu un cieņu, un to var pieprasīt atsaukt," saka Liepa. Taču arī tad, ja paziņojums satur tikai "visi advokāti ir krāpnieki", bez "jūs", iespēja iesniegt prasību paliek: "Civillietās par goda un cieņas aizstāvēšanu jābūt personīgi aizskartam. Piemēram –
tā kā es patiešām piederu pie advokātu grupas un šis paziņojums par advokātiem ir nepatiess, es personīgi pieprasu atlīdzību. Turklāt civilprocesos nav iespējas aizstāvēt visu grupu.
Es nevaru, piemēram, atnākt un pateikt – es pārstāvu visus advokātus. Es varu pārstāvēt tikai pats sevi, un prasība būs individuālā prasība. Un, ja tiesa liks maksāt atlīdzību vai noteiks par pienākumu atvainoties, tas viss būs jādara par labu konkrētam cilvēkam, nevis grupai."
Svarīgs apstāklis – advokāti nevar justies aizskarti, piemēram, par "baņķieriem", bet latvieši – piemēram, par krieviem vai ukraiņiem, un otrādi. Precīzāk sakot, var justies aizskarti, taču tiesā tādu prasību nepieņems. Tā ir būtiska atšķirība no krimināllietas, skaidro "Cobalt" partneris. Krimināllietā iesniedzējs ziņo par noziegumu neatkarīgi no tā, vai tas ir vērsts konkrēti pret viņu.
Romi, marokāņi un ECT prakse
Prognozēt, kāda būtu Latvijas tiesas attieksme pret šādām lietām, nav vienkārši, saka Aleksejs Dimitrovs, jurists, kas specializējas cilvēktiesību lietās un strādā Eiropas Parlamentā. Pārāk maz precedentu: "Džordža Stīla lietā ir interesanti, ka, pētot tiesu praksi, Augstākās tiesas analītiķi vēlāk īpaši neizcēla aspektu, ka tā bija tāda maza grupa, [tāpēc jebkurš tai piederošais varēja uzskatīt, ka ir personīgi aizskarts]. Taču Latgales priekšpilsētas tiesas spriedumā šis apstāklis patiešām bija izcelts. Tā kā tā ir vienīgā šāda lieta un tika izskatīta tikai pirmās instances tiesā, bez pārsūdzības, grūti pateikt, kā šodien uz to skatītos Senāts. Taču te nav izslēgta iespēja mēģināt."
Dimitrovs šādu prasību perspektīvas vērtē ar piesardzīgu optimismu, balstoties Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) praksē, kura jāņem vērā arī Latvijas tiesām.
2012. gadā ECT pieņēma spriedumu lietā "Aksu pret Turciju", stāsta Dimitrovs. Prasītājs, kas bija no Turcijas romu kopienas, sūdzējās par Turcijas oficiālo iestāžu izdotiem iespiedmateriāliem, kuros romi attēloti nepievilcīgā gaismā – bija pieminēta noziedzība un nepietiekama izglītība. ECT nosprieda –
ja stereotipi sasniedz zināmu negatīvisma līmeni, var teikt, ka aizskartas šai kopienai piederīgo tiesības uz privāto dzīvi.
Taču jābūt sasniegtam šim noteiktajam līmenim. Ar vienu rupju repliku nepietiek.
2021. gadā ECT tika izskatītas uzreiz divas lietas pret Bulgāriju: par labēji radikāla politiķa izteikumiem bija iesnieguši sūdzības uzreiz divu kopienu pārstāvji – romu un ebreju. Toreiz ECT noteica trīs kritērijus, kas šādu lietu izskatīšanā jāņem vērā. Pirmais: kas tā ir par kopienu, cik cilvēku tai pieder, cik lielā mērā viņi var justies apdraudēti iepriekšējo prakšu un pieredzes dēļ. Spriedumā saistībā ar ebreju kopienu pieminēts holokausts. Otrais: paši izteikumi – cik lielā mērā pārsniegts pieļaujamā slieksnis. Un trešais: kāds ir izteikumu konteksts – kāds ir vispārpolitiskais fons un kas nāk klajā ar šiem izteikumiem (ja politiķis, tad viņa vārdi sasniedz lielāku auditoriju un leģitimizē, piemēram, etniskos stereotipus).
"Ja Latvijā tāda lieta [ar grupas aizskaršanu, bet ne adresēti] rastos, tad, balstoties ECT praksē, es teiktu, ka to nedrīkst vienkārši "atfutbolēt"," uzskata Dimitrovs.
"Tiesai būs jāpieņem tāda lieta izskatīšanai. Un uz šo trīs kritēriju pamata jāizvērtē konkrētie izteikumi kontekstā,
cik lielā mērā tie "velk" uz to, lai teiktu, ka aizskarts ne konkrēta [individuāli neminēta], bet jebkura noteiktai grupai piederoša cilvēka gods."
Amizanti – ja kāds jūtas aizskarts par savai grupai adresētu izteikumu un pietiesājis no apvainotāja, pieņemsim, 100 eiro, tad neviens neliedz aizskartās grupas locekļiem (kaut vai visiem) iesniegt analoģiskas prasības un "sodīt" finansiāli, kamēr iestāsies noilgums, saka Dimitrovs.
"Bet parasti galvenais mērķis tomēr nav kompensācija, bet nosodījums no valsts puses,"
viņš uzskata. "Un es pieļauju, ka, ja nacionālā tiesa pateiktu, ka pietiek ar aizvainotāja atvainošanos, bez kompensācijas, ECT varētu to uzskatīt par pilnīgi pietiekamu. Jo galvenais ir, lai valsts pildītu savas saistības un aizsargātu pret naidu."
No sen aizmirstā
Pirms pārdesmit gadiem no sociālajiem tīkliem masveidā tika izmantoti tikai "Draugiem" un "One", patiešām lielu portālu bija burtiski pāris, bet diskusijas zem rakstiem netika moderētas. Galvenokārt anonīmie komentētāji nekautrējās no saviem izteikumiem, arī no apvainojumiem tautības dēļ.
Kādā sabiedriskā organizācijā tad radās ideja: noalgot labu juristu un
izveidot "komentāru pieskatīšanas dienestu" – katru dienu no organizācijas biedriem iecelt dežurējošo latvieti, dežurējošo ebreju un dežurējošo krievu.
Lai viņi atlasītu internetā visaizskarošākos izteikumus katrs par savu grupu un, izmantojot civilprasības tiesās (nodrošinot spriedumu maksimālu publicitāti), noteiktu sabiedrībā "rāmjus", izeja ārpus kuriem būtu par maksu. Ideja "spārnos nepacēlās", jo neatradās donori.
Kur ziņot
Par naida izraisīšanu internetā var attālināti ziņot Valsts policijai:
- portālā latvija.gov.lv, izmantojot paaugstinātas drošības autorizāciju – elektronisko parakstu vai eID;
- rakstot uz e-pasta adresi [email protected], apstiprinot vēstuli ar e-parakstu.
Valsts drošības dienestam:
- rakstot uz e-pasta adresi [email protected] .
Iesniegumā jānorāda:
- kas noticis,
- savi personīgie dati – vārds, uzvārds, adrese, vēlams – tālruņa numurs,
- vēlams saglabāt un pievienot iesniegumam konkrētu komentāru ekrānuzņēmumus.
Kas vajadzīgs prasības iesniegšanai tiesā
Pirmām kārtām – vērsties pie advokāta, turklāt – jo drīzāk, jo labāk (saraksts – šeit). Jābūt gatavam parādīt visu, kas, jūsuprāt, attiecas uz lietu, aizskāruma gadījumā internetā – saiti uz to vai ekrānuzņēmumu ar to. Ja ir bažas, ka potenciālais atbildētājs vai sociālais tīkls dzēsīs ierakstu, var nodrošināties ar notariāli apstiprinātu izdruku (lai gan tiesas prāvā tā var arī izrādīties lieka).
