ĪSUMĀ:
- Par akmens šķembām un bojātiem stikliem zina stāstīt pa ceļu Ragana–Turaida braucošie.
- Līdzīgas problēmas ir aptuveni 10 ceļu posmos visos Latvijas novados.
- 2020. gadā valdība ceļu remontiem piešķīra papildu 75 miljonus, un vairāki ceļu posmi tika noklāti ar bitumenu un šķembām.
- Šī tehnoloģija prasa pabeigt darbus sausā un siltā laikā; darbi ievilkās līdz septembra beigām.
- Turklāt nācās meklēt jaunu piegādātāju bitumena ražošanai, un jaunais produkts vairs nebija tik kvalitatīvs.
- Garantijas laikā būvniekiem jālabo defekti; Raganas–Turaidas ceļam tas nelīdzēja, sola labot nākamgad.
- Par to, vai būvfirmas izpildīs līgumus un brauktuves atbildīs projektam, ir atbildīgi LVC.
- Ministrs secinājis – jāizvairās no dubultās virskārtas ar bitumena maisījumu. "Labāk vienreiz būvēt kvalitatīvi."
- Apdrošinātājiem izdevumi par vējstiklu nomaiņu pieauguši, bet pret ceļa īpašnieku nevēršas.
Ceļš Ragana–Turaida
Siguldas pusē vietējie iedzīvotāji jau divus gadus medijos ik pa laikam sūdzas, ka nekvalitatīvs autoceļa Ragana–Turaida remonts viņiem bojā mašīnas.
Nogriežoties no Valmieras šosejas uz Turaidu, redzams, ka uz brauktuves tumšāki asfalta slāņi mijas ar gaišākiem. Vietām tas ir smalki grubuļains, bet citviet rēgojas vecais klājums.
Ceļa nomales ir noklātas ar sīkām šķembām. Vietām ir stikla lauskas.
Izliktas arī ceļa zīmes, kas brīdina par uzbērtām šķembām, aizliedz apdzīt, kā arī iesaka braukt ar ātrumu 50 kilometri stundā (km/h). Tās atkārtojas regulāri, aiz katra krustojuma. Tā nevajadzētu izskatīties nesen atjaunotam ceļam.
Raganā Latvijas Radio piestāja vietējā autoservisā, kur vadītājs apstiprināja, ka bijušas problēmas ar šo ceļu: "Pašiem jau arī logi ir ārā visi. Man sieva brauca riņķī [pa citu ceļu]. Tagad nebrauc, tagad ir kaut ko uzlabojuši. Nu jā, bet uz Siguldu viņa brauca caur Sēnīti uz darbu."
Jānis zināja stāstīt, ka teju katram apkārtnes iedzīvotājam ir gadījusies kāda šķemba auto logā: "Ceļš jau bija normāls, nebija ne vainas. Pēc remonta tas bija daudz sliktāks nekā pirms remonta. Pirmais tas, ka visa mašīna bija nolipusi ar bitumu karstā laikā, un tie akmeņi lidoja jau no pirmās dienas. Man ir busam lukturis izsists, logā jau, nezinu, kādi pieci vai seši punkti, plus vēl tur plaisa ir iekšā."
Jānis rēķina, ka zaudējumi sniedzas daudzos simtos eiro. Viņa busiņam bija izsists lukturis, kas maksāja 80 eiro. Vējstikls – divsimt. Arī citām viņa mašīnām ir sabojāti stikli, par ko vēl būs jāmaksā, jo citādi nevarēs iziet tehnisko apskati.
Promejot Latvijas Radio aplūkoja pie servisa novietotās automašīnas. Tiešām – gandrīz katrai otrajai vējstiklos var redzēt sīkus, akmentiņu iesistus robus.
Pēc sarunas servisā Latvijas Radio devās apmēram kilometru Siguldas virzienā. Pa ceļam redzams, ka uz lauka strādā kombains un divi traktori ar piekabēm. Traktora vadītājs, arī vārdā Jānis, strādā blakus esošā lauksaimniecības uzņēmumā un uz lauka vāc zaļbarību lopiem. Problēma ar lidojošām šķembām viņam ir labi zināma, un arī viņš pats ir cietis nekvalitatīvā ceļa dēļ.
"Pagājušā gadā traktoram izsita logu. Mašīnai nomainījām šogad logu, četri akmeņi logā. Praktiski visām, mēs tepat strādājam, ferma ir blakus, praktiski visām mašīnām ir robi logos. Traktoram uzreiz ir klēpī logs, ne tā kā mašīnai. Tam trāpa akmens, viss izbirst. Nav ar plēvi iekšā logs. Divas nedēļas[remontējot] jāgaida, manuprāt, kādi seši simti [eiro]," pastāstīja Jānis.
Lauksaimniecības uzņēmuma transportam ir KASKO apdrošināšana, tāpēc lielākais zaudējums ir tehnikas dīkstāve, nevis loga cena.
Jānis ir pikts uz Siguldas ainavu baudītājiem. Viņš stāsta, ka vietējie īpaši baidās par savu auto stiklojumu nedēļas nogalēs: "Ir jau šitie pilsētnieki, tūristi – sestdien, svētdien brauc lapas skatīties. Viņiem neinteresē ne apdzīšanas aizliegumi, ne ātrumi, nekas. Viņi velk tā, ka maz neliekas."
Pēc sarunas ar lauksaimnieku Jāni Latvijas Radio interneta meklētājā atrada autoservisu Siguldā, kas reklamē arī logu nomaiņas pakalpojumu. Serviss atrodas uzreiz aiz Siguldas robežas, uz Cēsu pusi.
Vai viņiem ir pieaudzis klientu skaits? "Kad sataisīja Raganas ceļu, nobēra visu ar akmentiņiem, pēc tam katru nedēļu nāk apdrošināšanas pieteikumi to akmentiņu dēļ stiklā. Man mašīnai arī [izsita stiklu] uz Raganas ceļa," pastāstīja autoservisa administratore Ieva.
Servisa klientu pieņemamajā telpā līdz ar administratori Ievu atrodas arī divi vīrieši. Tiklīdz viņi izdzird jautājumu par logos lidojošiem akmeņiem, tad visiem ir, ko teikt. Viens no kungiem, izrādās, ir servisa īpašnieks, viņu sauc Artūrs.
"Jā, man visiem evakuatoriem stikli beigti! Es te strādāju reģionā, un te visi – Raganas, Mālpils ceļi, visiem evakuatoriem beigti stikli," sacīja autoservisa īpašnieks.
Artūrs pastāstīja, ka stikli sāka plīst pirms diviem gadiem, kad apkārtnē vairākus ceļus laboja ar sīkšķembām un bitumu. Visām darba mašīnām stikli jau ir nomainīti. Arī klientu ir ievērojami vairāk.
"Pēdējā gada laikā, kā šo uztaisīja, tā mums stikli ir nenormāli augšā. Mums viens cilvēks strādā tikai uz stikliem. Viņš katru dienu 3–4 stiklus nomaina viens pats. Un kur tad viņi radās? Un pārsvarā visiem ir punktiņš, punktiņš, punktiņš..." pastāstīja Artūrs.
Ceļš Madona–Varakļāni
Televīzija "ReTV" pagājušā gada februārī ziņoja par Madonas–Varakļānu ceļa katastrofālo stāvokli: "No lidojošiem akmeņiem saplaisājuši vējstikli, izsisti lukturi un sabojātas auto virsbūves pašreiz ir skarbā realitāte uz autoceļa P84 Madona–Varakļāni. Vēl tikai pērn augustā šeit noritēja virsmas atjaunošanas darbi un iedzīvotāji priecājās, ka ceļš beidzot tiks sakārtots, taču šobrīd pa to pat baidās braukt!"
Pie šī auto ceļa atrodas Murmastienes pagasta pārvalde. Vai pusotra gada laikā ceļš ir salabots? "Nu nē! Es saku, vienīgais, kas tur notika, ir… nu tīri katru dienu mēs tur nebraucam, bet viņi varbūt noslaucīja tās šķembas uz malu," norādīja Murmastienes pagasta pārvaldes vadītājs Jānis Mozga.
Šie abi ceļi, kurus 2020. gada vasarā noklāja ar bitumenu un šķembām, nav vienīgie, kuru virskārta ir sabrukusi un bojā mašīnas. Tādu ceļa posmu visos Latvijas novados ir apmēram desmit.
Ceļiem papildu 75 miljoni
2020. gada pavasarī, kad Latvijā bija Covid-19 uzliesmojums, sākušās dīkstāves un mājsēdes, valdībai bija bažas, ka ekonomika sāks buksēt. "Valdībā mēs sākām pievērst daudz lielāku uzmanību tieši ekonomiskajiem jautājumiem. Ar vienu pamatmērķi, saplānot, kā mēs varēsim atkopties ekonomiski pēc šīs krīzes," tolaik pauda Ministru prezidents Krišjānis Kariņš ("Jaunā Vienotība").
Viens no premjera pieminētā plāna punktiem bija atbalsts ceļu būvei. Pirms krīzes pieņemtajā budžetā tam bija atvēlēti 250 miljoni eiro. Bet 2020. gada aprīlī, kad bija sākusies pandēmija, valdība ceļu remontiem piešķīra papildu naudu – 75 miljonus eiro. Satiksmes ministrija par šo naudu plānoja atjaunot segumu tiltiem un dažādas nozīmes ceļiem aptuveni 500 kilometru garumā.
Autoceļu tīklu pārvalda valstij piederošs uzņēmums "Latvijas Valsts ceļi" (LVC). Tam bija jāizlemj, kādus ceļus un kādā veidā par papildu miljoniem remontēt. Aprīļa beigās piešķirtā nauda bija jāiztērē līdz gada beigām.
"Latvijas Valsts ceļu" valdes loceklis Gundars Kains norādīja uz uzņēmuma lēmumu papildu naudu izmantot, lai remontētu ceļus ar dubultās virsmas apstrādes tehnoloģiju. "Tika izvēlēts šis vienkāršotais būvprojekts, kuru var realizēt tajā pašā būvniecības sezonā tajā pašā laikā, jo visos pretējos gadījumos mums ir jātaisa būvprojekts, un tas prasa vismaz divus trīs gadus ar visu realizāciju," skaidroja Kains.
Pēc Gundara Kaina teiktā, tehnoloģija ir sena un efektīva. Vispirms asfaltētam ceļam nolīdzina virskārtu – to nofrēzē vai arī aizber negludumus. Pēc tam virsmu noklāj ar šķidru bitumenu, kuru pārber ar sīkšķembām. Šķembas noblietē ar asfalta rulli, un pēc tam ceļu turpina pieblietēt arī mašīnas, kuras pa to brauc ikdienā. Tāpēc nedēļu pēc remonta uz šādiem ceļiem nosaka ātruma ierobežojumus. Savukārt akmens šķembas, kuras nav iespiestas bitumenā, strādnieki pēc darbu pabeigšanas noslauka.
LVC pārstāvis pauda – vecajam asfaltam šī tehnoloģija ir ļoti veselīga, jo šķidrais bitumens aizpilda plaisas un ceļš bez nopietna remonta var kalpot daudzus gadus.
"Virsmas apstrāde ir trīsreiz lētāka nekā asfaltbetons. Jo tā ir pilnīgi cita tehnoloģija. Šo produktu, ko sauc "virsmas apstrāde", (..) pagatavo uz ceļa, pirms tam pārbaudot, vai bitumens saiet kopā ar tām mehāniskām daļām. To ražo uz ceļa, turpat uz vietas atved, visu dara," skaidroja Kains.
Svarīgi darbus pabeigt sausā un siltā laikā
Tomēr tehnoloģijai ir arī savi mīnusi. Ar to var strādāt tikai sausā un siltā laikā. Ja to neievēro, tad akmentiņi nesalīp ar bitumenu un virskārta neturas kopā.
Parasti uzņēmums ceļa remontam atvēlēto naudu sadala jau rudenī un ziemā, lai pavasarī strādnieki uz ceļa jau varētu strādāt. Bet pirms diviem gadiem vajadzēja rīkoties ātri.
"Tā ekstra nauda tika iedota stipri vēlāk, līdz ar to mēs vēlāk sākām pirkt un mēs ļāvām strādāt nedaudz ilgāk. Protams, mēs tam visam likām saspringtus laika termiņus, lai nu vismaz tajās mūsu tehnoloģijās trāpa iekšā," skaidroja uzņēmuma valdes loceklis.
Viņš arī atgādināja, ka "Latvijas Valsts ceļi" un Satiksmes ministrija, kas to pārrauga, lēmumus par izvēlēto tehnoloģiju un to, cik kilometrus remontēt, nepieņem voluntāri. Tos saskaņo ar ceļu būves industriju. "Tad, kad mēs sākām šo visu, kad mums to naudiņu nepietiekamo deva, mēs ar nozari runājām, vai varēsim; nozare saka – varēsim. Bet izrādījās, ka tās kapacitātes nepietika. Nepietika nozarei kapacitātes," atzina Kains.
Tiesības remontēt Turaidas–Raganas ceļa virskārtu ieguva ceļu būves kompānija "Binders". Tā solīja ceļu gandrīz 10 kilometru garumā noklāt ar bitumenu un šķembām par nedaudz vairāk nekā miljonu eiro, ieskaitot pievienotās vērtības nodokli. "Binders" nolīga apakšnieku – uzņēmumu "Limbažu ceļi".
"Pilnīgi visai Latvijai bija līdzvērtīgas problēmas," atzina SIA "Limbažu ceļi" Būvniecības daļas vadītājs Edžus Voss. "Virsas apstrādi reāli var veikt līdz 15. augustam, pēc ceļu specifikācijām un pēc virsmas apstrādes rokasgrāmatas. Mēs šajā 75 miljonu ietvarā virsmas apstrādes varējām sāk veikt no jūlija sākuma, jūlija vidus, kur vēl ir jāveic konkrēto objektu priekšdarbi, kas ir apauguma noņemšana vai frēzēšanas darbiņi."
Edžus Voss neslēpa, ka jau sākumā bija skaidrs – termiņu, kurā ar šādu tehnoloģiju jāapstrādā ceļš, nebūs iespējams ievērot.
To zināja arī pasūtītājs – "Latvijas Valsts ceļi". Tas risku par iespējamiem defektiem tehnoloģijas neievērošanas dēļ pieprasīja uzņemties būvniekam. Visi pretendenti piekrita, jo cerēja, ka būs labs laiks un darbus varēs pabeigt, līdz iestāsies rudens drēgnums.
"Šajā gadījumā mēs visas uzņemtās saistības realizējām, teiksim, līdz septembra beigām. Līdzīgi kā pārējie uzņēmumi," pastāstīja Voss.
Nekvalitatīvais bitumens un ātrbraucēji
Tomēr tas, kādēļ ceļa virsma sāka brukt, nebija atkarīgs tikai no tā, vai būvnieki ievēro vajadzīgo apstrādes tehnoloģijas režīmu.
Vislabāko bitumenu ceļu būvei ražo no naftas, kuru iegūst Venecuēlā. 2019. gadā ASV sankcijās iekļāva Venecuēlas naftu, tāpēc bitumena ražotāji meklēja aizstājēju. Taču jaunais produkts vairs nebija tik kvalitatīvs.
"Tas nozīmēja, ka tehnoloģija, kas bija izstrādāta uz konkrētiem materiāliem, principā vairs nestrādāja," sacīja Voss.
2020. gada beigās, kad Turaidas–Raganas ceļu nodeva ekspluatācijā, tas vizuāli atbilda tehniskajām prasībām. Taču īstais pārbaudījums bija pavasara atkušņi. Nekvalitatīvais bitumens nespēja saturēt sīkās šķembas, un tās sāka atdalīties no ceļa.
Šī nelaime piemeklēja arī Varakļānu–Madonas ceļu un daudzus citus. Būvnieki to neesot varējuši paredzēt.
Turklāt vēl līdz galam nepabeigtos ceļus papostīja arī nepacietīgie autovadītāji. "Ja neievēro noteikto ātrumu, kāds ir virsmas apstrādes posmos, automašīnas straujāk bremzē, vairāk apdzen, straujāk uzņem ātrumu. Un tas rada visas šķērsslodzes, kas izbīda šķembiņu no tās ieņemtās pozīcijas," zināja skaidrot Voss.
Vosam piebalso arī Gundars Kains no "Latvijas Valsts ceļiem": "Es jau negribu to atbildību tagad novelt, bet mēs tur saliekam ceļa zīmes "50". Citreiz ceļa posms ir 15 km garš, uz 50 km stundā. Negribas tagad derēt gluži, bet gan jau autovadītājs bišķi to pedāli vairāk piespiež. Tam ceļam gribas, lai viņam tā šķembiņa mierīgi iestājas iekšā, viņš mīl tādu raitu, mierīgu satiksmi. Savukārt autovadītājs, ieliekot [pārnesumkārbu lielākā ātrumā] un varbūt pat apdzenot uz šī ceļa, rauj tās šķembas augšā."
Kains piebilda, ka līdz ar to par sabojātajām mašīnām līdzatbildīgi ir arī autovadītāji: "Šo ir baigi būtiski saprast, ka nav tur tādu vienīgo vainīgo."
Labošana garantijas laikā
Ceļu būves līgumi paredz garantiju uz trijiem gadiem, kuru laikā būvniekam par savu naudu jānovērš visi defekti. Lai gan šķembas ir nobirušas teju no visa remontētā ceļa starp Raganu un Turaidu, uzņēmumi "Binders" un "Limbažu ceļi" pagājušajā gadā saremontēja tikai atsevišķus tā posmus.
"Visiem iepriekš problemātiskajiem ceļiem kā "Limbažu ceļi" esam ieguldījuši vairāk nekā pusmiljonu tikai garantijas seguma remontiem virsmas apstrādes objektiem. Par konkrēto ceļa posmu runājot, tajā 2021. gada sezonā mēs jau ieguldījām vairāk nekā simt tūkstošus," pastāstīja SIA "Limbažu ceļi" Būvniecības daļas vadītājs Edžus Voss.
Tomēr remonts nelīdzēja. Uz ceļa joprojām ir brīdinājuma zīmes par akmeņiem un aicinājums braukt ar ātrumu 50 km/h. Abas kompānijas sola, ka ceļu salabos nākamgad – pēdējā garantijas gadā.
Tātad "injekcija" ceļu remontiem, tostarp, lai atbalstītu uzņēmumus, izvērsusies par zaudējumu tiem tehnoloģisko procesu dēļ.
Madonas–Varakļānu ceļu, par kura bēdīgo stāvokli pēc remonta ziņoja televīzija "ReTV", būvēja uzņēmums "8CBR". Uz Latvijas Radio jautājumu, kad tas plāno veikt garantijas remontu, uzņēmums rakstiski atbildēja:
"Valsts SIA "Latvijas Valsts ceļi" 2022. gadā nav vērsušies ar šādu lūgumu pie uzņēmuma SIA "8CBR". Vēlamies uzsvērt, ka uzņēmums vienmēr godprātīgi izturas pret visām garantijas saistībām, tās pilda un plāno pildīt arī nākotnē gadījumos, kad tiek saņemti šāda veida pieprasījumi no pasūtītāja."
"Latvijas Valsts ceļu" un būvnieku noslēgtajos līgumos paredzēts, ka garantijas laikā konstatētos defektus izpildītājs novērš par savu naudu pasūtītāja noteiktajā termiņā. Tas var izmaksāt miljonus, jo jāpārbūvē desmitiem kilometri brauktuvju. Turklāt ir cēlušās būvmateriālu cenas.
"Latvijas Valsts ceļi" ir pretimnākošs ceļu būves firmām. Šā gada būvniecības sezonā LVC neuzstāja, ka būtu jāsataisa visi brāķētie ceļi.
"Pirmkārt, šajā sezonā mēs uzspiedām, lai labo brāķus, kas bija sakrājušies jau no 2020. gada. Ar to bitumenu bija vakuums pilnīgākais. Otrkārt, notiek pati būvsezona, tātad notiek arī citi darbi. Būvniekam ir noteikti resursi. Un, protams, tos posmus, kuros satiksme varēja iet, satiksmi ierobežojošās zīmes noņemtas. Vizuāli tas neizskatās smuki, es pat teiktu, neskaisti, bet tur akmentiņu nevar logā dabūt, tas ir labi izbraucams uz 90 [km/h], tur nekas nenotiks, un mašīnu arī dikti nekratīs," sacīja Gundars Kains no "Latvijas Valsts ceļiem".
Divi vienā – pasūtītājs un būvvalde
"Latvijas Valsts ceļi" pilnībā kontrolē visu ceļu būves procesu. Valsts uzņēmums vienlaikus ir gan pasūtītājs, gan arī būvvalde. Vai šādā situācijā nerodas interešu konflikts?
"Kopumā būvvaldes loma ir aizsargāt sabiedrības intereses, tas ir pamatā, kas jādara būvvaldei," sacīja Ekonomikas ministrijas Būvniecības politikas departamenta direktore Olga Feldmane.
Viņa norādīja, ka "Latvijas Valsts ceļi" ir reizē gan pasūtītājs, gan arī būvvalde jau kopš deviņdesmitajiem gadiem. Tā kā būvvaldes funkciju pilda pašvaldības, bet ceļi savukārt šķērso daudzas pašvaldības, tad šo uzdevumu tā arī uzticēja uzņēmumam. "Loģika tur apakšā ir!" sacīja Feldmane.
Vienlaikus ministrijas pārstāve atzina, ka īsti pareizi tomēr tas nav. Būvvaldei hierarhiski būtu jābūt virs uzņēmuma, kas nozīmē Satiksmes ministrijas līmeni. Tādēļ viņai ir šaubas, vai pasūtītāja un sabiedrības interešu aizsardzības loma "Latvijas Valsts ceļu" ietvaros nenonāk konfliktā.
"Ja mēs paņemam klasiski pašvaldības būvvaldi: ja viņi redz, ka ēka ir tādā stāvoklī, ka viņa rada bīstamību sabiedrībai, tad būvvalde gan var aizliegt ekspluatāciju, gan uzdot par pienākumu iekonservēt, nojaukt. Būvvaldei ir sava kompetence, un šajā gadījumā, protams, ir gan pasūtītājs, gan būvvalde, un tad viņi tā kā paši sev uzdod apturēt ekspluatāciju konkrētajā posmā vai nodrošināt sabiedrības interešu ievērošanu, atjaunojot to ceļu," skaidroja Feldmane.
Tas, vai būvfirmas izpildīs līgumus un brauktuves atbildīs projektam, ir atkarīgs vienīgi no "Latvijas Valsts ceļiem".
Gundars Kains gan sola, ka ceļi būs kārtībā: "Protams, tam ir jābūt tādam, kādu mēs esam pasūtījuši. Saimnieks pasūta, un izpildītājs izpilda. Es domāju – 2023. gadā būvnieks atnāks un sakārtos viņu atbilstoši."
Ja "Latvijas Valsts ceļi" prasīs skrupulozi izpildīt prasības, tad smagi cietīs ceļu būves kompānijas. Savukārt, ja pievērs acis, tad uzņēmuma vadība riskē pārkāpt valsts līdzekļu izšķērdēšanas novēršanas likumu.
Tas, cik principiāla būs uzņēmuma vadība, būs skaidrs nākamā gada rudenī, kad beigsies trīs gadu garantijas termiņš ceļu defektu novēršanai.
Satiksmes ministrs Tālis Linkaits ("Konservatīvie") zināja teikt, ka būvfirmas jau ir sākušas šaubīties, vai ceļus remontēt uz sava rēķina: "Es zinu, ka ir vairāki gadījumi, kad būvnieks ir apstrīdējis to, ka tas ir viņa darba rezultāts. Notiek strīda process starp "Latvijas Valsts ceļiem" un būvnieku."
Nu jau pēdējās dienas amatā esošais Linkaits atzina, ka pēc neveiksmīgā eksperimenta secinājumi ir izdarīti: "Kopējais secinājums bija tāds, ka cenšamies vispār izvairīties no šīs dubultās virskārtas veidošanas ar šo bitumena maisījumu, kur vien tas ir iespējams.
Labāk vienreiz uzbūvēt kvalitatīvi, nevis varbūt lētāk būvēt un pēc tam daudzus gadus ar to mocīties."
Pret ceļa īpašnieku nevēršas
Zaudējumu atlīdzību par bojātiem auto vējstikliem divu gadu laikā "Latvijas Valsts ceļi" samaksājuši apmēram 20 cilvēkiem.
Lai arī apdrošināšanas kompānijām izdevumi par vējstiklu nomaiņu ir pieauguši, tās neapkopo informāciju par vietām, kur klientu mašīnu logos ir ielidojušas akmens šķembas.
"Skaitliskā tendence ir tāda, ka katru gadu ap desmit tūkstoš stiklu ir nomainīti. Un tie ir pēdējie divi trīs gadi. Kopš šī savdabīgā vai speciālā remonta metode ir parādījusies, būtībā mazu pieaugumu esam redzējuši," pastāstīja Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abāšins.
Apdrošinātājiem ir izdevīgāk samainīt bojāto vējstiklu, kas maksā vidēji līdz 500 eiro, un norakstīt to zaudējumos, nevis prasīt, kur un kā tas sabojāts. Lai regresa kārtībā vērstos pret ceļa īpašnieku, apdrošinātājam būtu jāprasa, lai klients sauc policiju un noformē ceļu satiksmes negadījumu.
"Šeit ar šīm šķembām ir neiespējamā misija kaut ko pierādīt. Jo uzreiz otrai pusei būs arguments, ka, iespējams, jūsu pašu autovadītājs ir pārsniedzis ātruma režīmu. Pierādīt mēs neko sakarīgi nevaram, līdz ar to apdrošinātājs regresos praktiski neiet šādos gadījumos," skaidroja Abāšins.
Neviens no Latvijas Radio uzrunātajiem cilvēkiem, kam uz nekvalitatīvā ceļa mašīnai ir sabojāti stikli, nav prasījis atlīdzību ceļu īpašniekam.
Atlīdzību nav prasījis arī Siguldas austoservisa īpašnieks Artūrs: "Varbūt varētu, bet tad baigi jāņemas. Ir jau, ko darīt, nav jau tā, ka mēs te baigi garlaikotos. Ar saviem darbiem netiekam galā, [tad nu] rakstīt, tur kaut ko stāstīt, fotografēt..."
Ceļu apsaimniekotājs un būvnieki sabrukušo autoceļa virskārtu Siguldas apkaimē plāno remontēt nākamvasar. Tikmēr traktorists no Raganas ar bažām gaida ziemu: "Ziemā it sevišķi, viņi ar lāpstām uzplēš, un tad nāk ar to putru logā tie akmeņi."
