ĪSUMĀ:
Trīs pieredzes stāsti par neciešamām sāpēm
Vecmammas "mēmā kliegšana"
Maijas (vārds mainīts) vecmāmiņa pārcietusi divus insultus, pēc otrā zaudēja spēju runāt, daļēji zaudēja spēju kustēties un pilnībā zaudēja spēju patstāvīgi ēst. No slimnīcas viņu šādā stāvokli izrakstīja pēc 10 dienām.
Vecmammu iekārtoja kādā ilglaicīgās aprūpes nodaļā, bet tuviniekus šokēja tas, ka, lai gan bija acīmredzamas ciešanas un sajūta, ka cilvēks bez skaņas kliedz no sāpēm, viņai nekādas pretsāpju zāles nepienācās, līdz vecmammas dzīvība izdzisa.
Pret milzīgām vēža sāpēm ģimenes ārste "neko nevar palīdzēt"
Sofijas (vārds mainīts) tēvam 84 gadu vecumā konstatēja aknu vēzi ceturtajā stadijā, viņš vēlējies sava mūža izskaņu pavadīt mājās, taču ar laiku viņu sāka mocīt neciešamās sāpes.
"Viņam nāca virsū ļoti lieli karstumi un tā kā dedzināja no iekšpuses viņu. [..] Un es vismaz reizes trīs zvanīju ģimenes ārstei ar lūgumu, ko var palīdzēt. Viņa laipni atbildēja: "Saprotu, saprotu, bet ziniet, neko nevaru palīdzēt," stāstīja Sofija.
Tad Sofija piezvanīja savai ģimenes ārstei Rīgā, kura, noklausoties sievietes stāstu, puspajokam, pusnopietni noteikusi: "Vai jūsu dakterei maz ir ārsta diploms izsniegts, jo pie aknu vēža šie slimnieki šādi ar dedzinošu sajūtu izjūt milzīgās sāpes."
Ārste Rīgā ieteikusi fentanila plāksteri un noteikusi arī vajadzīgā plākstera stiprumu, un vismaz tēva pēdējās dienas bija atvieglotas.
Sociālas aprūpes nodaļā brālis par sāpēm nesūdzējās
Laura salīdzinoši īsā laikā zaudēja trīs cilvēkus – mammu, 40 gadus vecu brāli, pēc tam jaunāku brāli, visiem bija audzēji. Mammu un vecāko brāli aprūpēja mājās. Mamma sāpju dēļ mēģinājusi izdarīt pašnāvību. Pret sāpēm viņai izrakstīja gan fentanila plāksterus, gan morfiju, bet cik daudz vajag, kādas devas – tas viss bija kā pa miglu.
Brālis sevi apkopa pats, sākuma injicēja sev morfiju, bet beigās viņš vairs to nevarēja.
"Es sapratu, kā viņš nomira. Viņš paņēma morfiju. Morfijs ir ampulās, viņš bija sadzēries viņu. Nu, viņš tā kā pašnāvību uztaisīja, sanāk tā, ka neizturēja vairāk," stāstīja Laura.
Kad jaunākajam brāli atklāja vēzi un ārsti pat neuzsaka nekādu terapiju, Laura saprata, ka vairs pati šādu atbildību neuzņemsies.
"Tad slimnīca gan visu kārtoja, nokārtoja, ka viņš tiek sociālās aprūpes nodaļā," atcerējās Laura.
Māsa viņu tur apciemoja, un par sāpēm brālis nesūdzējās, viņu tur atsāpināja. Laura secina, ka šādos gadījumos ir jāiesaistās mediķiem, vismaz viņiem jābūt pieejamiem telefoniski, lai tuvinieki varētu konsultēties un saprast, ko darīt.
Taču Valsts kontroles ziņojumā par paliatīvo aprūpi galveno secinājums bija, ka skaidras un vienotas sistēmas aizvien nav, pakalpojumi ir fragmentāri, un "rezultātā lielas daļas paliatīvās aprūpes pacientu labbūtība ir atkarīga no tuvinieku uzņēmības un varēšanas".
Sapnis sāpju ārstēšanai – speciālistu komanda
Sāpes – tā ir vesela medicīnas joma, sāpes visbiežāk nav tikai fiziskas, bet arī emocionālas un arī psihosociālas. Kā tās ārstēt, to svarīgi saprast gan pacientam, gan ārstam. Un šajā brīdī nereti arī rodas pirmās problēmas.
Algoloģe jeb ārste, kas strādā tieši ar sāpēm, Rīgas Stradiņa universitātes algoloģijas studiju programmas vadītāja Ināra Logina raidījumam atzina, ka "cilvēki ir ar empātiju dažādi, tādi diemžēl ir arī ārsti", un, ja redz tikai to simptomu, fizisko pusi, un nenovērtē to emocionālo barjeru, ir ļoti grūti cilvēkiem palīdzēt.
"Tāda pareiza sāpju ārstēšanas taktika ir multidisciplināra – gan medikamentozas, gan ne-medikamentozas metodes, un sadarbojoties speciālistiem. Tas ir mūsu mērķis un sapnis, ka mums ir centrs, kur mēs visi darbojamies kopā. Un minimālā grupa ir, kas ārstē hronisku sāpju pacientu, ir algologs, ir fizioterapeits vai rehabilitācijas un fizikālās medicīnas ārsts, psihologs, psihoterapeits," skaidroja Logina.
Speciālisti runā par kompleksu pieeju arī zāļu ziņā, jo viens ir precīzi medikamenti, un visbiežāk pat ne viens vien, bet otrs – precīzas devas.
Ģimenes ārsti, kuru aprūpē arī visbiežāk atrodas hronisku slimību un sāpju pacienti, par šo visu var samulst.
"Teorijas ziņā esmu pārliecināts, ka ģimenes ārstiem ir visa informācija. [..] Bet nākamais jautājums ir prakse. Ja slimnīcā jūs esat vesela nodaļa un var ar kolēģiem parunāt, šeit tu esi viens un tev ir jāpieņem lēmumu," norādīja ģimenes ārsts Jevgeņijs Bondins.
Izrakstīt var visu, bet aprūpe ir smagākais jautājums
Ģimenes ārsti atzīst, ka izrakstīt var dažādas, arī stiprākas pretsāpju zāles, bet ārstam nav pārliecības, ka pacients ievēros visas norādes.
Ģimenes ārsts Jevgeņijs Bondins stāstīja, ka vienai viņa 82 gadus vecai pacientei jau 10 gadus ir hroniskas sāpes, viņa dzīvo viena, "viņa špricē, mēs jau esam tuvu tam, ka varbūt sākt morfiju, bet es nevaru nokontrolēt viņu".
"Pie viņas nenāk sociālais darbinieks, viņai nav radinieku, viņa viena pati. [..] Skandināvijas valstīs ir uzreiz darbinieks, arī Vācijā tas pats – ir vienmēr piesaistīts cilvēks, kurš pasekos, paskatīsies – tad tev tas jāizdara, tad tu to nedrīksti," stāstīja Bondins.
Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas valdes loceklis Ainis Dzalbs piekrīt, ka "mēs to visu varam uzrakstīt, bet tieši aprūpe ir tas smagākais jautājums".
"Iedomājieties, cilvēks lauku viensētā viens, 80 gadi. Pie viņa labākajā gadījumā kāds atbrauc vēlu, vēlu vakarā un viņš ir ar kaut kādām hroniskām sāpēm, ar pašaprūpes traucējumiem, iespējams, kognitīviem traucējumiem. Viņš nesaprot, kādu tableti kurā brīdī iedzert, un tā ir liela, manuprāt, ārkārtīgi liela problēma," sacīja Dzalbs.
Un vēl viena problēma nereti gan no ārstu, gan arī pacientu puses ir opiofobija. Tiklīdz runa par opioīdiem un morfiju, to uztver kā narkotikas. Ārstiem tas nozīmē arī pastiprinātu atskaitīšanos, papildu atbildību, bet pacientiem, tuviniekiem tas saistās ar atkarību.
"Hospisa Mājas" virsmāsa Tatjana Jirgensone raidījumam atzina, ka "bieži vien nesanāk pārliecināt radiniekus, ka, ja cilvēkam palicis pusgads – labāk, lai viņam ir tā pierašana pie morfija. Ja ir divas nedēļas, trīs nedēļas, tad viņš pat nepaspēj pierast. Pat ja viņš pierod pie tā preparāta? Nu kāda tur vairs starpība," uzskata Jirgensone.
Iesaka revidēt kompensējamo zāļu sarakstu
Starptautiskās narkotiku kontroles padomes dati par 2022.gadu liecina, ka Ziemeļvalstīs, kurās arī nav atļauta eitanāzija, valsts tērēto narkotisko vielu devu skaits uz miljons iedzīvotājiem dienā, piemēram, Dānija ir aptuveni 13 000, Norvēģijā – 11 400, Zviedrijā – 7700, Somijā – 5000. Latvijā tie ir 3200, Lietuvā – 2400, Igaunijā – 2200.
Algoloģe Ināra Logina gan uz šiem datiem skatās kritiski, jo, piemēram, tajos nav iekļauts Latvijā plaši lietotais vājais opioīds tramadols, kas citviet neesot pārāk populārs blakņu dēļ.
Vēl Latvija, tāpat kā Ziemeļvalstis, plaši lieto fentanilu, bet gandrīz nemaz oksikodonu. Piemēram, Somijā lieto 2500 devas uz miljons iedzīvotāju, oksikodonu – 1700 devas, bet Latvija – 2200 devas fentanila un sešas devas oksikodona.
Oksikodons ir sintētiskie opioīdi, "pierādīts, ka viņi ir pat efektīgāki par morfiju", skaidroja Logina.
Bet Latvijā to neizmanto, jo tie nav kompensējamo medikamentu sarakstā. Vairāki speciālisti min, ka to ir vērts revidēt.
Saraksti "nav pārskatīti gadiem. [..] Vajadzētu būt lielākai ekspertu iesaistei un valstij pašai, arī Nacionālajam veselības dienestam (NVD) būtu jāregulē, kurus līdzekļus ielikt", pārliecināta Ināra Logina.
