«Vai tiešām stāvoklis nebija gana kritisks?» Pacientu tiesību aizstāvji metas cīņā par izmaiņām Veselības inspekcijas darbā

"Varēju tikai raudāt" – inspekcijai pārmet formālu un birokrātisku attieksmi

"Mums nebija iespējas atvadīties. Mani pielaida pie vīra tikai tad, kad viņš bija pie mākslīgā ventilatora. Es varēju tikai raudāt, bet vairs nevarēju ieskatīties viņa acīs," stāstīja Marlēna Ozoliņa. 2021. gads viņas ģimenei nesa ļoti sāpīgu pieredzi. Viņas vīru Uģi stacionēja šā paša gada oktobrī Covid-19 dēļ. Kādā naktī Ozoliņas vīra veselība strauji pasliktinājās. Vīrusa izplatības dēļ tolaik ārstniecības iestādēs bija ierobežotas iespējas apmeklēt tuviniekus, kā arī mediķi bija noslogoti. Ozoliņa tobrīd pie vīra neatradās.

"Pēc īpaša pieprasījuma, kuru es vēlāk pieprasīju Veselības inspekcijā, es uzzināju, kas tur īsti ir noticis. Ārsta viedoklis nesakrita ar māsiņas viedokli, kura bija tolaik pie mana vīra. Izrādās, ka māsiņa bija izmisumā zvanījusi, reanimatoloģe pateikusi, ka viņa ir izdegusi un atnāks tikai no rīta. Man ir arī reanimatoloģes paskaidrojums, ka viņai ir bijis daudz darba, tas un tas. Bet, ja tiešām māsiņa, kurai ir medicīniska izglītība un pieredze, saka, ka cilvēkam ir slikti, viņam skābekļa saturācija ir 65% asinīs – viņš smok, – vai tiešām šis stāvoklis nebija pietiekami kritisks, lai reanimatologs atrastu kaut piecas minūtes, lai atnāktu un nozīmētu kādus medikamentus," sacīja Ozoliņa.

Ozoliņa stāstīja, ka ārste pie vīra esot ieradusies nākamajā rītā un tad viņš ievietots reanimācijā. Vīrieša veselība neuzlabojās, un pēc pāris dienām viņš slimnīcā mira. Ozoliņai tas bija ļoti smagi, un viņa nebija apmierināta ar vairākām norisēm ārstniecības iestādē, tostarp ar faktu, ka, viņasprāt, nebija iespējas no vīra pienācīgi atvadīties. "Slimnīca uzskatīja, ka telefons viņam var traucēt atvadīties, bet tas mani salauza," piebilda sieviete.

Pāris mēnešus pēc notikušā sieviete nolēma vērsties Veselības inspekcijā. Ozoliņa uzskata, ka ir maldināta par vīram sniegto palīdzību naktī, kad viņam strauji pasliktinājās veselība; kā arī kopumā nebija apmierināta ar ārstniecības personu komunikāciju slimnīcā. Ozoliņa lūdza inspekcijai izvērtēt slimnīcā sniegto veselības aprūpi.

"Pirmais iesniegums sanāca vairāk tieši par komunikāciju. Tad man tika atgādināts, ka ir komunikācijas problēmas un ārstiem ir nodrošināta psiholoģiskā palīdzība. Es gan uzskatīju, ka šī psiholoģiskā palīdzība ir man vajadzīga," stāstīja Ozoliņa.

Nesaņemot apmierinošu atbildi, sieviete rakstīja vēl vienu iesniegumu. Veselības inspekcijā atbildēja: "Inspekcija secina, ka slimnīcā ir ieviesta un tiek uzturēta pacientu sūdzību un ierosinājumu analīzes sistēma. Slimnīca kvalitātes vadības sistēmas ietvaros ir izskatījusi iesniegumu, identificējusi apstākļus, veikusi pārrunas ar iesniedzēju un izskaidrojusi uzdotos jautājumus par ārstēšanās procesu, komunikācijas kļūdām, kā arī atvainojusies un veikusi risku mazinošus pasākumus."

Arī Vidzemes slimnīcā apstiprināja, ka ir izdarīti secinājumi. 

Ozoliņa uzskata, ka inspekcijas atbilde bijusi formāla un birokrātiska. Viņa vērsās arī prokuratūrā par nolaidību pret pacientu.

Pēc uzticības zaudēšanas aktīvisti tiksies ar ministru 

Ar savu pieredzi sieviete dalījās arī "ReTV". Pēc tam pie Ozoliņas vērsās arī citi cilvēki ar rūgtām pieredzēm ārstniecības iestādēs un pēc tam arī Veselības inspekcijā. 

Aktīvisti šobrīd plāno tikšanos ar veselības ministru. Ozoliņa skaidroja, ka viņai un arī pārējiem iesaistītajiem pacientiem ir zudusi ticība Veselības inspekcijai.

"Es gaidītu, ka tiešām kaut kas mainītos saistībā ar Veselības inspekciju. Ja man inspekcijā saka – mēs tur bijām, mēs tur ar viņiem parunājām, viss ir kārtībā. Jo viņi jau pārbauda tikai papīrus," sacīja Ozoliņa.

Viņa ar domubiedriem nav vienīgā, kurai zūd ticība inspekcijai. Gadu no gada izskan citu neapmierinātu cilvēku stāsti. Arī Latvijas Radio februārī ziņoja par Anitu, kura pēc operācijas Paula Stradiņa slimnīcā guvusi orgānu bojājumus, taču inspekcijā izmaksa no Ārstniecības riska fonda atteikta, jo uzskata, ka tie radušies saaugumu, nevis ārsta darbības rezultātā. 

Un tieši ar Ārstniecības riska fondu arī saistīti daļa no neapmierināto iedzīvotāju stāstiem. Šādos gadījumos cilvēki, tostarp arī Ozoliņa, meklē atbalstu Medicīnas tiesību birojā. 

Pacientu tiesību aizstāvji: Inspekcija nereti neuzklausa pacienta paustos faktus

Pacientu tiesību advokātam Ronaldam Rožkalnam ir plaša pieredze darbā ar Veselības inspekciju. Viņaprāt, inspekcijas lēmumos bieži nākas saskarties ar subjektivitāti un nevēlēšanos uzklausīt pacienta paustos faktus. 

"Pat līdz tādam absurdam, ka par informētās piekrišanas saņemšanu, pacientam tiek pārmests, ka viņš nav uzdevis pareizos jautājumus un pareizā apjomā noskaidrojis informāciju no ārsta, kā notiks viņa ārstniecība. Saprātīgi domājot, tomēr ārsts kā profesionālis sniedz visu informāciju par ārstēšanu un no ārstniecības sagaidāmajiem rezultātiem. Bet inspekcija katrā otrajā trešajā lēmumā norāda, ka tas ir pacienta uzdevums noskaidrot, kā notiks ārstniecība," vērtēja Rožkalns.

Pacientu tiesību advokāti inspekcijai nereti pārmet arī iestāšanos ārstu, nevis pacientu pusē. 

Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesore, pacientu tiesību eksperte Solvita Olsena norādīja: "Tas, kas ir viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem, ir par tiesiski korektu pierādījumu savākšanu un izmantošanu lēmumu pieņemšanā. Šeit ir vairākas lietas. Ja ir runa par to, kas ir noticis, tad tam, ko stāsta pacients, bieži netic, bet tam, ko bez pierādījumiem stāsta ārsts, tam bieži tic un uzskata, ka tas ir pierādīts. Savukārt pacientu stāstus neuzskata par pietiekami nozīmīgiem, lai uzskatītu, ka tā ir noticis."

Olsena uzsvēra, ka iestādei ir pienākums savākt atbilstošus pierādījumus, sniedzot atzinumu. Veselības inspekcija gan izskatot pieprasījumus Ārstniecības riska fondā, gan izvērtējot notikumus slimnīcās, par pamatu vērtējumam ņem medicīnisko dokumentāciju. 

Ārstniecības riska fondā noraida pārmetumus par iestāšanos ārstu pusē

Ārstniecības riska fonda vadītāja Dace Tarasova noraidīja pārmetumus par subjektivitāti un iestāšanos ārstu pusē: "Mēs esam valsts pārvalde. Mēs darbojamies sabiedrības interesēs. Mēs izskatām lietas objektīvi, balstoties uz ierakstiem medicīniskajos dokumentos. Tas varbūt ir kāda iesniedzēja, pacienta, pacienta pārstāvja subjektīvs viedoklis, kur es nevaru nokomentēt, kā ir. Lietas skatām objektīvi."

Tarasova arī lieku reizi atgādināja, ka pacientiem ir pienākums pašiem izjautāt visu par ārstniecības procesu un ar to saistītajiem riskiem. 

Veselības inspekcija: Iestādē nemitīgi notiek pilnveide 

Veselības inspekcijas vadītāja Anita Slokenberga savukārt akcentēja, ka šajos gadījumos galvenā atbildība tomēr ir ārsta – profesionāļa pusē. Slokenberga skaidroja, ka tieši par komunikācijas problēmām ārstu un pacientu starpā ir visbiežākās sūdzības. 

Slokenberga vada inspekciju kopš 2021. gada un darba pirmajā cēlienā saņēma kritiku saistībā ar iestādes rīcību imunologa Jevgēņija Ņikiforenko lietā. Tolaik inspekcijai pārmeta bezdarbību iespējamas seksuālas vardarbības situācijā. Šobrīd Slokenberga šo laiku sauc par zemāko punktu Veselības inspekcijas darbā, kad izgaismojušās gadiem nerisinātas problēmas. 

"To, ka var gadīties katram kļūda, arī mūsu darbā var būt kaut kas – es to nenoliedzu, jā. Bet mēs analizējam, cenšamies un pilnveidojamies. Ne tikai pilnveidojamies, izskatot iesniegumus, bet visā iestādē; tas ir, sākot ar lietvedību, nodaļu, kur mēs regulāri klausāmies telefona zvanus, lai saprastu, kā mūsu darbinieki atbild, kā mēs atbildam uz vēstulēm. Nemitīgi notiek šī pilnveide," atzīmēja Slokenberga.

Slokenberga stāstīja, ka darba kvalitātes celšana un uzticības atgriešana inspekcijai esot šā laika prioritātes. 

Ārstniecības riska fondā darbā pieņemts arī vēl viens jurists, lai stiprinātu izvērtēšanas procesus. Inspekcijā gan uzskata, ka liela daļa atbildības jāuzņemas pašām ārstniecības iestādēm, lai notiktu mazāk pacientu tiesību aizskārumu. 

Veselības ministrija plāno mainīt kārtību pacientu sūdzību izvērtēšanā

Pacientu juristi pievērš uzmanību vēl kādai būtiskai tiesību aizstāvības daļai. Gadījumā, ja iesniedzēju neapmierina inspekcijas atzinums, to var apstrīdēt Veselības ministrijā. Ministrijā strādā ierēdņi, kuri ir tiesīgi tikai izvērtēt, vai inspekcija ir izdarījusi pareizus secinājumus. 

Piemēram, advokāts Rožkalns uzskata, ka Latvijai būtu jāvirzās uz Skandināvijas modeli, kur pacientu tiesību aizskārumus un veselības aprūpes kvalitāti sūdzību gadījumā izvērtē speciāli ārstu ekspertu moduļi. Viņaprāt, tas novērstu arī gadījumus, kad cilvēki ir spiesti ar šīm lietām turpināt cīņu administratīvajā tiesā. 

Veselības ministrijas valsts sekretāre Agnese Vaļuliene stāstīja, ka šobrīd ministrijā plāno šo kārtību mainīt: "Veselības ministrija var skatīties dokumentos. Veselības ministrijā, protams, nav tādas medicīniskās ekspertīzes. Ja ir nepieciešama papildu ekspertīze, Veselības ministrijas juristi vēršas pie attiecīgās jomas asociācijām un profesionāļiem, protams, saskaņojot ar pacientu. Vēršas pie šīm asociācijām, lūdzot papildu viedokli. Manuprāt, šis ir smagnējs process, kuru es vēlos pārskatīt."

Vaļuliene stāstīja, ka viņai nav pamata apšaubīt Veselības inspekcijas darba kvalitāti. Arī inspekcijā uzskata, ka ieguldīts liels darbs iestādes reputācijas un darba kvalitātes uzlabošanā, taču arī atzina, ka vēl daudz darāmā ne tikai inspekcijā, bet nozarē kopumā. 

Tikmēr Ozoliņa, kuras pieredze izklāstīta raksta sākumā, šobrīd pieprasījusi atlīdzību no Ārstniecības riska fonda un gaida Veselības inspekcijas atbildi.