Diāna no Ivanofrankivskas ir 17 gadus veca. Šogad viņa ar labām atzīmēm absolvēja vidusskolu. Tagad viņa cer atrast darbu Ukrainā, lai, kā saka pati, palīdzētu atjaunot savu valsti.  

"Es nodarbojos ar web dizainu, vēlos strādāt interneta vidē, un vēl es interesējos par psiholoģiju. Es vēlos kļūt par labu speciālisti un palīdzēt savai valstij atjaunot visu, ko izpostīja Krievija," sacīja meitene. Diāna ir mērķtiecīga, viņa intervijā stāsta par saviem sapņiem, kuros tomēr iezogas kara nodarītais posts. "Pie mums mēdz būt apšaudes, tieši nesen bija apšaude. Tika bojāta universitāte, paldies Dievam, neviens nav miris un nav cietušo, bet ēkas gan cieta."

Ierodoties Latvijā, Ukrainas bērni kopā ar pieciem pedagogiem mēģina vismaz uz brīdi aizmirst nemitīgo trauksmi. Pirmā ekskursija notika Tērvetes dabas parkā.

"Mēs šeit esam tikai trīs dienas, bet esam sajūsmā par visu. Dzīves apstākļi ir izcili. Mūsu istabas ir ļoti ērtas, un no manis personīgi – liels paldies par tik neticami gardu ēdienu," priecājās Zoriana, jauniete no Ivanofrankivskas.

Laiku Latvijā novērtē arī vēstures skolotāja no Ivanofrankivskas Lilija Pevlenko.

"Tas ir kā no elles atbraukt uz tādu kā paradīzes stūrīti. To ļoti varēja izjust īpaši pirmajās dienās, kad atbraucām. 

Ka visu laiku ir gaisma, visu laiku ir internets, ka mūs nemodina trauksmes signāli nakts vidū. Ka mums nav jāizjūt bailes. Bērni ir atplaukuši, bērni nepārtraukti smaida," novērojusi skolotāja.

Ukrainas viesiem katru dienu saplānotas dažādas aktivitātes – gan radošās darbnīcas, gan ekskursijas uz Rīgu, Jūrmalu, baskāju takām un citviet. 

Jelgavas pamatskolas "Valdeka" direktore Dace Ekša atminējās pirmo brīdi, kad satikusi ukraiņu bērnus: "Viņi atbrauca un izkāpa jau ar tādu laimīgu skatu uz dzīvi, šeit ieraugot tīras debesis un to, ka te nav tā trauksmes signāla. Tā viņi man teica."

Tērvetes dabas parka takas tika pieskandētas ar dziesmām, bērni un skolotāji uz brīdi aizmirsa par karu. Kāds no parka darbiniekiem minējis, ka šeit var izteikt vēlēšanās un tās var piepildīties. Ticot brīnumam, kvēlākie sapņi tika raidīti debesīs.

Zoriana: "Protams, ka [vēlos] kara beigas. Es domāju, ikviens ukrainis sapņo par to."

Sarunā ar meitenēm nākas saprast, cik ātri viņām vajadzējis pieaugt un izprast dzīves lielākās vērtības.

Diana: "Es gribētu teikt, ka [vēlos] vairāk laika pavadīt ar ģimeni. Man tētis nomira karā, un es ļoti maz laika ar viņu pavadīju."

Atpakaļ uz dzimteni Ukrainas viesi dosies pēc divām nedēļām.