Aptuveni ceturtajai daļai notiesāto piespriestais brīvības atņemšanas soda ilgums ir no pieciem līdz desmit gadiem. Atrodoties cietumā ilgi, pasaule otrpus mūrim var šķist sveša un pat nedaudz biedēt. Ne visi spēj jaunajā dzīvē iekļauties.
Taču vai sabiedrība gatava pieņemt bijušos ieslodzītos?
Pirms termiņa cietumu atstāj vien 8%
Pagājušajā gadā no cietuma atbrīvoja 1865 notiesātos. Lielākā daļa jeb 92% cietumu pameta, sagaidot soda termiņa beigas. Savukārt tikai 5% notiesāto cietumu atstāja nosacīti pirms termiņa, mazāk par 3% – nosacīti pirms termiņa ar elektronisko uzraudzību. Lēmumu par pirmstermiņa atbrīvošanu pieņem tiesa, saņemot Valsts probācijas dienesta izvērtējumu par notiesāto.
Pagājušajā gadā probācijas dienests saņēma 440 pieteikumus sagatavot izvērtējumu pirmstermiņa atbrīvošanai. Prakse rāda, ka aptuveni 60% tiesa noraida lēmumu un ieslodzītais turpina izciest sodu.
Pirmstermiņa atbrīvošanā ņem vērā, vai notiesātais sasniedzis noteikto resocializācijas rezultātu, vai persona risinājusi savas psiholoģiskās problēmas, kas noveda pie nozieguma izdarīšanas, vai gājusi uz konsultācijām pie psihologa. Tāpat skatās, vai notiesātais atbilstoši savām iespējām ir labprātīgi atlīdzinājis vai sācis atlīdzināt radīto kaitējumu, kā arī to, vai pēc atbrīvošanas ir darbs.
Taču ir vēl citi veidi, kā ieslodzītos atbrīvo: amnestija, apžēlošana, ja notiesātajam ir kāda psihiska saslimšana vai smaga slimība, kas liedz turpināt soda izciešanu, kā arī, ja Latvijā izpilda ārvalsts spriedumu, bet to atceļ.
Jebkurš notiesātais vienu reizi var pretendēt uz apžēlošanu. Šo lūgumu apstiprina vai noraida Valsts prezidents, konsultējoties ar īpaši izveidotu komisiju. Egila Levita prezidentūras laikā ir apžēloti 14 ieslodzītie.
Pirms atbrīvošanas pusgada sagatavošana
Pusgadu iepriekš notiek gatavošanās ieslodzītā atbrīvošanai. Vispirms cietuma administrācija informē pašvaldību, ka ieslodzīto atbrīvos, lūdzot noskaidrot, vai iepriekš deklarētajā dzīvesvietā var atgriezties. Ja mājvietas vairs nav, tad iestāde sāk meklēt citas vietas. Pārsvarā tās ir patversmes.
Pērn 305 ieslodzītajiem pēc atbrīvošanas nebija noteiktas dzīvesvietas. Savukārt 13 atteicās saņemt palīdzību.
"Viņi negrib atrasties patversmē, jo, viņuprāt, tur ir tāds kontingents, ar ko negribētu būt kopā. Viņi reizēm atsakās arī no tās palīdzības, kuru piedāvā pašvaldība, pārsvarā tie ir sociālie dzīvokļi. To stāvoklis varētu būt bēdīgs. Daži atsakās tādēļ, ka sociālajos dzīvokļos, viņuprāt, dzīvo tādi paši cilvēki kā viņi – cilvēki no kriminālās pasaules. Ieslodzītie uzskata, ka tas nav viņiem. Viņi labāk meklē palīdzību pie saviem vecajiem draugiem, kuri saistīti ar kriminālo pasauli, nekā saņem valsts un pašvaldības palīdzību šajā jautājumā," sacīja Ieslodzījuma vietu pārvaldes Resocializācijas daļas priekšniece Svetlana Trubačova.
Tomēr lielākajai daļai pēc cietuma pamešanas ir, kur atgriezties.
Kad ieslodzīto atbrīvo, viņam izsniedz personīgās mantas. Ja nav, piedāvā sezonai atbilstošu apģērbu un sedz transporta izmaksas uz mājām vai darba vietu.
Bailes un neziņa par dzīvi ārpus cietuma
"Pēc diezgan gara termiņa, jo atbrīvošanās termiņš tuvojās, novērojām vienam klientam trauksmes sajūtu, viņš bija nedrošs.
Viņš atvērās un pateica, ka, jā, tuvojas atbrīvošanās termiņš un ir bailes iet ārā, jo viņš nezina, ko darīt.
Sākot ar to, kā nokļūt mājās, kur dzīvot, un pat nezināja, kāda valūta ir, jo tad, kad cietumā nokļuva, bija lati, bet ir dzirdējis, ka ir mainījusies valūta, un tagad ir eiro. Bija neziņa, kā eiro izskatās un kā to lietot, kur ir autobusa pietura. Termiņš vēl ļāva, mēs ar speciālistiem organizējām īslaicīgās iznākšanas darbinieku pavadībā no cietuma. Aizvedām līdz pieturai, parādījām, kur jāiet, kur biļeti var nopirkt. Ar tādām iziešanām mēs atrisinājām jautājumus, kas radīja stresu. Viņš vismaz varēja sev galvā saplānot savu pirmo dienu vai nedēļu," pastāstīja Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks Dmitrijs Kaļins.
Atgriešanās sabiedrībā nav viegla, sevišķi pēc ilga aiz restēm pavadīta laika.
"Ja viņam tie jautājumi netiks atrisināti, viņš aizies savā vecajā modelī. Jāiet zagt, varbūt pat apzināti, lai tiktu cietumā, jo tur tad visi tie jautājumi, piemēram, dzīvesvieta, darbs un citi, nav jārisina," atklāja Kaļins.
Jānis cietumā nonāca 3 reizes
"Kad paliek mēnesis, tad jau tu sāc skaitīt dienas, bet laiks citreiz lēnāk velkas. Tu aizdomājies, ko tu darīsi. Mēs bieži kamerā sēdējām un runājām par to, ko mēs varētu darīt, kad izietu ārā. Kāds saka: oi, es aiziešu uz "Hesburgeru", paēdīšu uzreiz normālu ēdienu. Kāds cits saka, ka brauks mājās. Bet man pašam bija satraukums," atcerējās Jānis. Viņa vārds ir mainīts.
Jānis cietumā nonācis trīs reizes. Viņš jau 14 gados nozaga divriteni, vēlāk apgriezienus kāpināja vēl vairāk. "Automašīnas no garāžām zagām, tādas vecas, jo tās vieglāk varēja aizdzīt. Salasījās vairākas epizodes. Bija tāds posms, ka es biju paspējis sastrādāt trīs četru mēnešu laikā kaut kādus trīs četrus noziegumus. Par tiem visiem kopā es tiku tiesāts. Pats pēdējais bija – gājām uz laupīšanu. Bija ierocis, bet tas nestrādāja. Protams, alkohola reibumā. Skaidrā man bieži vien nepietika drosmes," pastāstīja bijušais ieslodzītais.
Jānis uzskata, ka nogāja no ceļa, jo nebija disciplīnas un labāku mērķu, pēc kā tiekties.
Pēc pirmās iznākšanas no cietuma atgriezās pie vecajiem draugiem un turpināja zagt. Otro reizi cietumā bija vienā kamerā ar Veco. Jānis tā dēvē kameras biedru, kurš viņam bija kā tēvs. Vecais viņam daudz ko iemācīja, tostarp disciplīnu. Taču iznākot sevi spēja iegrožot vien trīs mēnešus. Pēc tam satika vecos draugus un atkal tika cietumā.
Trešo reizi nonākot ieslodzījumā, izvēlējās mazināt savu atkarību Olaines cietuma atkarīgo centrā. Tur arī meklēja sociālās rehabilitācijas centru, kur dzīvot pēc atbrīvošanās, jo saprata, ka jāsāk dzīve jaunā vietā un tālāk no vecajiem draugiem.
"Es negribu sēdēt ieslodzīts kamerā, kur smird, kur ir netīrs, būt izolēts un vispār nezināt, kas notiek pasaulē. Vienkārši novecot neko nesasniedzis un neko neredzējis," sacīja Jānis.
Viņš atbrīvojās pirms termiņa beigām aizpagājušajā rudenī.
Puse nonāk cietumā atkārtoti
Pērn vairāk nekā puse ieslodzīto cietumā atradās atkārtoti. 32% sodu izcieta ceturto reizi vai pat vairāk.
"Mani vairāk uztrauc tie 32%, jo tas parāda, ka viņiem nesanāk iekļauties sabiedrībā.
Protams, ir daļa to saukto "profesionāļu", kas izvēlējušies šo nodarbi kā savu dzīvesveidu. Bet daļa ir tādu, kas vienkārši atgriežas tikai tāpēc, ka viņiem nesanāk – vai nu sabiedrība nav pietiekami pretimnākoša, vai nav līdz galam iedotas iemaņas un prasmes, lai tiešām dzīvotu sabiedrībā, nevis ieslodzījumā," sacīja Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks.
Ja ieslodzītais atbrīvojas pirms termiņa vai ja sagaida termiņa beigas un ir papildsods probācijas uzraudzība, persona kļūst par Valsts probācijas dienesta klientu. Pērn dienesta 777 klienti atbrīvojās, izciešot noteikto termiņu, bet 372 pirms termiņa.
Katram klientam veic riska novērtēšanu, iedalot viņu vienā no pieciem līmeņiem. "Tad no šiem klientiem vismaz 60% būs augsts vai ļoti augsts risks. Aptuveni 20% būs vidējs risks, un tad tikai pārējie riski – zems vai ļoti zems. Tas var būt pat vēl mazāk procentiem," pastāstīja dienesta Uzraudzības, piespiedu un sabiedriskā darba nodaļas vadītājs Jānis Klūga.
Probācijas klientiem ir dažādi pienākumi. "Tie ir 12 dažādi pienākumi, no kuriem mēs varam izvēlēties vienu, piecus, trīs – kā nu kurā situācijā nepieciešams. Piemēram, pienākums atrasties dzīvesvietā noteiktajā diennakts laikā. Tātad mēs skatāmies, ka bijuši noziegumi, kas veikti naktī. Nelietot alkoholu, apmeklēt noteiktus speciālistus, piemēram, narkologu, psihologu, psihoterapeitu, kā arī neapmeklēt noteiktas vietas," pastāstīja Klūga.
Pienākums vēl var būt apmeklēt dažādas probācijas programmas. Ja to nepilda, var gadīties, ka jāatgriežas cietumā.
Aptuveni desmitā daļa neiztur probācijas uzraudzību, nereti atkarību dēļ.
Probācijas speciālists zināja teikt, ka negatīvs paziņu loks un atkarības ir biežākie iemesli, kāpēc cilvēks atkal nonāk cietumā. Tāpat būtiska problēma var būt nodarbinātība.
Svarīga ir kontrole un atbalsts
Bijušais ieslodzītais Jānis darba intervijās noklusēja, ka atradies cietumā: "Kad es pasaku, ka esmu izbijis ieslodzītais vai ka esmu bijis trīs reizes cietumā par zādzībām, tad darba devējs pasaka "paldies, [nē]". Neviens negrib ņemt cilvēkus, kuriem ir risks, ka var tevi apzagt. Tā kā diezgan šķiro."
Noklusējot pagātni, Jānis veiksmīgi ticis pie darba, nomainījis dzīvesvietu un cer, ka cietumā vairs nenonāks.
"Kontrole ir svarīga šiem cilvēkiem, bet vēl svarīgāks ir atbalsts. Šie cilvēki atbalstu saņem caur brīvprātīgo kustību," norādīja Valsts probācijas dienesta Resocializācijas nodaļas vadītāja Ieva Sviķe.
Taču, lai cik efektīvas būtu resocializācijas programmas, svarīga ir apkārtējā vide un sabiedrība, kurā izaug noziedznieks. Ja tā radīs vai veicinās apstākļus, kuros cilvēkam nekas cits neatliks, kā izdarīt atkārtotu noziegumu, drošāk mums nekļūs.
