Vienreiz gadā sanākt kopā, pieminēt aizgājušos likteņbiedrus un kavēties atmiņās, lai cik sāpīgas tās būtu, – jau 24 gadus vasarā represētajiem nozīmīgs notikums ir salidojums Ikšķilē, uz kuru no visas Latvijas sabrauc ļaudis, kas izcieta padomju režīma izsūtījumu.
Uzrunā represētajiem Rinkēvičs pauda, ka "jūsu darbs, ikdienā atgādinot par mūsu tautas un mūsu valsts traģiskajām vēstures lapaspusēm, esot vēl dzīviem lieciniekiem tām zvērībām, ko var pastrādāt un ko ir pastrādājis Staļina režīms, kas diemžēl šobrīd ir iemiesojies Krievijas Federācijas pašreizējā politikā,
tas ir atgādinājums mums – tiem, kas šobrīd vada valsti, un tiem, kas ir atbildīgi par mūsu tautas un valsts likteni, – ir lietas, kuras nekādā gadījumā nedrīkst atkārtot."
Viņš arī atgādināja, ka "mums ir jāturpina atbalstīt Ukrainu visos veidos".
"Starptautiski mūsu valsts un mūsu tautas rūgtā vēsturiskā pieredze šobrīd palīdz un palīdzēja arī iepriekšējā darbā man skaidrot, kāpēc Latvija un citas Baltijas valstis, kāpēc citas Austrumu un Centrālās Eiropas valstis tik ļoti atbalsta Ukrainu. Es atgādinu šiem cilvēkiem par 1941. un 1949. gada deportācijām. Tas, kas notiek Ukrainā ar ukraiņu bērniem, tas savulaik notika ar daudziem no jums, kad jūs vēl bijāt mazi bērni, ar jūsu vecākiem un vecvecākiem. Tajā brīdī gan Āzijas, gan Āfrikas, gan Latīņamerikas valstu vadītāji un ārlietu ministri aizdomājas," stāstīja prezidents.
"Mums ir vairāk jāstāsta par savu vēsturi! Mums ir vairāk jāstiprina sava nacionālā identitāte! Šajā ziņā tā ir liela kļūda, ka vēstures stundas skolās vairs nav kā atsevišķs mācību priekšmets. Ceru, ka Izglītības un zinātnes ministrija domā labot šo kļūdu," sacīja Rinkēvičs.
"Vēstures priekšmetam ir jāatgriežas atpakaļ skolās, un mūsu skolēniem un bērniem tā ir pilnvērtīgi jāapgūst.
Ceru, ka tas būs viens no uzdevumiem, kuru gan Izglītības un zinātnes ministrija, gan valdība – un es tam sekošu līdzi – tiešām paveiks. Ir lietas, kuras varbūt ir darītas ar labiem nodomiem, bet rezultāts ir slikts. Mums ir jāatgādina par mūsu tautas gan gaišajām lappusēm, gan traģiskajām lappusēm, jo bez vēstures nav nākotnes," uzsvēra Rinkēvičs.
Atmiņas viņos vēl ir dzīvas, jo cilvēks vislabāk atceras bērnības un jaunības gados pārdzīvoto. Skaudrā sāpe garajos gados nedaudz pierimusi, šī ir diena, kad satikt likteņa biedrus un atcerēties kopīgi pārdzīvoto.
"10 gadu vecumā nokļuvu Tomskā, pabeidzu skolu, iestājos institūtā, tad atbraucu uz Rīgu, katru gadu braucu uz šejieni," stāstīja represētais Guntis Apinis.
"1949. gadā izsūtīja, nebija man mēnesis. Pabeidzu pirmo klasīti, tad atbraucām uz Rīgu, mammu darbā nekur neņēma. Mani te atrada tie, ar kuriem bijām kopā vagonā," atklāja represētā Margota Krūmiņa.
Represētais Osvalds Īvāns stāstīja, ka dzimis Amūrā, "jo bija izsūtīti vecāki, Sibīrijā palika māsa…"
Katru gadu soli Ikšķiles estrādē kļūst tukšāki, taču palikušajiem ir svarīga šī diena, kad kopā atcerēties pirms gadu desmitiem pārdzīvoto. Pēdējā gada laikā aizsaulē aizgājuši 600 no tiem, kuri izdzīvoja, lai atgrieztos Latvijā.
