"Providus" pētījumā secināts, ka puse ukraiņu bērnu nav skolās, bet attālināti mācās savās skolās Ukrainā vai kā citādi. Bet, ja mēs runājam par to daļu, kas jau ir skolās, kā jūs vērtējat, cik ļoti tur integrācija tiek nodrošināta, vai par to tiek domāts? Vai pietiek ar to, ka liek mācīties latviešu valodu?
Pats galvenais izaicinājums šobrīd bērnu iekļaušanā Latvijas mācību sistēmā ir latviešu valodas apguve. Ar šo mums neklājas nebūt tik labi, kā mēs varētu vēlēties. 2022. gadā tika noteikts, ka bērni var iesaistīties jebkurā skolā, un vēlāk noteikts, ka tās ir latviešu mācību valodas skolas, un tagad atkal mēs pārejam uz vienoto skolu, un tās var būt jebkuras mācību iestādes – no šī teikuma jau vien mēs redzam to, ka te ir ļoti daudz bijis izaicinājumu.
Viens no būtiskākajiem izaicinājumiem ir tas, ka mums līdz šim brīdim, šo divarpus gadu laikā, nav bijis nekāds sistēmisks veids, kā bērniem apgūt latviešu valodu, ja viņi nav skolā. Mazie bērni, protams, organiski daudz vieglāk "pievelkas" latviešu valodā, ja tā varētu teikt.
Bet, jo vecāks bērns ir, viņu vienkārši nosēdinot klasē, viņš nesāks runāt latviski. Un tā rodas liela diskomforta sajūta bērnam, jo viņš, pirmkārt, nesaprot un, otrkārt, viņš saņem ļoti sliktas atzīmes.
Taču arī tad, kad mēs atrodam risinājumus, kā latviešu valodu mācīt arī mācību iestādē, tur ir zināmi izaicinājumi. Tāpēc ka, ja klasē vai skolā ir tikai viens šāds bērns, mēs zinām, cik mums ir liela kapacitāte vispār latviešu valodas skolotājiem.
Skatoties uz nākotni, mums būtu jādomā, kā piedāvāt latviešu valodas mācības ārpus mācību iestādēm. Jo ir bērni ārpus obligātā izglītības vecuma – pusaudži, kuri, iespējams, vairs neturpinās mācības, bet viņiem ir jādod iespēja iemācīties latviešu valodu 16–17 gados. Vai arī, piemēram, viņi paralēli turpina mācības vidusskolā Ukrainā, bet šeit varētu mācīties augstskolā. Arī šiem bērniem ir nepieciešama latviešu valoda. Arī, protams, lai iekļautos Latvijas sabiedrībā. Līdz ar to mums ir ļoti daudz vairāk jādomā par to, kā palīdzēt tieši ar latviešu valodu, jo latviešu valoda ir bāze tam, lai bērns varētu veiksmīgi iekļauties gan vidē kopumā, gan mācību iestādē.
Šobrīd jūsu redzeslokā un kopumā Latvijā patvēruma meklētāji visvairāk noteikti ir no Ukrainas. Bet vai jums ir vērtējums arī par citu valstu iedzīvotājiem? Vai viņi vispār parādās mūsu izglītības sistēmā?
Jā, protams, parādās. Un šeit izaicinājumi ir līdzīgi. Latviešu valoda arī šeit ir galvenais izaicinājums.
It kā ar ukraiņu bērniem būtu vieglāk, jo šeit mums it kā ir šī starpvaloda. Taču, ja mēs skatāmies ilgtermiņā, jādomā, kā maksimāli izvairīties no starpvalodas un mēģināt skatīties uz to, kā mēs mācām latviešu valodu. Nevis caur starpvalodu, bet tieši mācām latviešu valodu. Jo, protams, ar daudziem citiem starptautiskās aizsardzības saņēmējiem mums nebūs ne angļu, ne krievu, ne ukraiņu valodas, kurā skolotājiem vai citiem skolas darbiniekiem varētu būt zināšanas.
Vēl viens aspekts: kādas ir situācijas skolās, kur ir daudz jaunpienācēju bērnu un kur ir viens vai divi bērni. Tās var būt gan pozitīvas, gan ne tik labas.
Citreiz viens bērns ir tas, uz ko tiešām visa skola koncentrējas – vecāki, klasesbiedri, pedagogi. Lai to vienu bērnu stiprinātu un lai tas izdotos. Taču citreiz viens bērns ir tas, kuram tieši nepievērš pietiekošu uzmanību, jo viņš ir tikai viens un viņam nevar nodrošināt, piemēram, pedagoga palīgu. Līdz ar to mēs nereti arī neskatāmies uz šiem bērniem kā uz pozitīvu pienesumu, bet kā uz izaicinājumu.
Bet veiksmīgs pedagogs, veiksmīgi paskatoties uz šo jautājumu, arī var izdarīt daudzus pozitīvus secinājumus. Ka stiprākie, zinīgākie, prasmīgākie var, paskaidrojot bērniem, kas ne tik labi pārzina šīs lietas, kļūt paši vēl zinīgāki. Tas ir viens no piemēriem. Vai to, kā viņi mācās brīvprātīgo darbu, kā viņi mācās viens otram palīdzēt un kā viņi var iemācīties arī kādus citus vārdus, teikumus, zināšanas par citām valstīm, par citām valodām. Bet šī arī ir īpaša prasme, pie kuras mums vēl ir jāstrādā un kur mums ir jāmācās stiprināt sevi. Mēs mācāmies no tās dažādības, kas var ienākt arī skolā.
Vai pirms kara, runājot par citu valstu bērniem, integrācija bija dienas kārtībā? Kā jums šķiet?
Zināmā mērā, es teiktu, ka bija dienas kārtībā, un vairāk saistībā varbūt ar ienākošo darbaspēku (kad cilvēki ierodas ar bērniem), iespējams, un arī ar reemigrācijas jautājumiem.
Bet šobrīd, līdzīgi kā iepriekš, pirms trīs gadiem, šie jautājumi ir atstāti skolas un pašvaldības uzdevumā. Īpaši ar ukraiņu bērniem šobrīd mēs to redzam.
Bet droši vien, ka situācija ir bijusi līdzīga arī ar citiem, ka tas ir ļoti lielā mērā atkarīgs no klases audzinātāja, skolas direktora, pašvaldības izglītības pārvaldes, nevis no sistēmiskas pieejas visā valstī – kā tad mēs ar šo jautājumu strādājam?
Ir sagatavoti ļoti daudzi dažādi tiešām noderīgi materiāli, notiek mācības, bet tās visas ir atsevišķas sporādiskas [lietas]), tās nav sistēmiski virzītas uz to, lai bērni varētu iejusties mācību iestādēs.
Es nezinu, vai ir tāda viena formula, bet man liekas, ka tā veiksmes formula slēpjas ilgtermiņa domāšanā.
Un šobrīd joprojām – gan attiecībā uz citiem starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, kas ir mūsu valstī, gan arī attiecībā uz ukraiņiem – mums nav ilgtermiņa skatījuma. Uz ukraiņiem mēs skatāmies, ka tūlīt, tūlīt viss beigsies, tūlīt, tūlīt visi varēs atgriezties Ukrainā, bet mēs visi zinām, ka tas tā nav. Līdz ar to mums ir jāieliek visi spēki tajā, lai domātu ilgtermiņā.
Mums bija šajā gadā tikšanās ar pašvaldībām un valsts iestādēm tieši par izglītības jautājumiem, kur bija uzaicināti eksperti no Skandināvijas valstīm, un arī viņi stāstīja, ka viņiem šādas iekļaujošas izglītības sistēmas veidošana ir prasījusi desmitiem gadu. Tas netiks atrisināts viena vai divu gadu laikā.
Mums šobrīd tas ir jādara ātrāk, tāpēc ka mums vienkārši ir šī situācija. Mums ir bērni visās pašvaldībās, un tie nav tikai ukraiņu bērni vai starptautiskās aizsardzības saņēmēju bērni. Tie ir jebkuri citi bērni, kas nav dzimuši šeit vai kuri nav šeit auguši.
Līdz ar to mums ir jādomā daudz, daudz ātrāk un jāiegulda lielāki resursi tajā, kā padarīt skolas vairāk iekļaujošas attiecībā uz tiem bērniem, kas ienāk skolā un kas nav šeit dzimuši un auguši, kuriem ir nepieciešamas papildu zināšanas, īpaši valodas jautājumos.
Šī ir mūsu ierakstu sērija par Eiropas nākotni – kā jūs raugāties nākotnē? Vai pēc 10 gadiem būs integrācijas politika veiksmīga, respektīvi, bērni būs integrēti mūsu sabiedrībā vai ne? No dažādām valstīm, ne tikai no Ukrainas.
Es gribu cerēt, ka mēs ar katru brīdi esam labāki šajā jomā. Pašlaik mums ir diezgan daudz izaicinājumu.
Mēs ar Ukrainas bērniem (ja skatāmies uz šo piemēru) neesam tik veiksmīgi bijuši kā citas Eiropas Savienības valstis, kuras ir atradušas veidus, kā aktīvāk iekļaut, vai arī kurām ir bijušas lielākas zināšanas pirms šī lielā pieplūduma, kas ir strādājušas ar daudz vairāk citu valstu bērniem.
Mums ir jāizdara viss, lai tie bērni, kas šeit paliktu, vai arī tie bērni, kas atgrieztos, būtu gatavi sevi nodrošināt, būtu gatavi tālākai izaugsmei arī augstākajā izglītībā. Jo tas ir jautājums par to, ka viņiem ir jābūt pašpietiekamiem, lai sevi uzturētu, lai sevi nodrošinātu un lai varētu padarīt stiprāku un labāku gan mūsu sabiedrību, gan to sabiedrību, kurā viņi dzīvos pēc tam, vienalga, vai tā būs Ukraina vai kāda Eiropas Savienības dalībvalsts, vai vispār kāda cita valsts.
Īpaši skatoties, protams, uz Ukrainu – mēs daudz domājam arī par Ukrainas integrāciju Eiropas Savienībā un par to, kā nodot tālāk tās zināšanas, kas mums jau kā dalībvalstij ir 20 gadus, ko mēs esam iemācījušies.
Jūs pieminējāt, ka citas valstis to ir darījušas veiksmīgāk. Kas ir tā būtiskā atšķirība?
Tā ir izšķiršanās un gribas problēma, nevis resursu problēma. Jo mums ir salīdzinoši liels, manuprāt, budžets novirzīts tieši Ukrainas bērnu iekļaušanai Latvijas mācību iestādēs. Katram bērnam ir 257 eiro pirmajā mācību gadā, uz pusi mazāk attiecīgi vēlāk.
Tā ir pietiekoši liela summa, mūsu skatījumā, lai varētu palīdzēt bērnam iekļauties Latvijas mācību iestādē.
Tur, kur mēs esam nokavējuši: mums ir pagājušas trīs vasaras, kuras mēs varējām izmantot pilnvērtīgāk. Mums ir notikušas ar valsts finansējumu dažādas nometnes, neformālās izglītības aktivitātes. Bet, piekritīsiet, trīs dienu vai piecu dienu laikā bērns nevar iemācīties latviešu valodu, lai veiksmīgi integrētos nākamajā mācību gadā.
Viņš apgūs kaut kādus vārdus, viņš iejutīsies, viņš labāk sajutīsies skolā. Bet tas nebūs pietiekoši, lai dotos uz skolu. Līdz ar to mēs visu laiku kavējamies ar lēmumu pieņemšanas ātrumu, un es neesmu pārliecināta, ka tas risinājums, kas tieši šobrīd ir nepieciešams, ir obligātuma noteikšana no nākamā 1. septembra.
Tas jau ir piektais mācību gads, kad daļa šo bērnu šeit būs. Mums ir daudz vairāk jāstrādā pie atbalsta mehānisma. Ja būs skaidri atbalsta mehānismi un komunikācija ar vecākiem, tad arī šie bērni iesaistīsies skolā dabiskā veidā bez visa šī likuma obligātuma.
Protams, likuma obligātums mudinās arī tos, kuri nebūs vēl līdz galam pārliecināti. Bet mums ir jābūt sakārtotam skaidram atbalsta mehānismam arī tiem bērniem, kuriem ir nepieciešama īpaša palīdzība skolā. Mēs vienkārši kavējamies šajā procesā.
Kuras ir priekšzīmīgas valstis šajā procesā?
Es nezinu, vai ir priekšzīmīgas valstis šajā procesā. Katrai ir savi izaicinājumi. Katrai ir sava pieredze. Piemēram, mūsu kaimiņvalstis šos jautājumus ir atrisinājušas, ir vairāk strādājušas gan pie valodas apguves, gan pie šī obligātuma aspekta, ir vairāk varējušas iesaistīt, piemēram, arī Ukrainas pedagogus mācību iestādē. Tas ir vēl viens jautājums.
Jo mūsu mācību iestādēs šogad ir tikai 36 ukraiņu pedagogi. Tas, mūsuprāt, ir daudz par maz, jo pedagoga palīgs, protams, varētu būt no Ukrainas, palīdzēt bērniem, kuriem ir iekļaušanās izaicinājumi.
Mēs varam mācīties, piemēram, no tā, ka Igaunijā jau sākotnējā posmā tika mudināti bērni reģistrēties skolā, pat ja viņiem nebija šī obligātuma iet uz skolu. Bija pārliecība, ka šis bērns vispār mācās.
Jo mēs nerunājām par to, ka, iespējams, mūsu valstī ir bērni, kuri neapmeklē nevienu mācību iestādi. Mums nav šīs pārliecības, ka mums tādu nav. Mēs, par laimi, nezinām šos gadījumus, bet pilnas pārliecības par to, ka mums tādu nav, – nav. Jo mums nav arī kontroles mehānisma, lai par to pārliecinātos.
Var minēt Lietuvu, piemēram, kur no pagājušā mācību gada obligāti jāmācās izglītības vecumā un kur, piemēram, bija izveidota aplikācija, kurā jebkurš, kas saskaras ar šo bērnu, vienalga, vai tas ir ģimenes ārsts vai nevalstiskā organizācija, var pārbaudīt, vai šis bērns ir reģistrēts skolā vai nav. It kā vienkāršs mehānisms, bet pietiekoši efektīvs, lai mudinātu tomēr vecākus par to vairāk domāt.
Atkal raugoties nākotnē, vai varam uzburt to ainu, kāds tad būtu no Ukrainas vai no kādas citas valsts pilnībā integrēts cilvēks? Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka, ja tas ir noticis veiksmīgi, tad pēc tiem 10 gadiem viņš runā latviešu valodā, piedalās dažādos mūsu kopienas pasākumos? Kas ir tie indikatori, kas pasaka, ka viņš ir veiksmīgi integrēts pēc 10 gadiem?
Starptautiskie pētījumi rāda: jo ātrāk bērns iekļaujas vietējā mācību sistēmā, jo veiksmīgāks viņš būs tālākajā mācību ceļā un, iespējams, arī atkarībā no tā savā nodarbinātībā.
Tas, manuprāt, ļoti būtiski šobrīd, domājot par visiem bērniem, kas ir mūsu valstī un kas vēl neapmeklē mūsu mācību iestādes. Proti, domāt tieši par to, ka, jo ātrāk mēs viņu iekļaujam, jo agrākā izglītības posmā, jo veiksmīgāks viņš būs, un neatlikt šo lēmumu. Un, protams, ka integrēts jebkuras valsts cilvēks šajā valstī, protams, nozīmē lojālu cilvēku mūsu valstij, un būtu ļoti labi, ja viņš dzīvotu, orientētos mūsu kopienā un būtu tāds pats kopienas loceklis kā jebkurš no mums, kas arī piedalās lēmumu pieņemšanā un kas izsaka savu viedokli par to, kā veidot kopienas dzīvi Latvijā. Vienalga, kurā līmenī tas būtu.
Un savukārt neintegrētu cilvēku riski?
Protams, šie cilvēki ir pakļauti nabadzības riskam tādā izpratnē, ka ar vājākām valodu zināšanām, ar vājākām prasmēm, ar vājākām zināšanām ir arī mazākas izaugsmes iespējas. Protams, arī neizpratne par to, kā lietas vispār notiek, var novest pie tā, ka cilvēkam ir pastāvīgi izaicinājumi. Tas ir no šī cilvēka viedokļa.
Bet no sabiedrības viedokļa mums ir ļoti svarīgi, lai mēs varētu nodot tās lietas, kas ir mūsu valstij svarīgas, visiem šīs valsts iedzīvotājiem. Un šādiem cilvēkiem šī informācija un iesaiste droši vien būs ļoti minimāla.
