Nākotnes plāni
Cēsu novada pašvaldība šopavasar meklēja nomnieku Ungurmuižai, kas tiek dēvēta arī par baroka laika koka arhitektūras pērli. Izsolē pieteicās tikai viens pretendents – uzņēmējs Renārs Sproģis, kurš no pašvaldības nomā arī Ruckas muižu Cēsīs.
Sproģis rāda restaurētās kāpnes: "Pakāpieni bija izpuvuši. Tie ir tā saprotezēti – jaunais ar veco –, ka to pat redzēt nevar. Tu ej pa kāpnēm, kas ir 200 gadu vecas, bet droši vien tās vēl kādus 200 gadus kalpos. Tā ir vienreizēja sajūta."
Restaurētās kāpnes ir viens no darbiem, ko viņam jau izdevies paveikt. Tāpat izdevies sarīkot daudz pasākumu – koncertus, dzejas vakarus, meistarklases bērnu rītus.
Uzņemties rūpes par vēl vienas – Ungurmuižas – apsaimniekošanu viņu mudināja interese par kultūrvēsturi. Tomēr, jau sākot saimniekot Ruckas muižā, sapratis, ka ir jābūt kompleksam. "Ir svarīgi cilvēku ilgāk noturēt pie sevis, un, ja tās ir divas muižas un mēs tās sākam pakot kā vienu produktu, tad ir pievienotā vērtība abiem diviem [objektiem]," uzskata Sproģis.
Viņa nākotnes plāns ir attīstīt vienotā kompleksā ne vien abas muižas, bet arī savu zemnieku saimniecību.
"Vēlos savu zemnieku saimniecību taisīt kā seno latvju sētu. Tad iznāk kā tāds zelta trijstūris Indijā – zemnieku saimniecība "Billes", kas ir Raiskuma pagastā, Ungurmuiža, kas 5 kilometri no turienes, un Ruckas muiža," nākotnes vīziju ieskicē Sproģis.
Labāk nodot nomā, nekā turēt ciet
To, ka Ungurmuižas nomu uzņēmies Renārs Sproģis, atzinīgi vērtē bijusī tās vadītāja Ieva Ņevečorova, kura tagad ir direktore abās muižās. Arī viņa saredz, ka abas muižas var viena otru papildināt, saglabājot sev raksturīgo.
"Mēs tās netaisām, kā saka, pēc vienas šnites. Katrai muižai ir savs mērķis, sava auditorija," piebilst Ņevečorova.
Ruckas muižā viņa saredz vietējās kopienas iesaistes centru, jo jau šobrīd tajā notiek dažādi pasākumi. Arī cilvēki, kas sniedz šo pakalpojumu, ir vietējie cilvēki. "Savukārt Ungurmuižā vairāk ir klasiskais – klasiskās mūzikas koncerti, kāzas. Katrai [muižai] mēs mēģinām atrast savu auditoriju. Domāju, abas muižas būs tikai ieguvējas," pārliecināta ir Ņevečorova.
Izšķirties nodot Ungurmuižu nomā Cēsu novada pašvaldību mudināja tas, ka muižā ir gan izdevumi tās uzturēšanā, gan vajadzīgi ieguldījumi remontā, restaurācijā.
"Pašvaldībai naudas ir tik, cik ir, bet ir ceļi jālabo, ir sociālā sfēra, izglītība. Visam vajag. Manuprāt, šis ir ļoti labs risinājums – ja ir cilvēks, kuram ir iespējas un viņš vēlas, tad pašvaldībai turēt par visām varītēm ciet nebūtu pareizi," norāda Ņevečorova.
Viņa uzsver, ka Cēsīm ir liels izaicinājums, jo ir padsmit pilis un muižas – kopumā 16.
"Labāk, ka kāds ar to darbojas un tur kaut kas notiek, nevis ēka stāv tukša, jo neviens nezina, ko ar to iesākt un principā tā iet bojā,"
turpina Ņevečorova.
Nemākam paņemt Eiropas naudu
Iegūstot nomas tiesības, jaunajiem saimniekiem nāksies arī ik gadu veikt ieguldījumus muižas uzturēšanā un atjaunošanā, saglabājot kultūrvēsturisko vērtību. Bet kur abu muižu saimnieki saredz iespēju iegūt naudu, lai varētu tās apsaimniekot?
"Eiropa patiesībā ir ļoti dāsna. Ja skatāmies Eiropas līmenī, piemēram, ceļu infrastruktūru, visa Eiropa ir kolosāla – Lietuva, Polija, Igaunija tepat blakus, bet Latvija ir vienkārši bedre tādā ziņā.
Domāju, ka nav prasmes vienkārši pacelt naudu. Ir jābūt ļoti labam kolēģim, projektu rakstītājam, kas piesaistīs šos līdzekļus," teic uzņēmējs.
Piemēram, muižas kāpnes bijis pirmais projekts, kurā naudu piešķīra Valsts kultūrkapitāla fonds.
"Domāju, tas ir vienīgais ceļš, kā varam, jo atpelnīt ieguldījumus nav reāli. Ja te būtu runa tikai par biznesu un ka tās ir savas investīcijas, ja tā būtu pat sava māja, man tāpat nebūtu tik daudz naudas, ko šeit ieguldīt," atzīst Sproģis.
Jācīnās ar birokrātiju
Viņš neslēpj, ka ir izaicinājumi. Kā galvenos viņš min divus – pirmais ir panākt, ka muiža tiek apmeklēta, un Ruckas muižā tas ir izdevies. Otrs – birokrātija.
"Es varu daudz izdarīt, bet ja ir tik ļoti jācīnās.. Te ir tā atbilde, kādēļ Latvijā bieži ir tā, kā ir. Tā ir milzīga birokrātija.
Kaut vai tagad, lai Ungurmuižu palaistu, ir kaut kādi nodaļu vadītāji, ar kuriem vienkārši kā pret sienu – neceļ telefonu, lai veidotos kāda sadarbība, vienkārši ignorē. Varbūt viņam ir grūti pateikt "nē". Tā vietā, dzīvodams par nodokļu maksātāju naudu, vienkārši izvēlas klusēt nedēļu, divas, bet darbi stāv uz vietas," situāciju ieskicē Sproģis.
Tagad, tik vēlu "ielecot sezonā", kas jau tā ir īsas, katra diena ir no svara. "Ja sadarbība būs tāda, mēs skatīsimies, vai mēs saimniekosim, jo cīnīties ar vējdzirnavām tā ir tāda Latvijas sodībiņa," pauž Sproģis.
Taču šobrīd galvenais ir jaunā tūrisma sezona, kurai gatavojas abas muižas. Ungurmuižā apskatāma pastāvīgā ekspozīcija, kas vēl tiks papildināta, kā arī dažādu mākslinieku izstādes. Sezonu plāno atklāt līdz ar Muzeju nakti 18. maijā, bet jau 19. maijā Ungurmuižā būs Itālijas retro auto pavasaris, stāsta Ņevečorova.
Jāpiebilst, ka šobrīd Ruckas muižas parkā zied tulpes, jo aizvadītā gada rudenī patriotu nedēļā iestādīti 17 tūkstoši tulpju un narcišu sīpoli. Šī tradīcija tiks turpināta arī šoruden.
