Tēva vadītais auto frontāli sadūrās ar smago mašīnu. Šo trešdien ģimeni apglabāja Aizputes kapos, bet piektdien Roberta klases izlaidumā debesīs palaida arī 24 baltus balonus. Katrā bija iesiets kāds vēlējums vai dzīves laikā nepateikts vārds.
9. b klase, skolotājas Baibas Boļšakovas lolojums. Līdz Jāņiem viņi bija 24. Kopā turējās visus šos gadus, gāja cauri eksāmenu laikam, atbalstīja viens otru un gatavojās izlaidumam. Uz pēdējo mēģinājumu 25. jūnijā Roberts neieradās. Atgriežoties no Līgo svētkiem, tēva vadītais auto avarēja. Uz Liepājas šosejas, apdzenot trīs auto, viņš vairs netika savā joslā, bet sadūrās ar pretī braucošo kravas mašīnu.
Izlaidumā arī Roberta vecākiem tika nolikti divi krēsli. Tie palika tukši, tāpat kā Roberta vieta starp absolventiem.
Sešpadsmit gadus vecajiem jauniešiem šī bija ļoti skaudra sastapšanās ar nāvi.
"Viņi izmainījās, kļuva pieauguši. Tas, ko viņi ar šo nelaimi pieredzēja, tas viņus par 10 gadiem vecākus padarīja. Bet bērni ļoti turējās, atbalstīja, palīdzēja brālim. Iesaistījās," stāstīja Roberta klases audzinātāja Baiba Boļšakova.
"Tā problēma ir gadu gadiem, tie sastrēgumi, tās smagās mašīnas... Tas ir briesmīgi. Bet, ja brauc uz Latgali, ir divvirzienu [ceļš], viss raiti. Jā, tur arī ir nelaimes, bet ne tādas, kā šai pusē, Liepājas šosejā... Daudz ko varam analizēt," sprieda skolotāja.
Draugi Robertu sauca uzvārdā – Ratnieks. Norlandam tagad viņš paliek atmiņā kā draugs, ar kuru kopā abi angļu valodas eksāmenā dabūja desmit.
"Sākumā es biju mazliet sašutis, jo Ratniekam negāja labi. Bet mēs iegājām, viņš tik labi norunāja. Kad iznācām ārā, es biju lepns," par eksāmenu atcerējās Roberta draugs Norlands Rudzītis.
"Pēc tā momenta negribas būt šoferim," par avāriju sacīja Norlands.
"Bijām stipri, turējāmies kopā, jo sapratām, ka viss var tikt atņemts. Jebkurā brīdī…" viņš piebilda.
Roberta draugs Ģirts Pļavnieks atcerējās, ka "Ratnieks bija reāli jautrs cilvēks, ar viņu varēja baigi pasmieties. Viņš gribēja mācīties Liepājā, kļūt par mehāniķi. Viņš brauca ar motorolleriem, jauca viņus, tik atraktīvs."
Ģimeni izvadīja Nacionālo bruņoto spēku (NBS) kapelāns, jo Roberta tētis bija militārpersona.
"Es teicu, cik svarīgi mums ir novērtēt savu dzīvi. Ka tā ir tikai viena un neatkārtojama. Nav "copy paste". To nevar pārdot vai iemainīt. Un katrs mirklis ir mīlestības vērts," uzsvēra NBS kapelāns Raimonds Krasinskis.
Viņus apglabāja blakus, Robertu pa vidu starp tēti un mammu. Mugurā viņam bija uzvalks, kas pirkts šim izlaidumam. Robertu pavadīja visa klase.
"Es Robertam teicu – piektdien būtu bijis tavs izlaidums, tu saņemtu apliecību par labu pamatizglītību. Tev būtu daudz ziedu. Diemžēl liktenis bija nežēlīgs. Mana līdzjūtība piederīgajiem un klasesbiedriem. Visvairāk klasesbiedriem. Jūs nevarat iedomāties, cik viņiem tas bija sāpīgi. Tās bija neizsakāmas sāpes," atzina Aizputes vidusskolas direktore Gunta Vīdnere.
Izlaiduma sākumā klasesbiedri no Roberta atvadījās ar baltiem baloniem. Katram piesieta maza lapiņa. Tajā ir Robertam nepateiktie vārdi.
"Ja kāds ir gribējis ko pateikt un nav paguvis, tur ir vēlējums Robertam. To uzrakstīja katrs bēru dienā," sacīja Roberta klases audzinātāja Baiba Boļšakova.
Kāpēc tā bija jāskrien? Ko viņi kavēja? Šos jautājumus arī skolotājai uzdeva Roberta draugi. Bet atbildes jau nav.... Un mainīt notikušo nevar.
Varbūt vienīgi kāds cits, zinot stāstu par Robertu un viņa ģimeni, pirms ieslēgt kreiso pagriezienu un spiest gāzi grīdā, apdomāsies – vai tās dažas iegūtās minūtes, bet varbūt tikai sekundes, riskējot ar visu, tiešām ir tā vērtas.
