ĪSUMĀ:
- Talsu novada vidusskolas absolventes Kristiānas dzīvesstāsts bijis smags – viņu sabiedrība redzēja ar "mammas-alkoholiķes" zīmogu.
- Kristiānu izglābusi vakarskola, kur viņai uzticējās.
- Izkāpt no cietējas pozīcijas Kristiānu piespiedusi mātes nāve.
- Sociālā pedagoģe: Strādājot ar jauniešiem, var panākt pozitīvu rezultātu.
- Atkarību izraisošas vielas ir problēma arī reģionos.
- Talsu novadā ar problēmjauniešiem darbojas starpinstitūciju darba grupa.
- Sociālā dienesta darbiniece: Jaunieši nav tik melni, kā viņus mālē.
- Talsu novadā problēmjaunieši pulcējas slēgtā jauniešu grupā, kur piedalās nodarbībās un dalās pieredzes stāstos.
"Kāda mamma, tāda meita" zīmogs
Dienā, kad Talsu novada vakara un neklātienes vidusskolā viesojās Latvijas Radio, skolotājai bija dzimšanas diena, un klases telpā kūku ēda kāda smaidīga jauna sieviete, šķiet, vecumā tuvu 30, skaistā tumši zaļā kleitā. Pirmais iespaids liek domāt, ka viņa ir skolotājas sveicēja, tomēr nē. Kristiāna Vītola ir Talsu novada vidusskolas absolvente. Viņa dalījās ar smagu dzīvesstāstu, par kuru vēl pēc tam ilgi jādomā.
"Es uzaugu ar vardarbību ģimenē – gadījuma darbi, alkohols, izklaides… Mani izņēma no ģimenes tad, kad man bija desmit gadu."
Kristiāna nonāca audžuģimenē citā pilsētā. Pēc diviem trim gadiem mammai bija iespēja meitu atgūt.
"Es atbraucu atpakaļ uz Talsiem, un pēc divām dienām viņa devās uz ārzemēm strādāt. Tas mani salauza, jo man ir jāpaliek ar patēvu, kurš bija vardarbīgs pret mani. Tas bija ļoti grūti. Nu, lūk, tā es arī augu, mēs nerunājām, nekomunicējām, man bija ļoti neērti atrasties mājās. Nu, šobrīd, ja man ir jāsakopo vairāki gadi kopā, tās ir raudātas naktis, pašnāvības mēģinājumi – vairākkārt, kamēr es mācījos vidusskolā. Kāda jēga tev ir dzīvot?! Ne tev ir vecāki, mājas, kur aiziet… Visi svin dzimšanas dienas, bet man nav dzimšanas dienu, nav, kas apsveiks… Pat izrunāties… Tev nav cilvēks, ar kuru izrunāties un izkratīt sirdi."
Iepriekšējā skolā, kurā savulaik mācījās arī meitenes mamma, viņai bija uzlikts "mammas-alkoholiķes" un "kāda mamma, tāda meita" zīmogs – turklāt publiski klases priekšā –, kas viņu sagrāva.
"Es tiku brutāli izlikta no turienes, jo nevarēju atļauties nopirkt mācību grāmatas. Es devos meklēt risinājumus, kurus man nepiedāvāja. Man bija ārkārtīgi liela vilšanās pieaugušā cilvēkā tajā brīdī, jo man likās, ka pieaugušais ir, lai palīdzētu."
Izglābj nokļūšana vakarskolā
Ar šodienas prātu Kristiāna saprot, ka nokļūšana vakarskolā, kas tobrīd šķita kā liels kauns un pazemojums, patiesībā viņu izglāba.
"Pirmo reizi mūžā es piedzīvoju to, ka pieaugušais man uzticas un ka es varu uzticēties pieaugušajam. Kādam nav vienalga, kur es aiziešu. Man likās tā absurdi – kā tā var būt?! Man ir vienalga, bet kāpēc šķietami svešam cilvēkam nav vienalga, kas notiks ar mani?"
Vēl nepilngadīgai Kristiānai jau bija divi darbi, lai izdzīvotu, taču tie bija jāsavieno ar skolu. Neprasme vispār rīkoties ar naudu, nesamaksāti rēķini, pirmā nelaimīgā mīlestība, kad dzīve šķiet beigusies. Kristiāna stāsta, ka piedzīvotā emocionālā un fiziskā vardarbība viņu pašu padarīja skarbu.
"Likās, ka man vienmēr viss ir jāizsit, viss vienmēr ir verbāli jāaizstāv, jo man likās, ka visi man vienmēr mēģina uzbrukt, visi man mēģina nodarīt pāri. Un tu pa dzīvi sāc staigāt kā bojevikā. Es gribu runāt par savām kļūdām, es gribu stāstīt par savām kļūdām – es negribu, lai cilvēki tam iet cauri! Ja man kādreiz bija kauns no tās vietas, kur es nācu, un tās izcelsmes, kas man ir, man šodien vairs nav kauna. Es jūtos droši, ka varu būt patiesa. Un, ja toreiz es to nebūtu saņēmusi, es šaubos, vai tāda būtu."
Tomēr Kristiāna atzīst, ka problēmjaunieši, savulaik arī viņa pati, savu cietēja pozīciju sāk izmantot ļaunprātīgi.
"Tev kaut kas nepatīk? Bet man jau nekā nav! Paskatieties, kāda dzīve man bijusi! Bet es nekur uz priekšu netiku ar to. Es visu laiku tikai pa to bedri kašājos."
Lūzuma punkts – mātes nāve
Mātes nāve un draudzenes sacītais bija Kristiānas lūzuma punkts, lai beidzot izkāptu no cietējas pozīcijas, absurdā apļa, kur vardarbību viņa pat pievilka, jo tā viņai pazīstama, un nostātos uz pozitīvāka ceļa.
"Viņa nomira, un es rakstīju draudzenei. Es žēlojos, cietušā pozīcijā iekāpusi: "Man nekā nav, man neviena nav! Kas man vairs palicis?!" Un viņa man uzrakstīja, vienkāršu teikumu pateica: "Tu gribi teikt, ka es nekas neesmu?!""
Savu draudzeni un vakarskolu Kristiāna uzskata par būtiskiem pagrieziena punktiem.
Šobrīd Kristiāna ir aktīva Talsu novada iedzīvotāja, trīs dēlu mamma, kas nodibinājusi Talsu novada daudzbērnu ģimeņu biedrību.
Jaunieši vakarskolā atveras
Tāpat kā Kristiānai kādreiz bija neveiksminieces zīmogs, sabiedrības acīs tāds ir arī Talsu novada vidusskolai, kas ir vakarskola, uzskatot – te noteikti nonāk tie, ar kuriem citas skolas netiek galā vai viņi paši nespēj pavilkt citu skolu prasības. Un savā ziņā taisnība jau arī ir. Šeit visi ir vai reiz ir bijuši problēmjaunieši.
Vakarskolu izvēlas ne tikai jaunieši, kam citviet grūti, bet šeit pēc gadiem arī atgriežas agrākie problēmjaunieši, kas sapratuši izglītības nozīmi. Vēlāk viņi arī uzņēmēji un deputāti. Sociālā pedagoģe un karjeras konsultante Anita Rūtenberga atzīst, ka jaunieši šeit atveras:
"Protams, saglabājas tas negatīvais iekšā "es jau nekas neesmu, neko nevaru", bet, strādājot ar jauniešiem, var panākt arī pozitīvu rezultātu."
Rūtenberga norāda, ka pamatskolas vecuma jauniešiem problēmas ir trīs – uzvedība, nesekmība un zema motivācija. Izglītības sistēma šobrīd esot tendēta uz ļoti labiem mācību sasniegumiem, un, ja jaunietim tādu nav, tas viņā rada stresu: "Varbūt tas vairāk ir tas sijājamais siets – tu esi nesekmīgs, tev ir lielāki riski, viss, čau! Grūtāk ir cīnīties, turēt, vilkt to auklu, motivēt, runāt, iedrošināt, ka tu vari. Protams, ka neizdodas bieži vien, bet nenomet to kā bezcerību, nāk un mēģina vēl vienu reizi."
Ja jaunietim kaut desmit reižu saka, ka viņš ir muļķis, viņš patiesi sāk tam ticēt, atzīst Talsu novada vidusskolas sociālā pedagoģe. Viņasprāt, izglītības sistēmā ar dažādiem rīkiem ļoti pieskata, motivē pamatizglītības skolēnus, lai viņi nepazustu, taču vidusskolas izglītība nav obligāta, un daļa jauniešu pazūd.
"Arī pamatizglītībā – tikko tev paliek 18 gadu, īstenībā nevienam baigā rūpe par šo bērnu vairs nav. Viņš tāpat var būt izkritis no tā sieta un pamatizglītību neieguvis, bet likums nosaka, ka mācīties nav obligāti. Man laikam par tādiem visvairāk sāp sirds," pauž Rūtenberga.
Atkarību izraisošas vielas problēma arī reģionos
Talsu novada vidusskolā šobrīd ap 140 audzēkņu. Vakarskolās klases ir mazākas, iespēja strādāt individuāli, kas jauniešos atgriež motivāciju. Pēc skolotājas domām, veiksmes stāsts ir tas, ka mazpilsētās ir iespēja viņus paturēt redzeslokā, izskaitļot, ja viņi kaut kur neierodas. Taču arī reģionos nopietna problēma ir atkarību izraisošas vielas, kas tālāk maina jauniešu uzvedību.
"Šobrīd arī mums ir tāda situācija, kāda nekad nav bijusi, ka kāds tiek uz laiku pat atbilstoši izglītības likuma visiem punktiem izņemts no klases, mācās individuāli tikai tāpēc vien, ka ir apdraudējums. Varētu teikt, ka tā ir emocionāla vardarbība pret pedagogu. Šobrīd izceļas viena mūsu pamatizglītības klase, kura jau to uzskata par normu, ka atnākt uz skolu un uzjautrināties par pedagogu ir forši. Te nu ir tās robežas. Ļoti daudz runājam, strādājam, mums ir psihologs," skaidro Rūtenberga.
Nesekmīgas atzīmes turpinās ar skolas neapmeklēšanu, klaiņošanu un atkarību izraisošām vielām.
Ja alkoholu, marihuānu un smēķēšanu jaunieši pamēģinājuši visos laikos, un tos pedagogs var pamanīt, tad šobrīd vairākas apreibinošās vielas nezinātājam grūti atpazīt un sasmaržot,
stāsta Valsts policijas Kurzemes reģiona Ziemeļkurzemes iecirkņa Prevencijas nodaļas vecākā inspektore Evita Alksnīte:
"Tur ir mobingošana redzama, "WhatsaApp" sarakstes aizskarošas, arī tādas sarakstes, kas nonāk policijas redzeslokā, par ko tiek uzsākti administratīvie pārkāpumi vai varbūt pat kriminālpārkāpumi, kas veikti caur šīm sarakstēm. Tās ir lietas, kas ir citādākas nekā pirms daudziem gadiem."
Policiste iemanto jauniešu uzticību
Alksnīte uzskata, ka Talsu novada gadījumā pluss ir starpinstitūciju darba grupa, kurā darbojas arī pašvaldības policija, bāriņtiesa, izglītības pārvalde, sociālais dienests, atsevišķos gadījumos arī sociālie pedagogi. Sēdes notiek vismaz reizi mēnesī, un vidēji tajā tiek skatīti seši vai septiņi bērnu gadījumi, tiem seko uzdevumi, kas jaunietim jāpilda. Daudziem jauniešiem pietiekot tikai ar pašu sākumu, līdz viņi jau strauji mainās, norāda Alksnīte:
"Citiem pietiek tikai ar to, ka viņš ir ievērots, pamanīts, ka viņš tiek uzslavēts, arī par tām pašām mācībām, ka ir kāds, kas pamanījis, ka viņš labojies."
Alksnīte ir viena no policistēm, kas Talsu novadā iemantojusi bērnu un jauniešu uzticību, un viņi policistei zvana brīžos, kad citiem neuzticas, un ir zvani, kas noveduši pat pie kriminālprocesiem. Reģionos problēmas ir piezemētākas – ja, piemēram, jaunietis ierodas skolā ar nazi, kādu sadur vai izmanto elektrošoku – tie ir reti un jau skaļi notikumi.
"Mums jau nav tās skolas tik lielas. Un, ja skolā kāds notirkšķina elektrošoku, tad skolotāja jau blakus istabā dzird. Un viņa saceļ trauksmi laikus, pirms kāds nav cietis. Bet novadā ir grūti īstenībā ar to speciālistu piesaisti un speciālistu palīdzību, ko tiem bērniem vajag. Ja tā ir atkarību problēma, tad, jā, mums ir atkarību centrs, bet tāda dziļāka, pamatīgāka un spēcīgāka, tad ir Ventspils, Jelgava vai arī uz Rīgu vecāki ved, bet tur atkal vecākiem jābūt naudiņai. Un, ja vecākam nav un bērns iekritis tajā atkarību jūgā, tad ir diezgan švaki."
Nav tik melni, kā viņus mālē
Ar jauniešiem, protams, jāstrādā, bet reizē arī vienkārši jāpārdzīvo noteikts vecumposms. Gadījumi ar sliktām beigām esot ļoti reti, atzīst vairāki speciālisti, tostarp arī Alksnīte: "Un tu tur neko nevari izdarīt, vienkārši nevari izdarīt. Viņš tik ļoti ir apvainojies uz dzīvi, uz vecākiem, uz visu pasauli, ka viņš vienkārši sevi nežēlo un aiziet tādā pašiznīcinošā gājienā. Bet caurmērā jaunieši izaug, hormoni norimst, un viņi ir baigi feinie cilvēki."
Tā uzskata arī Talsu novada sociālā dienesta sociālā darbiniece darbam ar jauniešiem. Ja Inguna Kronberga parasti intervijām jāpierunā, tad šoreiz viņa piekrīt zibenīgi, jo gribot parādīt, ka problēmjaunieši nav tik melni, kā viņus mālē. Viņas kolēģe Liene Veide pievienojas uzskatā, ka abas Talsu novadā strādā ar tā saucamajiem "pumpuriņiem".
"Ir jau arī mums atkarības jauniešiem, bet tās vēl nav tik ārkārtīgi koncentrētā un smagā veidā. Un tas ir tas, kas mums dod vēl iespēju ar viņiem strādāt un kaut kādu rezultātu sasniegt. Viņi nepazūd tajā vidē," saka Veide.
Talsu novada pašvaldība ir viena no retajām, kur ir sociālie darbinieki, kas strādā nevis ar ģimenēm, bet tikai ar jauniešiem.
Korekcijas plāns jauniešiem paredz obligātu sadarbību ar sociālo dienestu. Tās ir individuālas konsultācijas, nometnes, grupas vecākiem, un jau otro gadu pēc pašu iniciatīvas izveidota slēgta jauniešu grupa.
Šobrīd tajā astoņi dalībnieki. Dalība gan tajā brīvprātīga, norāda sociālā darbiniece darbam ar jauniešiem Inguna Kronberga: "Es gribu uzsvērt vienu ļoti labu lietu, kas parādījās arī pagājušajā nodarbībā, ka jaunieši atzīst, ka šis nav piespiedu pasākums. Viņi nāk brīvprātīgi un reāli gaida. Jo vienmēr visur pierasts, ka kaut ko liek darīt, skolā liek, bet šeit ir brīvprātības princips, un viņi arī ļoti, ļoti novērtē."
Jaunieši atklājas kā sniegam kūstot
Jaunieši grupā nāk no 13 gadu vecuma gan no pilsētām, gan lauku teritorijām, nodarbībās ir dažādas aktivitātes, arī pieredzes stāsti.
Kāds Anonīmo alkoholiķu grupas dalībnieks, kurš ar jauniešiem dalījies savā stāstā, norādījis – iespējams, ja viņam būtu bijusi šāda grupa, kur kopā izrunāties ar vienaudžiem, viņam tāds ceļš nebūtu jāpiedzīvo.
Jaunieši tiekas reizi nedēļā, un pirmā grupa ilga astoņus mēnešus. Pēc tās sociālās darbinieces saprata kļūdu – ne vairs tik regulāri, bet tikšanās jāturpina, jo jaunieši kā apmulsuši kaķēni jūtoties pamesti.
Grupu vajadzētu vairāk, bet kapacitāte neļauj. Nav arī mentoru jauniešiem, kas pieejami lielākās pilsētās – uz visu novadu tikai divas darbinieces.
"Jo vairāk tu strādā, jo vairāk tev atklājas. Kā tad, kad sniegs kūst, tu ieraugi arvien vairāk, tāpēc to jauniešu arvien vairāk un vairāk mums paliek," saka Alksnīte, paužot, ka, viņasprāt, šādas jauniešu atbalsta grupas vajadzīgas arī Dundagā un Mērsragā. "Mēs, protams, apzinām ar jauniešiem arī tos vienaudžus, bet arī viņiem vajadzīgs tas atbalsts."
Tikmēr speciālisti piemin arī, viņuprāt, bīstamu tendenci – skolās mainās vērtēšanas sistēma, kas neļaus labot atzīmes. Un tas jauniešus, ko šobrīd cenšas motivēt, atkal sagraus, un jēgu iet uz skolu viņi vairs neredzēs vispār.
