Mirdza jeb Mirdžuks – kā viņu sauca redakcijā – ikdienā vienmēr ienesa īpašu mīļumu. Ar patiesu cilvēcisku interesi un milzīgu cieņu viņa attiecās gan pret kolēģiem, gan savu sižetu varoņiem. Mirdzai vienmēr atradās kāds mīļš vārds tiem, kas "Panorāmas" redakcijā pievakarē noguruši vai noskumuši. Savukārt sižetos viņa spēja ārkārtīgi sarežģītas lietas izstāstīt tā, ka visiem bija skaidrs pat mazākais sīkums.
2014. gadā Mirdza stāstīja:
"Kā man bija jauns materiāls, tā es sēdēju kā pie jaunas lapas, es ļoti atbildīgi izturējos pret to. Es nezinu, kāpēc man tāda bijība pret manu darbu ir bijusi, ka es kādreiz domāju – kas man to lika, kas man mācīja. Neviens jau nelika, bet mana sirdsapziņa bija, ka man jātaisa tā, lai tas būtu labs materiāls. Cik mans prāts atļauj, cik man ir informācijas, cik man ir emocijas, tās visas es esmu izlikusi darbā. Es neesmu žēlojusi laiku materiāliem, jo es uzskatu – ja tu dari darbu, tad dari līdz galam un labi dari."
Mirdza bija ļoti talantīga stāstītāja – gan dabas un lauksaimniecības, gan zinātnes tematus, kas bija viņas pārziņā, viņa mācēja ietērpt tik precīzos un vienkāršos, taču dzirkstīgos vārdos, ka vēl šodien reizēm redakcijā dzirdama frāze – atceries, kā Mirdžuks teica!
Izsakām dziļāko līdzjūtību Mirdzas tuviniekiem.
