- Privātā veselības apdrošināšana - līdz 20% no tirgus
- Nevēloties gaidīt un ciest, pacienti bieži izvēlas nevis gaidīt valsts rindā, bet maksāt, lai ātrāk nokļūt pie ārsta
- Latvijas Banka turpina kritizēt veselības apdrošināšanas likumprojektu: tā nav īsta obligātā apdrošināšana
- Turpinās maksāt divkārt: gan maksājot valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, gan pērkot veselības apdrošināšanas polises
Teju desmitā daļa no valsts atvēlētā budžeta veselībai
"Visi operatori ir aizņemti," ja ir mēģināts sazvanīt kādu ārstniecības iestādi, lai pierakstītos uz, piemēram, kādu izmeklējumu, šādi un līdzīgi paziņojumi, visticamāk, nav sveši. Nepietiekamais valsts budžeta finansējums veselības aprūpei ir padarījis to grūti pieejamu, un to var sajust pat brīžos, kad pacients vēl tikai mēģina pierakstīties pie ārsta.
Tādēļ privātā veselības apdrošināšana, kas dod iespēju saņemt ārsta konsultācijas, ārstēties ambulatori vai stacionārā, apmeklēt zobārstu un saņemt citus ar veselības aprūpi saistītus pakalpojumus, Latvijā ir ļoti pieprasīta.
"Procentuāli vai īpatsvara ziņā veselības apdrošināšana ir aptuveni 15%-20% no tirgus,"
lēš Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abāšins.
Saskaņā ar asociācijas datiem,
par brīvprātīgās veselības apdrošināšanas polisēm pērn kopumā samaksāti aptuveni 80 miljoni eiro – summa, kas ir līdzvērtīga teju desmitajai daļai no finansējuma, kas veselības aprūpei atvēlēts no valsts budžeta.
Aizpērn, tas ir, 2016. gadā, apdrošinātāju izmaksātās veselības apdrošināšanas atlīdzības pārsniedza 55 miljonus eiro, kamēr valsts budžeta izdevumi ārstniecībai sasniedza nepilnus 520 miljonus eiro.
Kopējais Latvijas iedzīvotājiem izsniegto veselības apdrošināšanas polišu skaits sasniedz gandrīz 300 000, sanāk, ka aptuveni trešdaļa nodarbināto jau tagad izmanto brīvprātīgo veselības apdrošināšanu. Protams, tā nesedz visus riskus, atzīst Abāšins. "Tās ir lielās, smagās diagnozes – onkoloģija, sirds ķirurģija, infarkti, insulti. Principā ir nopērkamas polises, kas sedz arī šādas lietas, taču tad tā polise nemaksās 300 eiro gadā, tad tā maksās 3000 – 4000 gadā. Vidējā polise, kas, kā es teicu, maksā 350 līdz 400 eiro gadā, sedz daudz ko, bet šīs lietas tā nesegs gan," norādīja Abāšins.
Vairāk nekā 90% gadījumu veselības apdrošināšanas polises iegādājas darba devēji.
(Privātā veselības apdrošināšana Latvijā, Parakstītās prēmijas (milj. eiro))
Tikai pēdējos gados apdrošinātāji piedāvā iespēju apdrošināties arī pašiem. Taču tā nav iespēja, kuru var izmantot tad, kad jau zināms, ka pacientam nepieciešama, piemēram, operācija. Tie apdrošinātāji, kas piedāvā veselības apdrošināšanu fiziskajām personām, ir mācījušies no savulaik bankrotējušās "Rīgas slimokases" bēdīgās pieredzes.
"Tajā kompānijā bija tāda iespēja - šodien nopirkt polisi un nākamajā dienā vai nedēļā likties slimnīcā un operēties par apdrošināšanas naudu. Tie trīs apdrošinātāji, kas piedāvā veselības apdrošināšanu privātpersonām, savus produktus ir uzbūvējuši tā, ka pirmajā apdrošināšanas gadā šis produkts ir "tukšāks", otrajā – jau pilnāks un trešajā gadā iegūst visu savu pilnību. Līdz ar to apdrošinātāji mēģina šos piedāvājumus tēmēt uz tiem, kas domā par savu veselību ilgtermiņā," norāda Abāšins.
Kas tad mudina brīvprātīgi iegādāties veselības apdrošināšanu? Neraugoties uz to, ka ārstniecības iestādēs uzsver - apdrošināšana galvenokārt tiek izmantota gadījumos, kad pacientiem nepieciešams maksas pakalpojums, apdrošinātāju novērojumi liecina, ka bieži pacienti polises izmanto gadījumos, kad viņiem nepieciešamo ārstniecības pakalpojumu apmaksā valsts. "To mēs izteikti jūtam. Piemēram, kad ģimenes ārstiem bija streiks, pieplūdums pie šiem ģimenes ārstiem par maksu bija par kārtu lielāks. Šie ģimenes ārsti tad neapkalpoja cilvēkus "pa valsts līniju", bet apkalpoja par maksu. Tie paši ārsti," saka Abāšins.
Gatavi maksāt par diagnostiku
Latvijā lielākais ārstniecības pakalpojumu sniedzējs ir Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca. Tās ieņēmumi no maksas pakalpojumu sniegšanas gadā sasniedz aptuveni piecus miljonus eiro, kas gan ir tikai 5% - 6% no slimnīcas kopējā apgrozījuma. Pieprasītākie ir dažādi diagnostikas pakalpojumi. Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Ambulatorās daļas vadītāja Baiba Štreinerte atzīst, ka tas, ka pacients pie ārsta, kas strādā universitātes slimnīcā, ierodas jau pēc izmeklējumu veikšanas, ir pat ļoti vēlams.
"Izmeklējumu var veikt jebkurā vietā pie jebkura speciālista. Drīzāk viņiem uz šo konsultāciju būtu jāierodas jau ar izmeklējumiem, nevis jāatnāk uz konsultāciju bez nekā. Tad tā drīzāk ir tāda tukša pieņemšana. Ja ģimenes ārsts būtu daudzmaz kaut ko veicis, arī speciālistam būtu daudz vieglāk, viņš ātrāk tiktu gan pie diagnozes, gan pie ārstēšanas," norāda Štreinerte.
Spriežot pēc Latvijas Apdrošinātāju asociācijas datiem, piemēram, 2015. gadā tikai 11,5% no kopējām veselības apdrošināšanas atlīdzībām izmaksātas pacientu iemaksās, kas šā vai tā jāsedz pašiem pacientiem. Tikmēr aptuveni 65% no izmaksātajām veselības apdrošināšanas atlīdzībām izmaksātas par ambulatori vai stacionāri saņemtiem maksas pakalpojumiem, turklāt lielākajā daļā gadījumu – par tādiem, ko teorētiski apmaksā valsts. Štreinerte apliecina, ka tā mēdz notikt. Par to, cik bieži, ticamu datu gan nav.
(Iedzīvotāji, kam ir privātā veselības apdrošināšana (tūkst.))
Iemesli, kādēļ pacients izvēlas maksas pakalpojumu, varot būt dažādi. Visbiežāk pacients vēlas apmeklēt konkrētu speciālistu vai nevēlas gaidīt rindā uz valsts apmaksāto pakalpojumu.
"Ja speciālistu nav un viņu trūkst, un pacients vēlas šo pakalpojumu saņemt ātrāk, viņš var izvēlēties maksas pakalpojumu, ja tāds ir pieejams attiecīgajā jomā," saka Štreinerte.
Taču mēdz būt gadījumi, kad pacientam vienkārši nav citas izvēles, kā vien samierināties ar diskomfortu, ciest sāpes vai maksāt, atzīst Štreinerte. "Var būt tā, ka ir manipulācijas, kas nav īsti iekļautas valsts apmaksātajos pakalpojumos," stāsta Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Ambulatorās daļas vadītāja.
Banka: Nav pārliecības, ka veselības aprūpe kļūst pieejamāka
Varbūt tagad, kad Saeima pieņēmusi un Valsts prezidents izsludinājis Veselības aprūpes finansēšanas likumu, kas paredz valsts obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu, tai iezīmējot daļu no valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām, viss mainīsies un pacientiem vairs nenāksies maksāt pašiem? Latvijas Bankas eksperti, kas jau vairākus gadus mudināja ieviest valsts obligāto veselības apdrošināšanu, to apšauba.
"Tas ir pavisam tālu no obligātās apdrošināšanas, jo tā nozīmē, ka visi valsts iedzīvotāji ir apdrošināti un visiem ir pieejama veselības aprūpe,"
norāda Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste. "Turklāt apdrošināšanas gadījumā šīm apdrošināšanas kompānijām, vai tā būtu valsts vai privātā kompānija, ir motivācija rūpīgi sekot līdzi šim ārstēšanas procesam, lai nebūtu gadījumu, kad kādas kaites tiek pierakstītas, tiek ārstētas nevajadzīgi dārgā veidā. Tā sistēma ir vērsta uz to, ka esošais finansējums tiek maksimāli efektīvi izmantots," skaidro Rutkaste.
Latvijas Bankas piedāvātais valsts obligātās veselības apdrošināšanas modelis, kas, viņaprāt, to varētu nodrošināt, nav guvis par nozari atbildīgās Veselības ministrijas un līdz ar to arī visas valdības atbalstu. Šis modelis balstījies uz pavisam citiem principiem.
Diskusijas, kas noritēja pērnā gada nogalē, apspriežot Veselības aprūpes finansēšanas likumu, arī neradot pārliecību, ka jaunā finansēšanas modeļa ieviešana patiešām veicinās pakalpojumu pieejamību. "Ja tas aiziet tikai algu palielinājumam, skaidrs, ka veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāte uzreiz neuzlabosies. Ja mēs palielinām tikai algas, skaidrs, ka pieejamība var arī nepieaugt," norāda Rutkaste.
Obligāta un brīvprātīga veselības apdrošināšana paralēli pastāv daudzviet. Taču valstīs, kur ar obligātās apdrošināšanas sistēmas ieviešanu nodrošināts atbilstošs finansējums veselības aprūpei, brīvprātīgā veselības apdrošināšana kalpo pavisam citiem mērķiem, saka Latvijas Bankas eksperts.
"Daudzās valstīs šī sistēma sadzīvo tīri labi. Ir valsts noteikts minimālais pakalpojumu grozs, kas iekļaujas zem obligātās veselības apdrošināšanas, bet, ja kāds vēlas kaut ko vairāk, piemēram, labāku palātu slimnīcā, to var piepirkt klāt kā privāto apdrošināšanu," saka Rutkaste.
Veselības ministrija: Valsts apdrošināšana neietekmēs brīvprātīgo apdrošināšanu
Valsts obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanai nekādi nevajadzētu ietekmēt brīvprātīgo veselības apdrošināšanu, uzsver par Veselības aprūpes finansēšanas likumu atbildīgā Veselības ministrijas amatpersona Anita Jurševica. "Šis likums to nekādā veidā nemaina, neierobežo vai neaizliedz," pauž Jurševica.
Pēc viņas teiktā, pagājušā gada pēdējā darba dienā izsludinātā Veselības aprūpes finansēšanas likuma un arī jaunās finansēšanas sistēmas ieviešanas mērķis nekādā gadījumā nav regulēt attiecības starp valsts un privāto finansējumu veselības aprūpes sistēmā.
"Primārais mērķis ir noteikt veselības aprūpes finansēšanas avotus, noteikt, ka 2020. gadā valsts finansējums veselības aprūpei sasniedz 4% no iekšzemes kopprodukta un to, ka pati persona piedalās valsts sistēmā, maksājot no saviem nodokļiem," saka Jurševica.
Turklāt, ņemot vērā, ka budžeta ieņēmumi, kas sagaidāmi no veselības aprūpei "iezīmētajām" valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām, veidos vien aptuveni desmito daļu no kopējā budžeta finansējuma nozarei, tā vēl arvien būs atkarīga no valsts budžeta dotācijas apmēra. Tieši tas noteiks gan to, cik pieejami būs valsts apmaksātie veselības aprūpes pakalpojumi, gan to, vai valsts apmaksāto pakalpojumu "grozs" tiks paplašināts, tajā iekļaujot pakalpojumus, par ko tagad pacienti maksā paši. Saraksts, kas noteiks valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu minimumu, vēl tikai top. To plānots sagatavot līdz šā gada septembrim.
"Pamatā paliek esošais veselības aprūpes pakalpojumu apjoms. Grozs nav nemainīgs. Pakalpojumu saraksts ir noteikts Ministru kabineta noteikumos, tieši skatoties no tā, kādas ir valstij iespējas," norāda Jurševica.
Acīmredzot, domāt, ka valsts obligātās veselības apdrošināšanas ieviešana atbrīvos no nepieciešamības pēc brīvprātīgas veselības apdrošināšanas, ir stipri pāragri.
Tas nozīmē, ka arī turpmāk daudzi jo daudzi iedzīvotāji par veselības aprūpes pakalpojumiem maksās divkārt – gan maksājot valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, gan pērkot veselības apdrošināšanas polises, lai nepieciešamības gadījumā šo pakalpojumu varētu izmantot, negaidot ilgās rindās.
