Gājiens sākās plkst. 12.00 pie Brīvības pieminekļa ar uzrunām no profesionāļiem un aktīvistiem, kuru ikdiena ir saistīta ar vardarbības pret sievietēm izskaušanu. Sanākušos uzrunāja biedrības "Sievietei paveicās" līdzdibinātāja Marta Kraujiņa, Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Tukuma iecirkņa priekšnieks Janeks Bahs un filmas "Mana bērnības ķermeņa atzīšanās" režisore Emīlija Karetņikova.
Biedrības "Sievietei paveicās" līdzdibinātāja Marta Kraujiņa norādīja, ka 8. martā sievietes negrib puķes, bet gan drošību: "Mēs negribam puķes, mēs gribam, lai mūs sadzird! Mēs negribam puķes, mēs gribam – politisku rīcību! Mēs negribam puķes, mēs gribam līdztiesību!"
Pēc uzrunām no Brīvības pieminekļa laukuma gājiens virzījās pa Kaļķu ielu, tad līdz Doma laukumam, tad gar Saeimu un noslēdzās Jēkaba laukumā.
Gājiens notika jau sesto reizi, un ik gadu tēmas ir līdzīgas. Arī šogad gājiena dalībnieki iestājās par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušanu, īpaši uzsverot, cik būtiski ir vērsties pēc atbalsta un palīdzības, kā arī rīkoties, ja redz, ka cieš līdzcilvēki.
Gājiena vadītāja un biedrības "Centrs Marta" politikas koordinatore Beata Jonite norādīja, ka
gājienu bija svarīgi rīkot tieši Sieviešu dienā, jo "vēlamies atgādināt, ka Sieviešu diena ir ne tikai par puķēm un dāvanām, bet arī par to, ka sievietes ir pelnījušas vienlīdzīgu cieņu un iespējas, drošību pasaulē".
Arī vairāki gājiena dalībnieki norādīja, ka Sieviešu diena nav tikai par dāvanām un ziediem.
Sieviete: "Latvijā man parasti Sieviešu diena asociējas ar parodiju. Pat šodien mēs redzam uz ielām vīriešus, kuri skrien ar ziediem, veikalos ir reklāmas, ka jāpērk apakšveļa un jābūt skaistām. Es uz ielām redzēju vairāk sieviešu ar puķēm nekā šeit, šodien, solidaritātes gājienā. Tātad mums vēl ir diezgan tāls ceļš ejams līdz dzimumu vienlīdzībai, tāpēc man ir svarīgi šeit būt."
Sieviete: "Vardarbība pret sievietēm diemžēl Latvijā nekur nav pazudusi. Mēs gribam kopā paust savu nostāju, ka tā ir jāmazina, un ļoti daudz kas ir atkarīgs no sabiedrības, no pašu sabiedrības locekļu izpratnes un rīcības."
Vīrietis: "Kā jau šeit saka – sieviešu tiesības ir cilvēktiesības, un, man šķiet, ka ir svarīgi par to pastāvēt, jo man apkārt ir māsas, mamma, vecmammas, draudzenes, un ir skumji redzēt to, ka viņu tiesības nav pārstāvētas, viņām nav to pašu iespēju, kas otra dzimuma pārstāvjiem, tāpēc man šķiet, ka tas ir svarīgi, jo tas ir arī par mani. Man gribas dzīvot Latvijā, kur visiem ir vienādas iespējas."
Jurita: "Šī ir diena, kad jāpriecājas par to, ka mēs varam balsot un strādāt, tie ir forši sasniegumi un pie tā nevar apstāties, vardarbības gadījumi ir nepieņemami. Mēs nebūsim brīvas, kamēr visas nebūs brīvas."
Paula: "Ir svarīgi nākt, lai cilvēki redz, cik stipra ir sieviešu kopiena."
"Centrs Marta" atzīmēja, ka pērn sperti lieli soļi, lai izskaustu vardarbību, ieskaitot vairākus likumu grozījumus, sociālo pakalpojumu paplašināšanos un Stambulas konvencijas ratifikāciju. Taču normas un izmaiņas varot īstenot tikai sabiedrība, kas izceļ problēmas klātesamību Latvijā, – esot aktīvi, skaļi un neatlaidīgi.
Gājiena dalībnieki atkal un atkal atgādināja, ka tā ir katra atbildība – neklusēt, bet zvanīt policijai, ja esat liecinieks vardarbībai vai ja ir aizdomas, ka kādam dara pāri.
Atsaucoties uz pagājušā gada nogalē medijos izskanējušo informāciju, ka jauniešu nometnēs Latvijā organizatori, pilngadīgi vīrieši, uzmākušies un iesaistījuši attiecībās dalībnieces – pusaudzes un jaunietes, šogad gājienā izcelts arī tā saucamais "grūmings" jeb pieauguša cilvēka mēģinājums veidot attiecības ar bērnu vai jaunieti ar nolūku seksuāli izmantot vai pamudināt veikt kādas nelikumīgas darbības. Ņemot vērā, ka pēc šāda veida informācijas biedrībā un citās organizācijās ar lūgumu pēc palīdzības vērsušās sievietes, kuras pusaudžu vecumā piedzīvojušas šāda veida vardarbību, gājiena laikā "grūmings" izcelts kā nopietna emocionālās un seksuālās vardarbības problēma, kurai ir nepieciešamība pēc efektīvas sistēmas, lai vērstos pret vainīgajiem.
