Dezinformācija un humors: Kā Kremlis izmanto izklaides šovus savai propagandai

Kremlis nekad neļaus televīzijai kļūt garlaicīgai

Runājot par Krievijas televīziju, Pīters Pomerancevs savā 2014. gadā izdotajā grāmatā "Nekas nav pa īstam, un viss ir iespējams" norāda: "Pirmais, ko prezidents paveica, nākot pie varas 2000. gadā, bija kontroles sagrābšana pār televīziju. Tieši televīzija bija tā, ar kuras starpniecību Kremlis lēma, kuriem politiķiem tas atļaus uzdoties par marionešu opozīciju, kādai vajadzētu būt valsts vēsturei, bailēm, apziņai. Un jaunais Kremlis nepieļaus to pašu kļūdu, ko izdarīja vecā Padomju Savienība: tas nekad neļaus televīzijai kļūt garlaicīgai. Uzdevums ir sintezēt padomju kontroli ar Rietumu izklaidi."

Krievijas izklaides industrijas tvērums sniedzas pāri tās teritorijai, izplūstot arī uz bijušajām padomju republikām, tostarp Latviju.

Uz to, ka humors ir efektīvs stratēģiskās komunikācijas līdzeklis, jau 2017. gadā norādīja NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra pētījums. Atskatoties tajās dienās, Latvijas Transatlantiskās organizācijas Ģenerālsekretāre Sigita Struberga, kas piedalījās šī pētījuma tapšanā, stāstīja, ka "kopumā Latvijas sabiedrībā tā mīlestība pret izklaidējošo saturu krievu valodā bija pietiekami augsta un izpratne par to, ka šis izklaidējošais saturs var negatīvi ietekmēt uzskatus, ja tā var teikt, nebija pietiekami dziļa".

"Tolaik arī sabiedriskās domas aptaujas rādīja, ka ne tikai krievvalodīgie, bet arī latviski runājošie Latvijas iedzīvotāji skatījās izklaidējošo saturu krievu valodā no Kremļa kanāliem un uzskatīja, kas tas ir salīdzinoši drošs," atzina Struberga.

Humora raidījumus skatās ne tik uzmanīgi un vēstījumus uztver nekritiskāk

Struberga arī norādīja, ka sabiedriskās domas aptaujas liecina par to, ka izklaidējošu saturu, tajā skaitā humoristiskus raidījumus, cilvēki skatās mazāk uzmanīgi un uztver informāciju daudz nekritiskāk nekā, piemēram, ziņu saturu.

Tas ir efektīvs sabiedriskās domas ietekmēšanas līdzeklis, jo humoru mēs ierasti saistām ar ko tādu, kas pastāv ārpus politiskās varas ietekmes.

Piemēram, padomju laikā anekdošu stāstīšana bija viens no veidiem, kā paust neapmierinātību ar režīmu un parādīt, ka neesam ideoloģijas sekotāji. Šī iemesla dēļ humora raidījumu translēšana televīzijā it kā dod signālu, ka sabiedrība ir brīva.

Tomēr Struberga norādīja, ka autoritārajos režīmos humors darbojas citādi nekā demokrātijās. Demokrātiskās valstīs pastāv brīvība izteikties un smieties par jebkuru, bet Krievijā tas tā nav – par prezidenta personību tur smieties vēl joprojām nevar.

Lai arī Krievijas šovos it kā ir dzirdami joki par Vladimiru Putinu, tomēr to pamatā nav patiesas prezidenta kritikas.

Tam piekrīt arī Lietuvas Vītauta Dižā Universitātes lektors Raitis Bulota, kurš to salīdzina ar padomju laika pantiņu par kādu izklaidīgu cilvēku:
"Tējas vietā agri no rīta
Izdzēra trīs glāzes šņabja.
Lūk, kāds bija izklaidīgais cilvēks
No Baseina ielas!"

"Mēs varam iedomāties, ka šis joks varētu būt par to, ka Putins ir izklaidīgs, taču viņš uzvedas nevērīgi tāpēc, ka šīs lietas viņam šķiet mazsvarīgas – viņš ir aizņemts, domājot par Krievijas labklājību. Šajā gadījumā varētu it kā apgalvot: "Skatieties, mēs jokojam par Putinu!", bet patiesībā šie joki Putinu attēlo labvēlīgā gaismā. Viņi nestāsta jokus, kas ir kritiski un trāpīgi," norādīja Bulota.

Ar humora palīdzību pastiprināti rada iespaidu par brīvību un normalizē karu

Lai arī joks par izklaidīgo cilvēku ir sens, tomēr tas iezīmē to, kā humora raidījumi darbojas modernajā Krievijā. Runājot par neseniem notikumiem, Struberga izcēla to, ka pēdējos mēnešos ir novērojama tendence ar humora palīdzību pastiprināti radīt iespaidu par brīvību.

"Viss, kas tiek radīts izklaides industrijā Krievijas teritorijā, pat ja tas ir par putniņiem vai zāli, tāpat tas kaut kādā veidā, ja vien tur kaut kur parādās šķietami politisks, tad tas ir Kremļa uzraudzīts, un nekāda brīvības izpausme vairs nav iespējama," skaidroja Struberga.

Krievijas gadījumā tātad īstā dezinformācija strādā pie tā, lai radītu ilūziju par brīvību, kur visiem ir ļauts smieties par to, kas ienāk prātā. Bet, Krievijā, tā teikt, joki mazi.

Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā humora šovi aktīvi darbojas pie tā, lai sabiedrības acīs karu padarītu par normālu. Padomju Savienības saukļi iestājās par mieru, tad nu humoristi aicina pieņemt karu, par to jokojoties.

Nopietnu notikumu pārvēršana jokā ir izplatīta propagandas un dezinformācijas metode.

Humora izmantošana satura prezentēšanā var novirzīt publikas uzmanību no patiešām svarīgiem jautājumiem, liekot auditorijai ignorēt vai nenovērtēt būtiskās problēmas. Turklāt, atkārtoti pasniedzot pretrunīgus uzskatus, tie laika gaitā var kļūt sociāli pieņemami un iesakņoties cilvēku apziņā. Līdztekus tas arī mazina iespēju, ka sabiedrība asi reaģēs uz problemātiskiem vēstījumiem un atbildēs aicinājumiem pret tiem protestēt, ja tādi rastos.

Humors ir arī līdzeklis cīņā ar propagandu

Tomēr humors var kalpot ne tikai kā propagandas ierocis, bet arī līdzeklis, lai pret to cīnītos. Kā mums rāda ukraiņu tauta, humoru var izmantot, lai briesmīgu situāciju padarītu vieglāk paciešamu un uzturētu cerību, ka viss būs labi.

Par šo tematu domājot, komiķis un aktieris Jānis Skutelis sprieda: "Vienotībai, tādai savstarpējai sajūtai, ka mēs esam no kaut kādas vienas grupas, tas [humors, joki] noteikti palīdz un stiprina".

"Teiksim, arī mums, kādreiz cīnoties, iekšēji jau nebija kāda cita vajadzība, nav jau tā, ka visiem padomju laikā patika nenormāli par Brežņevu  un citiem tā jokoties. Bija konkrēts uzdevums, tas nebija joks joka pēc tādai vienkārši jautrībai, ka mēs sanākam kopā, lai labi pavadītu laiku. Tas ir mērķēts, tendēts uz izdzīvošanu un uz nesalūšanu, un gara un morāles uzturēšanu," pauda Skutelis.

Viņš arī piemetināja: "Atrodoties Ukrainā, ja mēs konstanti jokojam par Putinu, piemēram, tas vienkārši padara to situāciju paceļamāku."

Humors var būt kas vairāk nekā tikai izklaide. Tas var kalpot par sociālo un politisko instrumentu, kas ietekmē sabiedrības uzskatus un sajūtas.

Humors saliedē un stiprina kopienu. Tas palīdz cilvēkiem justies vienotiem, sniedz emocionālu atbalstu un uztur morāli grūtos laikos. Varētu teikt, ka humors ir kā koks ar diviem galiem. Joks var padarīt svarīgu jautājumu mazvērtīgu, bet pajokojot var arī netieši izgaismot sapuvušu politiku un pat noziegumus, pasargājot sevi, jo āksts var teikt patiesību pat karalim.