ĪSUMĀ:
- Pašvaldību minimums – no Līgatnes jaunietis saņem 64 eiro mēnesī jaunas dzīves uzsākšanai
- Savas dzīves sākšana kā loterija – vai paveiksies ar pašvaldības attieksmi un pabalstu
- Tiesībsarga vērtējuma mazie pabalsti ir pašvaldību tuvredzība
- Audžutēvs ir skarbs - no kā lai jaunietis dzīvo?
- Mentors – vērtīgs pasākums, bet uz NVO pleciem
- Mentore: vai instutūcijās audzina pabalstu saņēmējus?
- Rīgā jauniešiem izveidots īpass atbalsta centrs
Pašvaldību minimums – 64 eiro mēnesī jaunas dzīves uzsākšanai
"Nu šie ir lielie broileri. Tie ir zupai," Sarmīte Dukule izrāda savu rūpīgi kopto saimniecību Burtniekos.
Tikmēr mājas plašajā pagalmā pie pievilkšanās stieņa sapulcējušies ģimenes vīrieši. Sarmītes vīrs Valdis ķircina deviņpadsmitgadīgo Robertu, savukārt septiņpadsmitgadīgais Linards vēro no malas.
Viņi ir audžuģimene.
Sarmītes un Valda meitas jau pieaugušas un audzina savus bērnus, tāpēc ģimene pieņēmusi četrus audžudēlus. Vēl divi puikas – sešpadsmitgadīgais Ņikita un piecpadsmitgadīgais Rimants – šobrīd ir skolā.
Pirmais ģimenē pirms desmit gadiem ieradās Roberts, kuru šeit mīļi dēvē par Robinsonu.
"Vīrs nemaz nezināja, ka puika ir mājā, un tad vīrs pa celiņu nāk uz māju, un Roberts pieiet klāt pie viņa. Viņš vēl tāds maziņš un sīks bija, un viņš saka: tēti, kur tu tik ilgi biji? Mēs tevi gaidījām. Un mēs esam tētis un mamma…" atceras Sarmīte.
Audžuģimenes saņem atlīdzību un pabalstu bērnu uzturam precīzi līdz dienai, kad viņi kļūst pilngadīgi. Turpmāk jaunietim dzīvokļa pabalstu vai dzīvesvietu līdz 24 gadu vecumam piešķir pašvaldība, kuras bāriņtiesa pieņēmusi lēmumu par bērna ārpusģimenes aprūpi. Vismaz tā paredz likums.
"Viņi neko labu nevarēja piedāvāt, jo nebija vispār…" saka Sarmīte.
Roberta pašvaldība ir Līgatne.
"Viņi teica, ka viņiem nav tāda brīva dzīvokļa, kur viņu var ielikt. Nav. Arī tuvumā, arī Burtnieki neko nevarēja mainīt, arī tā varētu līdzēt. Es biju ļoti dusmīga, teicu, ka jūs jau zinājāt nevis vakar vai aizvakar, jūs jau zinājāt visus gadus. Nu tā arī palika. Es jau arī baigi nekaroju, jo man bija skaidrs, ka puika paliks te, pie mums," atzīst Sarmīte.
Līgatnes novadā maksimālais dzīvokļa pabalsta apmērs ir 41 eiro, par to šobrīd Roberts īrē istabu audžuvecāku Dukuļu mājā, labi apzinoties, ka citur dzīvojamo telpu atļauties nevarētu.
"Ja tu esi tikko sācis, tas ir tiešām briesmīgi. Citiem es izsaku diezgan lielu līdzjūtību par to," saka Roberts.
Viņam vienam pašam būtu jāiztiek ar 64 eiro mēnesī, ja mācās, tad ir arī stipendija, bet, "ja tu nemācies, tad sūdi ir", bet, ja mācās, tad nevarētu strādāt, saka Roberts.
Par to, kas būtu, ja viņš nebūtu palicis ar audžuģimeni, "tagad grūti domāt, varbūt zem Vanšu tilta būtu", spriež Roberts.
Sarmīte saglabājusi vēstuli, kuru Robertam pirms gada sūtījusi Līgatnes novada dome. Pašvaldība piedāvā vienreizēju pabalstu patstāvīgas dzīves uzsākšanai – 128,06 eiro, vienreizēju pabalstu sadzīves priekšmetiem un mīkstajam inventāram – 249,71 eiro un pabalstu ikmēneša izdevumiem 64,03 eiro – ja sekmīgi mācās.
Līdztekus dzīvokļa pabalstam tas ir atbalsts, kas saskaņā ar likumu pašvaldībām ir jāsniedz pilngadību sasniegušiem jauniešiem, kas auguši bez vecākiem.
Loterija – vai paveicas ar pašvaldības attieksmi un pabalstu
"Te ir tā vājā vieta tāpēc, ka valsts jau nekur nav noteikusi konkrētu summu, valsts ir noteikusi – ne mazāk kā. Minimālo. Pašvaldībai ir brīvas rokas piešķirt tik, cik viņi uzskata, cik viņu iedzīvotāju vajag atbalstīt," skaidro Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere.
Pirms diviem gadiem tiesībsargs veica apjomīgu pārbaudi visās Latvijas pašvaldībās par sociālajām garantijām pēc ārpusģimenes aprūpes.
"Lielākā daļa pašvaldību, nu pārliecinoši lielākā, no 119, piemēram, 110 būs tās, kas arī neatkāpsies un maksās to minimālo, par kuru mazāk nedrīkst maksāt," saka Grāvere.
Turklāt "valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta, kam viss ir piesaistīts, apmērs nav mainīts kopš tā 2005. gada, un tolaik tā bija puse no minimālās algas, minimālā alga ir šobrīd cēlusies krietni, bet pabalsts ir palicis – toreiz tā bija puse no minimālās algas, un tāds viņš arī ir palicis – 64 eiro".
Ņirgāšanās par cilvēku, viņasprāt, ir vienreizējais pabalsts sadzīves inventāram jeb Tiesībsarga birojā dēvētais "pūriņš", kas domāts tam, lai jaunietis savu dzīvesvietu varētu aprīkot ar visu nepieciešamo. Valstī noteiktais minimālais pabalsta apmērs ir 249,71 eiro, bet jau likuma tapšanas brīdī bija skaidrs, ka tā ir tikai puse no tolaik nepieciešamā.
"Valdība ir aprēķinājusi, nu te ir mazāk par mazāku. Cik varētu būt – viens dvielītis par 2 eiro, viens krēsls, manuprāt, viena zupas karote, nu tiešām minimāli minimālais. Sarēķināts, ka iekārtot dzīvokli maksātu 499 eiro, un Ministru kabineta noteikumos pateikts, ka jāizmaksā ir puse no tā, cik ir pats minimums, lai iekārtotu.
Kāda tur vispār loģika, kur viņš dabūs otru pusi, tas bērns?!" vaicā Grāvere
Pārbaudes rezultātus tiesībsargs prezentēja arī ikgadējā konferencē. Pērn tiesībsargs aicināja Labklājības ministriju un pašvaldības pārskatīt regulējumu. Ministru kabineta noteikumi nav mainīti, savukārt vairākas pašvaldības ir atsaukušās un palielinājušas pabalstu apmērus, vēl dažas plāno tos pārskatīt nākamgad.
Pāris pašvaldībās tie jau bija augstāki nekā likumā noteiktais minimums. Te īpaši jāizceļ Liepāja, kur pūriņa pabalsts sasniedz 700 eiro. Lielāki pabalsti patstāvīgas dzīves uzsākšanai ir arī Naukšēnos un Apē. Tie nav bagātākie novadi, līdz ar to Grāvere uzsver – tas ir attieksmes jautājums.
Sociālā lietu eksperte Guna Garokalna-Bihela tiesībsarga konferencē pauda, ka viņai tas viss "lika arī aizdomāties par tādu diezgan populāru izteicienu, ka visa dzīve ir viena liela loterija. Diemžēl šis mazais bērns ir piedalījies loterijā jau tajā brīdī, kad viņš neizvēlējās pats, kādos apstākļos viņš ir piedzimis, kas viņu sagaida, kādas krīzes, traumas var viņu piemeklēt, un diemžēl viņu sagaida nākamā loterija, kas notiek tajā brīdī, kad viņam ir 18 gadu, un tā loterija ir tā, kurā pašvaldībā viņš ir piedzimis."
Likumā nav noteikts arī minimālais dzīvokļa pabalsts. Vien teikts, ka ierādītajām telpām jābūt dzīvošanai derīgām. Pāris dzīvokļus novados apskatīja Tiesībsarga biroja speciālisti. Bija labi piemēri, diemžēl neiztikt arī bez sliktajiem.
"Nu ir tās telpas dzīvošanai derīgas, ja mēs tā skatītos pēc likuma burta, bet tas viss iekārtojums, aprīkojums ir tik ārkārtīgi morāli novecojis, ka iedzen depresijā tā vide, kādā tas bērns tiek ielikts. Vai tur, piemēram, sausā tualete tādā paskatā, ēdiena gatavošanai malkas plīts apdrupusi," stāsta Grāvere.
Vai mazie pabalsti ir pašvaldību tuvredzība?
Līgatnes novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins stāsta, ka dzīvojamais fonds novadā ir problēma, gluži tāpat kā citviet Latvijā. Parasti gan dzīvokļi tiekot pietaupīti šādiem gadījumiem un, pirms ierādīti kādam, arī tiek izremontēti. Roberts pats esot vēlējies īrēt istabu Burtniekos.
Šteins gan atzīst, ka 40 eiro dzīvokļa pabalsts nav adekvāts, "neviens no šiem valstī noteiktajiem pabalstiem, manuprāt, nespēj nosegt tās vajadzības, kas ir nepieciešamas. Mūsu viedoklis ir, ka būtu nepieciešams šīs sociālās garantijas noteikt visā valstī vienotas".
Uz norādi, ka pašvaldība var maksāt pabalstu, kas ir lielāks par minimālo, Šteins saka, "šajā gadījumā mums tas ir šāds, tāds, kā vairumā pašvaldību. Ja valsts noteiktu lielāku un vislabāk, ja tas būtu vienots visā valstī, es domāju pašvaldībai absolūti nekādas problēmas nebūtu izmaksāt šo pabalstu arī savādākā griezumā".
Tagad pabalstu apmēru noteikti nepārskatīs, priekšsēdētājs nostāju saista ar administratīvi teritoriālo reformu. Ja arī Līgatne saviem šobrīd ārpusģimenes aprūpē esošajiem četriem bērniem varētu piešķirt lielākus pabalstus, nav zināms, vai to spēs jaunais Cēsu novads.
"Labāk palīdzēt tai brīdī, kamēr viņš iegūst profesiju un darbu atrod, tad ir cilvēks pats savā dzīvē, viņš ir nodokļu maksātājs, nevis uz pašvaldības budžeta, bet es nezinu, kāpēc pašvaldībām ir tik ļoti tuvredzīgs tas skatījums.
Mēs ietaupīsim tagad, un viņš aizies un dzīvos pēc tam līdz vecumdienām uz pašvaldības budžeta, ja viņam nepalīdzēs nostāties uz kājām pēc pilngadības," norāda Grāvere.
Bez vecāku gādības palikušie bērni dažus gadus pēc pilngadības vēl var pretendēt uz valsts atbalstu – apgādnieka zaudējuma pensiju vai uzturlīdzekļiem, kas nedaudz pārsniedz 100 eiro. Taču tos nesaņem visi jaunieši.
No kā lai dzīvo?
"Tad, kad es piezvanīju uz Krimuldu, ka pie manis būs radio, viņi otrā dienā bija te un iedeva man tādu lapu. Jā, tādas te divas lapas tajā dienā mēs no viņiem dabūjām," audžumamma Sarmīte Dukule rāda nupat saņemto vēstuli no Krimuldas novada bāriņtiesas. Tā adresēta otram audžudēlam Linardam, kuram 18 gadi paliks decembrī.
Arī Krimuldas dome turas pie minimālā pabalstu apmēra, vienīgi pūriņa iegādei atvēlēts mazliet vairāk. Linards ir bērns invalīds, un, sasniedzot pilngadību, jaunietim tiek noteikta invaliditātes grupa, atkarībā no tās mainās valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts.
"Uz to laiku, kad viņš vērsīsies pie mums, kad viņš paliks pilngadīgs, tad viņam jau tā grupa būs noteikta vai arī noņemta. Nezinām. Vienīgais, ko mēs audžumammai varējām teikt, ka viņa [pabalsta summa] var būt mainīta, var būt lielāka," Krimuldas novada Sociālā dienesta vadītāja Ginta Diļevka stāsta, kāpēc vēstulē nav uzskaitīts pabalsta apmērs pastāvīgas dzīves sākšanai.
"Mums ir neliels novads, mums, piemēram, reizi gadā viena, nu varbūt divas personas kļūst pilngadīgas, un ar invaliditāti mums nav bijis kopš 2012. gada," saka Diļevka.
Krimuldas Sociālā dienesta vadītāja ar Linarda audžumammu tikusies septembrī un izrunājusi visus variantus. Šobrīd abām pusēm pieņemamākā iespēja ir dzīvoklis veco ļaužu namā Sunīšos, taču Diļevka mierina – tas nav pansionāts, tā ir māja, kurā ir pašvaldības īres dzīvokļi, turklāt dzīvoklis tiks izremontēts.
Linards pats ar šo variantu ir apmierināts, jo ir ērti izbraukāt uz Ziemeļvidzemes internātpamatskolu Vaidavā, kur apgūst galdnieka profesiju.
Taču Sarmīti satrauc, kas cits: "Šobrīd viņš gaida tikai to naudiņu, ko saņems… Nu tas ir viņam galvenais, jo nevar aizmirst nevienu mirkli, ka viņš ir invalīds. Viņam ir cita domāšana."
Atzinumā tiesībsargs arī aicināja Labklājības ministriju izvērtēt iespēju ieviest mentora pakalpojumu kā vienu no atbalsta veidiem, un šeit nav runa tikai par bērniem ar īpašām vajadzībām.
Noteikumi paredz, ka pašvaldības sociālais dienests vismaz divus gadus strādā ar jaunieti pēc viņa patstāvīgās dzīves uzsākšanas – sniedz psihosociālu atbalstu. Pārbaudē gan atklāts, ka bieži šis atbalsts ir formāls.
Krimuldas novada Sociālā dienesta vadītāja Ginta Diļevka skaidro, ka viņi sadarbojas ar biedrību "Cerību spārni", kas var nodrošināt ģimenes asistenta pakalpojumus.
"Par to mēs arī runājām. Ka viens ir grupu mājas pakalpojums, ko mēs varam. Otra lieta, ko mēs varam nodrošināt, Sunīšus vai arī jebkuru citu īres dzīvokli un šo ģimenes asistentu, kurš nāk divas reizes, trīs reizes nedēļā, atšķirībā no tā, cik tās grūtības ir lielas, ar viņu pavada noteiktu laiku, lai viņam palīdzētu prasmes apgūt," stāsta Diļevka.
Tikmēr audžutēvs Valdis ir skarbs.
"Jebkurā gadījumā šis jautājums ir, es domāju, šausmīgs. Viņi [pašvaldība] jau arī pamostas tikai pēdējā brīdī.
Tā kā bija arī ar Robertu, nelikās neviens neko lāgā zinis, viņam būtībā naudiņu izmaksāja tikai tad, kad 18 gadus viņš jau bija sasniedzis, viņš saņēma to naudu krietni vēlāk. Puika no kā lai dzīvo?! Mēs it kā savas saistības esam izpildījuši. 18 gadi – vsjo! Es teicu Robertam, ja es būtu viņa vietā, es pieaudzis cilvēks, man būtu jāiet zagt! Jeb kādam "jāliek pa koko", lai mani ieliek attiecīgā vietā! Nu kā lai viņš dzīvo? No kā lai tas cilvēks dzīvo?! Dzīvokli neiedala, jautājumi netiek atrisināti!" saka Valdis.
Tikai pēc tiesībsarga vēršanās Satversmes tiesā no nākamā gada tiks palielināts garantētais minimālais ienākums līdz 109 eiro, līdz ar to tāds būs arī ikmēneša pabalsts bez vecāku gādības palikušajiem bērniem, sasniedzot pilngadību. Bērniem ar invaliditāti kopš bērnības tas būs 163 eiro mēnesī.
Ar likumu atkal tiek noteikts pats minimums, un grūti iedomāties apstākļus, kā bez ģimenes palicis jaunietis ar šādiem līdzekļiem varētu, piemēram, studēt augstskolā.
Paralēli Labklājības ministrijā šobrīd sagatavoti grozījumi, lai noteiktu arī augstāku slieksni vienreizējiem pabalstiem. Dzīves uzsākšanai – līdz 218 eiro, jaunietim ar invaliditāti kopš bērnības – 327 eiro. Pabalsts sadzīves mantu iegādei augtu līdz 820 eiro.
Pašvaldībās šobrīd ir ļoti atšķirīga prakse, atzīst Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktores vietniece Zita Mustermane.
"Mēs domājam, ka arī ar šo vajadzētu izstrādāt vienotus mehānismus, lai nebūtu kaut kāda diskriminācija atkarībā no tā, kurā pašvaldībā jaunietis ir deklarēts vai kurā pašvaldībā viņam ir tiesības saņemt šos pabalstus," saka Mustermane.
Drīzumā priekšlikumus iesniegs izvērtēšanai valdībā.
Mentors – vērtīgs pasākums, bet uz NVO pleciem
"Šiem jauniešiem, kuri ir bez vecākiem, vai arī vecāki ir, bet viņi nespēj viņiem sniegt atbalstu, vai arī ir atņemtas vecāku tiesības, viņiem nav, kas palīdz orientēties dzīvē," stāsta mentors Agris pirms trijiem gadiem veidotā filmiņā par atbalsta kustību jauniešiem, kuriem pietrūkst ģimenes.
"Sākumā, kad es iegāju bērnunamā, es pīpēju… nu labi, droši teikšu, pīpēju zāli, dzēru, pīpēju cigaretes, bet tagad, kad es esmu ar Reini kopā, es pilnīgi to pat vairs nedaru. Ja tā godīgi," filmiņā stāsta jaunietis Artūrs.
"Es viņam stāstu par dzīvi, es viņam parādu ar tādiem piemēriem, teiksim, ja tu rīkosies dzīvē tā vai tā, vai šitā, tad iespējamie scenāriji varētu būt tādi, šitādi. Bet tev ir vēl iespējamie scenāriji tādi un tādi," skaidro mentors Reinis.
Nevalstiskā organizācija "Mentor Latvia" pie mums darbojas desmit gadus.
"Tas, ar ko mēs lepojamies, ir katrs mazais sasniegums. Viens jaunietis ir iemācījies dzīvot patstāvīgi, saprot, ko nozīmē maksāt rēķinus, iemācījies apieties ar kredītkarti un apzinājies to, ka viņš ir pats atbildīgs par savu dzīvi. Cits jaunietis ir atradis vasarā darbu, atradis mentoru programmā jaunus draugus, arī tas mums ir sasniegums," stāsta organizācijas pārstāve Līva Rancāne.
Mentoru programma Latvijā adaptēta no Zviedrijas. Katram jaunietim ir savs pieredzējis padomdevējs, abi tiekas ne retāk kā divas reizes mēnesī. Viņiem piešķirta arī kabatas nauda līdz 160 eiro gadā brīvā laika pavadīšanai.
"Latvijā mentoru programmas vajadzība būtu teju katrā pašvaldībā, iepriekš mentoru programma darbojās arī Jelgavā vai Tukumā vairākus gadus, bet nu resursu taupīšanas dēļ mēs arī šo programmu turpinājām tikai Rīgā," saka Rancāne.
Mentoru atbalsts līdz šim lielākoties ir bijis uz sabiedrisko organizāciju pleciem. Labklājības ministrija līdzīgā projektā pirmoreiz iesaistījās tikai 2018. gadā – 27 jauniešiem nodrošināja mentoru, sešiem jauniešiem – arī finansiālu mājokļa atbalstu gada garumā.
"Tas bija ļoti, ļoti vērtīgs pasākums," saka ministrijas pārstāve Zita Mustermane. Viņa stāsta, ka šogad projektā iesaistīti jau piecdesmit jauniešu un to īsteno biedrība "Gaišo domu platforma". Ministrijā plāno iesākto turpināt.
"Pirmajā gadā mēs to darījām ar tiem jauniešiem, kuri tuvu, tuvu jau tūlīt sasniegs pilngadību. Tagad mūsu doma ir, ka tomēr šis mentora atbalsts ir jāsāk sniegt savlaikus – 15–16 gadu vecumā. Ir jāieliek jau viņā šī kultūras izpratne, izglītības izpratne, jo savlaicīgāk ar šo bērnu sāk strādāt, jo viņš jau 18 gados ir tomēr, es gribētu teikt, jau krietni sagatavotāks, nekā tad, ja ar viņu sāk strādāt 5 minūtes pirms pilngadības," skaidro Mustermane.
Vai audzina pabalstu saņēmējus?
Ramona Liepiņa-Krauja patlaban ir mentore kādam 15 gadus vecam jaunietim no bērnunama ārpus Rīgas. Viņa nevēlas nosaukt konkrēto iestādi, bet dalās pārdomās par vairāku gadu garumā uzkrāto pieredzi. Viņasprāt, bērnunamu sekas izjutīs vēl ilgi.
"Ļoti bieži viņiem mainīties ir ļoti grūti. Mēs paši zinām, kā mums ir 1. janvārī, kad mēs gribam iet uz sporta zāli, mēs nedēļu aizejam un atmetam ar roku. Šajā gadījumā, kad cilvēks ir ilgstoši bijis šādā vietā, viņš jau nemaz negrib savādāk dzīvot, ir ļoti, ļoti, ļoti reti izņēmumi, kas grib kaut ko mainīt," sacīja Liepiņa-Krauja.
"Dažkārt man liekas, ka visi tie resursi ir pilnīgi bezjēdzīgi, jo – ko tas dod divas trīs reizes mēnesī tikties, skaisti parunāt un aiziet uz zoodārzu un šķirties kā draugiem. Tur jau ir vajadzīgas lielākas iestrādes, tur ir jābūt lielākam darbam un tādai aizmugurei, tādai kā apmācības programmai bezmaz," uzskata Liepiņa-Krauja.
Pusaudža motivēšanā jāiesaistās ne tikai mentoram no malas, bet arī iestādes personālam.
Ramona stāsta par nesenu gadījumu, kad bija pieteikusi jaunieti nometnei jūras krastā ar izklaides un apmācību programmu, taču viņš pēdējā brīdī uz to doties atteicās.
"Es iemaksāju ēdināšanas naudu, es viņam aizrunāju vietu, jo tur grūti tikt, tur nav tā, ka jebkurš, kurš grib. Svētdienā mums jābrauc, un sestdien es sazinos ar bērnunamu, un vadītāja pasaka, ka viņš nebrauks, jo viņam agri būs jāceļas. Un es zvanu šim puisim, un viņš man pasaka, ka viņam nav laika ar mani runāt, jo viņam gulta jāklāj. Un te man tagad grūti pateikt, saprotiet, ja es būtu bērnunama vadītāja, es ļoti nopietni piestrādātu pie tā, lai tas bērns aizbrauktu," stāsta Liepiņa-Krauja.
Vēlāk jaunietis vien atrakstījis īsziņu ar jautājumu: kad tu man atvedīsi konfektes. Protams, visi nav liekami vienā katlā, tomēr Ramona novērojusi, ka aprūpes iestādēs trūkst pat tādas elementāras lietas kā dienas režīma.
"Viņš nemāk tējai cukuru pielikt, viņš pieliek cukuru četras karotītes, viņš nesamaisa. [..] Es redzu, ka šeit neaudzina cilvēkus ar domu, ka es būšu pilnvērtīgs sabiedrības loceklis, šeit audzina un iet uz to, lai viņš dzīvotu uz pabalstiem," uzskata mentore.
"Pirmkārt, viņam nemāca to, ka viņam savi rēķini būs jāapmaksā pašam, viņam nemāca to, ka viņam ir jāplāno izdevumi. Kad viņam ienāk tā pensija vai pabalsts, tas draugu loks arī jāierobežo, jo draugi ļoti labi zina, kurā dienā viņam ir šī naudiņa, un tad viņi visi ir klāt, un trīs dienu laikā viņam nekā vairs nav. Un tad labākajā gadījumā, ja viņam iedots dzīvoklis, viņš sēž tukšā dzīvoklī bez nekā, sāk zagt vai kaut ko darīt tādu," saka Liepiņa-Krauja.
Labklājības ministrijā norāda – apzinoties problēmu, šobrīd tiek gatavota semināru programma, kas būtu jāapmeklē jebkuram ārpusģimenes aprūpes pakalpojumu sniedzējam, kas tomēr veicinātu ieaudzināt tās prasmes, kas jaunietim ir jāapgūst, – gan naudas pratībā, gan jebkurā ar viņu saistītā lietā, lai viņš, izejot ārā, būtu gatavs dzīvei.
"Turpmāk jaunajām audžuģimenēm, kas vēlēsies uzņemt bērnus ģimenē, būs ielikts kā obligātās apmācības viens no kursiem. Ar aizbildņu apmācībām ir tā, ka tās nav obligātas, taču šeit atkal ir darbs bāriņtiesām tomēr skaidrot, veicināt, ka tas ir vajadzīgs," norāda ministrijā, piebilstot, ka arī iestādes vadītājam tieši tas pats ir jādara.
Rīgā jaunieši dzīvo atbalsta centros
Rīgā bērnunamu vēsturiskajā izpratnē vairs nav – tie pārveidoti par ilgstošās aprūpes mājām. Sociālo darbinieku un audzinātāju uzraudzīti, bērni tagad mitinās dzīvokļos, un viņu ikdiena ir pietuvināta dzīvei ģimenē. Arī citviet Latvijā bērnunami jau ir vai tiek pārveidoti.
Sasniedzot 18 gadu vecumu, Rīgā neviens netiek no dzīvokļa izlikts. Iespējams vienoties par individuālu programmu, piemēram, vēl gadu jaunietis joprojām ir aprūpē, bet kopā ar sociālo darbinieku gatavojas tieši patstāvīgas dzīves uzsākšanai.
Tas, ka bērnu skaits iestādēs ir samazinājies, ļāvis daļai no bijušā bērnunama ēkas Imantā pārtapt par Jauniešu atbalsta centru. Tā speciālisti darbojas ar jauniešiem, sākot no 17 līdz 24 gadu vecumam.
"Ļoti aktīvi no janvāra mēs darbojamies tādā pilnā sastāvā, mēs esam 9 cilvēki, kuri tā kā pārņēma darbu ar jauniešiem, kuri ir sasnieguši pilngadību, bet tātad tie ir bērni bāreņi, kuri ir atradušies audžuģimenēs, aizbildņu ģimenēs vai arī ilgstošās aprūpes institūcijās," stāsta centra vadītāju Agnese Grauduma.
"Ļoti daudzi Rīgas bērni savā laikā gāja audžuģimenēs pa Latviju, tas nozīmē, ka viņi arī atgriežas pie mums, kārto kādas savas vajadzības. Viņi visi nāk šeit tā kā ambulatori, šeit tā kā nav stacionārs ar kaut kādu izmitināšanu, bet viņi nāk kārtot savas sociālās vajadzības, nāk pēc padoma, nāk uz konsultācijām gan pie sociālā darbinieka, gan jaunatnes lietu speciālista, arī pie psihoterapeita," stāsta Grauduma.
Atbalsta centrs daļēji pārņēmis sociālā dienesta funkcijas: palīdz noformēt dokumentus, meklēt dzīvesvietu, iekārtoties darbā vai uzsākt mācības. Taču Agnese Grauduma novērojusi, ka pārsvarā jauniešiem svarīgākais ir satikt cilvēkus, kuriem viņi rūp.
"Kas bija tas paradokss, kad mēs pārņēmām darbiņu, – mums deva sarakstus, un tur bija teikts, ka šie ir neaktīvi: nesadarbojas, nenāk, vispār nerādās. Un kas notika? Viņi visi gandrīz, lielākā daļa kļuva aktīvi," saka centra vadītāja.
"Bija puisis viens, kurš bija neaktīvs, bet izrādās, viņam vienkārši bija problēmas ar līgumiem, un iepriekšējiem darbiniekiem nebija stipra vēlme viņam palīdzēt tikt ar tiem līgumiem galā, bet mums tā vēlēšanās bija. Mēs paņēmām līgumus, sākām skatīties, kas tur nav riktīgi, mēs ieteicām mainīt dzīvesvietu, atradām dzīvesvietu, un šobrīd puisis īrē dzīvokli. Un braucām vienā reizē no sporta spēlēm, kas mums bija Baltezerā, un viņš man saka "paldies". Par ko tu man saki paldies? Viņš saka – paldies, ka jūs tādi esat. Bet ar ko tad mēs esam tik ļoti savādāki? Viņš saka, jūs tā kā interesē, kas ar mums notiek. Tas bija tik patīkami," stāsta Grauduma.
Rīgas pašvaldības Bērnu un jauniešu centra direktors Kaspars Jasinkevičs norāda, ka šobrīd Jauniešu atbalsta centra redzeslokā ir 728 jaunieši, tāpēc Rīgā ir pamats būt šādam centram.
Visticamāk, mazākās pilsētās jāmeklē cits risinājums, bet galvenajam mērķim vajadzētu būt iemācīt jaunietim kļūt patstāvīgam, nevis nostāties uz sociālās palīdzības ceļa.
"Mēs vērojām un sapratām, ka ir kaut kas jāmaina tajā esošajā sistēmā, ka ir kaut kas jādara, lai tie jaunieši nāktu, kontaktētos un viņiem būtu iespējams palīdzēt. Un viena no tām lietām, kas bija svarīgi, mainīt vidi un pieeju darbā ar šiem jauniešiem," saka Jasinkevičs.
"Mēs sapratām, ka bez šīm blakus lietām tas nedarbojas, ir jākombinē viss kopā, gan šī formālā puse, gan kopā ar atsevišķām programmām, ar brīvā laikā pavadīšanu, ar specializētām programmām, ar darbiniekiem, kas ir jauneklīgi; visu kopā saliekot, tas dod to rezultātu," pauž Jasinkevičs.
