Kamēr kopumā izglītības un zinātnes nozares darbinieki cīnās par algu palielināšanu, augstskolu rektori spējuši nopelnīt vairāk nekā atbildīgais ministrs. Lai gan valsts ir noteikusi minimālo rektora mēnešalgu, tās mainīgo daļu pieliek pašas augstskolas. Jautājums par to, cik korekti un caurspīdīgi iestādes Senāts lemj par izmaksātajām algām, plašāku uzmanību guva pirms dažiem gadiem, kad sistēmu pārkārtot mēģināja bijušais izglītības ministrs Roberts Ķīlis.
- Vai rektoru algas ir samērīgas?
- Universitātes: Rektoru alga ir pielīdzināta augstskolas ieņēmumiem
- Rektoru algas nosaka Senāts, kurā paši darbojas; IZM problēmu esamību noraida
- Pret Ķīļa reformām augstskolas aizvien ir piesardzīgas vai noraidošas
- Valsts kontrole norāda uz finanšu caurskatāmības trūkumu
Vai rektoru algas ir samērīgas?
Latvijā ir vairāki desmiti augstskolu un to vadītāju, un augstskolām kā neatkarīgām iestādēm ir tiesības apsaimniekot savu budžetu. Ienākumus veido gan saņemtā nauda par studiju maksu, Eiropas fondu finansējums dažādiem modernizācijas un sadarbības projektiem un valsts atvēlētā nauda.
Algas rektoriem pārsniedz vairākus desmitus tūkstošus eiro gadā. Vai tās ir samērīgas?
Šādu jautājumu pirms vairākiem gadiem uzdeva bijušais izglītības ministrs Roberts Ķīlis, un toreiz rektori medijiem stāstīja, ka algas apmēru veido amatu savienošana, jo viņi vienlaikus ir arī profesori, lasa lekcijas un piedalās arī zinātniskos projektos.
"Likumā ir noteikts, ka viņam ir jābūt profesoram. Lai viņš varētu pēc sešiem gadiem pārkvalificēties, viņam ir vajadzīgi projekti. Rezultātā tas viss salasās [tā veidojas alga]. Ja mēs runāsim par vienlīdzību, tad Latvijā absolūti mums nav nepieciešama ne izcilība, ne kas tamlīdzīgs," stāstīja Rektoru padomes priekšsēdētājs Arvīds Barševskis.
Viņš vada Daugavpils Universitāti, taču lielākās naudas summas apgrozās trīs universitātēs Rīgā. Proti, Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU), Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) un Latvijas Universitātē (LU), kuru rektori saņem prāvākās algas.
Radio šoreiz uzrunā šo universitāšu Senāta priekšsēdētājus, jo tieši senatori ir tie, kas nosaka algas apmēru.
Rektoru algu sasaista ar augstskolas ieņēmumiem
RTU vadītājs Leonīds Ribickis starp rektoriem ir rekordists. Algā universitātē gadā nopelnījis nepilnus 107 000 eiro. Tiesa, tas bijis 2014.gadā, jo informācija par pagājušo gadu internetā vēl nav pieejama. Guvis ienākumus arī citos, ar universitāti nesaistītos darbos, kas šajā summā nav iekļauti. RTU Senāta vadītāja Elīna Gaile-Sarkane vispirms steidz teikt, ka lielās algas nebūt neveidojot valsts atvēlētais finansējums.
"Sabiedrībā valda nedaudz nepareizs uzskats, ka augstskolas tērē valsts līdzekļus. Man jāsaka, ka RTU budžetu par 70% veido pašu ieņēmumi, kurus mēs, konkurencē ar citām pasaules zinātniskajām institūcijām un augstskolām, iegūstam līdzekļus gan zinātnisko pētījumu veikšanai, gan pamatdarbības veidiem," saka Gaile-Sarkane.
"Tie valsts līdzekļi, par kuriem mēs runājam, veido apmēram 30% no mūsu kopējā budžeta, un attiecīgi arī būtu jāsecina: rektora alga tiek veidota pārsvarā tomēr no mūsu pašu nopelnītajiem līdzekļiem, nevis no valsts budžeta piešķirtā finansējuma," viņa uzsver.
Nedaudz mazāk, nepilnus 99 000 eiro, pērn nopelnījis RSU universitātes galva Jānis Gardovskis un LU vadītājs Indriķis Muižnieks – nepilnus 67 000, neskaitot abu rektoru papildu ienākumus par darbu ārpus universitātes.
Arī RSU un LU algas apmēru saista ar iestādes budžetu un pašu izvirzītiem rezultatīviem rādītājiem, citiem kritērijiem.
"Pirmkārt, darba samaksas kārtības nolikumā mums ir minēti pamatprincipi, kuri ir saistīti ar iekšējā taisnīguma principu, kas ir saistīts ar konkurētspēju darba tirgū, lai šis atalgojums būtu līdzvērtīgs tiem atalgojumiem, kuri ir darba tirgū. Mēs principā vadāmies no visiem tiem tiesiskajiem aktiem," klāsta Stradiņa universitātes Senāta priekšsēdētājs Andrejs Vilks.
"Ir nolikums, kā veidojas rektora alga. Tātad, kādi ir tie procenti. Par to bija balsojums. Tā kā tas būtu bijis skaidrs interešu konflikts, viņš, protams, nepiedalījās. Protams, par to bija diskusija, kādi var būt šie algas lielumi un kādi tie principi. Katrā gadījumā ietekmēšana... nedomāju, ka viņa bija. Nejutu katrā gadījumā," paskaidro arī LU Senāta vadītājs Māris Kļaviņš.
Paši lemj, paši saņem
Rektori vienlaikus ir ne tikai universitātes vadītāji, profesori un zinātnieki, bet arī Senāta biedri. Senāts pašlaik nosaka, cik daudz izmaksāt arī rektoriem.
Ētisku apsvērumu dēļ arī RSU un RTU rektori paši par savu algu nebalsojot. Kamēr nespiež, neviens sistēmu pārskatīt bez īpaša iemesla negrasās.
Savulaik rektora alga samazināta LU, kad to vadīja Mārcis Auziņš. Tā esot bijusi paša rektora iniciatīva. Neviena universitāte gan neiebilstu, ja šādu vajadzību noteiktu atbildīgā ministrija, bet pašas ierosināt izmaiņas nesteidz.
"Tā būtu Izglītības un zinātnes ministrija un Veselības ministrija, kas risina jautājumus, kas saistīti ar atalgojumu," saka RSU Senāta vadītājs Andrejs Vilks. Līdzīgu viedokli izsaka LU senatoru priekšsēdis MārisKļaviņš. "Tam tad tomēr būtu jābūt ministra lēmumam, ar kuru šīs algas tiktu noteiktas. Tad tur var būt princips, vai visiem rektoriem vienāda, kas nebūtu īpaši pareizi, jo var būt 15 000 un 150 studenti augstskolā. Tas var būt atkal kaut kāds kopējs procents no augstskolas budžeta, bet tad korektāk nekā esošā situācijā, ja to nosaka valsts. Ir iespējas un modeļi ir," bilst Kļaviņš.
Tātad universitātes pieļauj, ka jautājums par algu samērīgumu, iespējams, ir pārskatāms, bet šādā gadījumā tas jādara atbildīgajām ministrijām.
IZM vaicā, kamdēļ jautājums jāpārskata un kāpēc vispār jāinteresējas par to, cik kurš nopelna.
Pašreiz viss esot kārtībā, saka ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktore Agrita Kiopa.
"Šeit ir ārkārtīgi liela nozīme tam, lai būtu laba kvalitāte un šo darbu darītu cilvēki, kas to ir spējīgi darīt. Šādiem cilvēkiem ir jāmaksā. Jebkuram cilvēkam, kurš strādā augstskolā, ir jābūt adekvātam atalgojumam atbilstoši tai atdevei, kādu sabiedrības veidošanā viņš ieliek," saka Kiopa.
Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Inga Vanaga uzskata, ka augstskolu autonomija ir liela un to regulējošos normatīvos aktus varētu mainīt.
Par Ķīļa reformām augstskolas aizvien atturīgas
Pirms vairākiem gadiem augstskolu autonomijas jautājumu un rektora algu samērīgumu solīja pārskatīt eksministrs Roberts Ķīlis. Viņš aicināja gan samazināt augstskolu skaitu, gan mainīt Senāta sistēmu pret īpašām augstskolu padomēm. Senātā strādātu akadēmiskais personāls, kas risinātu studiju jautājumus, bet padomēs augstskolām nepiederoši eksperti, uzņēmēji un pensionēti mācībspēki, kas palīdzētu tām izvirzīt stratēģiju, mērķus un pārskatīt arī finanses. Tātad, padomes lemtu arī par algām, stāsta Ķīlis.
"Padomei būtu lēmējvara. Padomes locekļi nāk katrs no savas jomas vai katrs no savas sfēras, un viņi lemj par stratēģiskiem finanšu jautājumiem. Nodala akadēmiskus jautājumus, ko atstāj Senātam, no saimnieciskiem jautājumiem, ko risina padome," klāsta Ķīlis.
Zināms, ka Ķīļa idejām un pašam ministram Rektoru padome savulaik izteica neuzticību. Idejas varēja ietekmēt gan algas, gan to, vai augstskolai vispār pastāvēt.
Tā kā augstskolas izrāda pretestību idejām, kas tām var būt nelabvēlīgas, neatkarīga padome ar lēmējvaru vienīgā varētu likt sistēmu reformēt, piebilst Ķīlis.
Rektoru padomi aizvien vada Barševskis, kurš tagad atzīst - pārvaldībā izmaiņas ir nepieciešamas.
"Tas ir jautājums, kādā veidā šī struktūra veidojas. Es pats uzskatu, ka pašreizējā sistēmā ir nepieciešamas izmaiņas. Principā es un vēl dažu universitāšu rektori, bet ne visi, būtu gatavi sākt diskusiju," atzīst Barševskis.
Tas, kāpēc paši nav uzsākuši diskusijas ar atbildīgo ministriju vai Saeimas komisiju, nav skaidrs. Iespējams, tāpēc ka domas rektoru vidū izteikti dalās. Daļa rektoru ideju atbalstītu vien tad, ja augstskolas personālam aizvien būtu lielākā teikšana dažādu lēmumu pieņemšanā. "Tur ir svarīgi saprast, kā šīs padomes veidojas, kas tās veido. Ja šajās padomēs, kā Ķīļa laikos nospiedošais vairākums ir cilvēki no malas, tad es būtu ļoti piesardzīgs, jo man ir bažas, ka Latvijā kā mazā valstī šīs padomes var politizēties. Ja cilvēki, kas ir no malas padomēs, ir līdz 50%, tad tas būtu manā skatījumā racionāli. Es uzskatu, ka pārvaldībā izmaiņas būtu nepieciešamas," viņš saka.
Rīgā padomju veidošanu kategoriski neatbalsta. Augstskolas esot autonomas jeb neatkarīgas, tātad pašas varot izlemt, kā tērēt nopelnīto.
Tāpat pastāvot risks par politisku ietekmi, stāsta Gaile-Sarkane un Vilks.
"Pirmais apstāklis ir tas, ka Augstskolu likumā ir noteikta augstskolu akadēmiskā brīvība," atgādina Gaile-Sarkane. "Otra lieta, kas būtu jāatzīmē, ka Latvijā pastāv risks piesaistīt kompetentus speciālistus šādām padomēm. Trešais risks, ko mēs varētu saskatīt šajā Ķīļa idejā, ir negatīvā pieredze ar tām padomēm, kas Latvijā jau ir eksistējušas; šādā mazā valstī, kāda ir Latvija, pastāv ļoti liels politiskais risks, ieviešot šo padomi. Piedodiet, mums nav garantijas, ka viņa nebūs politizēta," argumentus uzskaita Gaile-Sarkane.
Turklāt augstskolas norāda, ka nez vai cilvēki no malas varētu adekvāti novērtēt ieguldīto darbu, ja daļu rektora algas pārdalītu personālam. Ieguvumu neviens neizjustu, jo ir daudz darbinieku.
Norāda uz finanšu caurskatāmības trūkumu
Šī gada nogalē ar augstskolu iekšējās pārvaldības situācijas izvērtējumu un iespējamiem risinājumiem iepazīstinās arī Pasaules Bankas eksperti, atklāj Kiopa. "Mēs šobrīd kopā ar Pasaules Banku strādājam pie augstskolu pārvaldības izvērtēšanas, un šis ir viens no jautājumiem, kas mums ir uz galda. Tāpat tiks skatīta atalgojuma sistēma un personāla motivācija. Ja mēs runājam par augstskolām un augstskolu padomēm, tad es domāju, ka tāda ideja būtu apsverama un izskatāma, un viņas primārais mērķis būtu palīdzēt augstskolai gan noteikt stratēģiju, gan palīdzēt attīstīties, gan papildu finansējumu piesaistīt," norāda Kiopa.
Kamēr augstskolām un ministrijai domas par rektoru algu samērīgumu un budžeta pārraudzību atšķiras, šomēnes augstskolu makiem uzmanību pievērsusi arī Valsts kontrole. Iepriekšējā revīzijā pirms deviņiem gadiem atklāti vairāki trūkumi, kuru risināšanu plāno izvērtēt.
"Konstatējām problēmas, kas bija saistītas gan ar caurskatāmu augstākās izglītības sistēmas budžeta plānošanu, gan ar darba samaksas un piemaksu noteikšanas sistēmu," atzīst valsts kontroliere Elita Krūmiņa.
"Līdz ar to ir būtiski paskatīties, vai Valsts kontroles sniegtie ieteikumi ir ieviesti pēc būtības. Runa bija kopumā par to, ka ir jānosaka caurskatāma un skaidra darba samaksas sistēma. Viņai ir jābūt saistītai ar noteiktiem, sasniedzamiem rezultātiem, ar mērķiem, kas tad ir jāpadara par šo darba samaksu," saka Krūmiņa.
Pagaidām šķiet, ka galvenais mērķis ir nopelnīt. Augstskolas, protams, izvirza sev darba stratēģijas un mērķus, bet galvenā mēraukla algām aizvien ir peļņa. Cik varēsim, tik daudz maksāsim. Tā kā rektoru vidū nav vienprātības, izmaiņas, šķiet, varētu notikt vien tad, ja būtu politiskā griba tās virzīt. Rektori spēj nopelnīt 67 000 un pat 107 000 eiro gadā. Valsts noteiktā minimālā mēnešalga rektoram nedaudz pārsniedz 1400 eiro, kas gadā veidotu apmēram 18 000 eiro lielus ienākumus, bet neviens neizvēlas minimālo likmi.
