Tagadējā vietā, iespējams, varētu neatrasties arī 18. un 19. gadsimta Krievijas impērijas karavadoņa Barklaja de Tolli statuja Esplanādē.
Līdzīgs liktenis, iespējams, varētu būt piemineklim 1701. gada kaujas Krievijas karavīriem Lucavsalā, piemiņas akmenim krievu dzejniekam Aleksandram Puškinam Citadeles ielā, blakus Zemkopības ministrijai, un piemiņas plāksnei krievu rakstniekam Valentīnam Pikulim, kurš pagājušajā gadsimtā lielu daļu mūža nodzīvoja Rīgā.
Demontēt, iespējams, varētu arī piemiņas zīmi Maskavas dārza izveidei – tagad šī teritorija pazīstama kā Latgales parks. Un arī Mangaļsalā Krievijas cara Aleksandra II un viņa dēla vairāk nekā 160 gadus senie akmeņi ir nonākuši zem lupas.
Vicemērs: Šie objekti slavina Krievijas imperiālismu
Rīgas vicemērs Edvards Ratnieks ("Nacionālā apvienība/Latvijas Reģionu apvienība) uzsver, ka šie objekti slavina komunistisko totalitāro režīmu un Krievijas imperiālismu un godina rusifikāciju.
"Šobrīd, protams, šādi ideoloģiski simboli Rīgā, neatkarīgā Latvijā vairs nav iedomājami. Vēl jo vairāk, ja mēs redzam, ka mums blakus ir agresora valsts, kas īsteno karadarbību savā kaimiņvalstī. Šobrīd slavināt šīs valsts vēsturi, šīs valsts cilvēkus, kas ir stiprinājuši tās dažādas izpausmes gan pret latviešu tautu, gan pret citām tautām – tas nav vairs pieņemami," uzskata Ratnieks.
Objekti izvērtēti pēc noteiktiem kritērijiem
Objektus mudina demontēt biedrība "Publiskās atmiņas centrs", vēsturnieki un pētnieki esot vadījušies pēc noteiktiem kritērijiem, nevis pēc brīvas izvēles.
"Nevis kādiem kolaborantiem, nevis kādiem okupācijas laika padomju varas darbiniekiem nedrīkstētu būt piemiņas objekti, bet tikai augstākajai okupācijas varai, augstākajiem okupācijas varas pārstāvjiem, okupācijas varas militārpersonām, kā arī personām, kas ir darbojušās Latvijas Republikas eksistences laikā [pagājušā gadsimta] 20.–30. gados, lai likvidētu tās valstisko neatkarību," paskaidro centra padomes loceklis Didzis Šēnbergs.
Kā piemēru Šēnbergs min stāsta "Dullais Dauka" autoru Sudrabu Edžu.
"Ir strādājis Juliāna Baltazara Marhļevska Rietumtautu komunistiskajā universitātē, kas nav universitāte, bet spiegu un diversantu skola, kurā apmācīja cilvēkus, lai viņi grautu Latvijas Republiku un likvidētu tās neatkarību, kas arī izdevās. Tikai par to "Publiskās atmiņas centrs" arī vērtē.
Ne par kādu simpatizēšanu kreisām idejām, ne par kādu simpatizēšanu sociālisma ideāliem. Pilnīgi skaidrs – par darbošanos pret Latvijas Republiku," norāda Šēnbergs.
Savukārt mecenātu Borisa un Ināras Teterevu finansēto pieminekli baletdejotājam Mārim Liepam biedrība aicina demontēt, jo mākslinieka tēls esot veidots, pateicoties viņa augstajam statusam Maskavas Lielajā teātrī. Dažus metrus augstais piemineklis arī kaitējot operas un baleta ēkai. Tā vietā būtu jābūt komponista Alfrēda Kalniņa piemineklim, kas atrodas otrpus kanālam.
Turklāt piemineklis Liepam ir mākslinieciska neveiksme, secina Šēnbergs.
Vienreiz jau noraidīja
Daudzu pieminekļu un citu objektu demontāžu pašvaldībā izskatīja arī pērn martā, kad pirmo reizi lēma par Barklaja de Tolli statujas un Sudrabu Edžus pieminekļa aizvākšanu. Toreiz Rīgas domes Pieminekļu padome nobalsoja pret. Gandrīz pusotra gada laikā ir mainījusies juridiskā kārtība, norāda zvērināta advokāte, juridisko zinātņu doktore Kristīne Jarinovska.
"Tajā brīdī vēl nebija pieņemts Augstākās tiesas Senāta lēmums, kurā bija norādīts, ka, lai gan privātpersona šobrīd nevar celt prasību par publiskā telpā neatbilstošu pieminekļu novākšanu, tomēr tas nenozīmē, ka pašvaldībai pašai no savas iniciatīvas nebūtu tas jāizvērtē, un, ja kaut kas šobrīd nav iekļauts sarakstā, tas neatbrīvo pašvaldību no pienākuma regulāri savu publisko telpu pārbaudīt, izvērtēt un tātad atbrīvoties no šiem slavinošajiem propagandas objektiem. Tas nozīmē, ka pašvaldībai šeit nav nekādas rīcības brīvības, tas ir pienākums," paskaidro Jarinovska.
Objektu likteni Rīgas Pieminekļu padome plāno izskatīt pēc pāris nedēļām. Tiesa, padomes lēmums ir tikai konsultatīvs. Gala lēmums būs jāpieņem politiķiem domes sēdē.
Padomes loceklis un Rīgas Pieminekļu aģentūras direktors Gunārs Nāgels vicemēra Ratnieka aicinājumu līdz sēdei nevēlas komentēt: "Tas, ka ir diskusija par objektiem, pieminekļiem, plāksnēm, ir veselīga lieta. Neredzu nekādas problēmas ar to, bet jānonāk pie saprātīga lēmuma."
Aizsargājamo objektu vidū – tikai Sudraba Edžus piemineklis
Pieminekļu padome aicina viedokli izteikt Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei, kas redzējumu sniegšot līdz padomes sēdei. No astoņiem objektiem valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā ir tikai granīta Sudrabu Edžus.
Tas nozīmējot, ka to var tikai pārvietot, bet ne likvidēt. Pārējo objektu likteni pašvaldība varot noteikt pati.
Tiesa, vairāki simboli atrodas vēsturiskajā centrā, kas ir UNESCO aizsardzībā.
"Daļa no šiem objektiem tomēr ir saistīta arī ar Latvijas un Rīgas vēsturi. To izdzēst pavisam mēs nevaram. Kaut vai tā pati Lucavsala – tas tomēr ir diskutējams jautājums, tikpat grūts, manā izpratnē, kā izvērtēt atsevišķu personību lomu un viņu attieksmi pret Latviju un tanī pašā laikā viņu devumu daļēji arī latviešu kultūrai," teic pārvaldes Kultūras priekšmetu aprites daļas vadītājs, vēsturnieks Jānis Asaris.
Jūtama politiska piegarša
Minēto objektu iespējamā demontāža sabiedrību nekā neietekmēs. Vairums iedzīvotāju drīzāk būs vienaldzīgi, jo Rīgas atmiņu vietas pat rīdzinieki īpaši nezina, uzskata Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns.
"Tam jēga ir tik daudz, ka tas ļoti labi saskan ar pašreizējo sabiedriskās domas klimatu vai klimatu kopumā galvaspilsētā, kur ir sākts publiskās telpas attīrīšanas process no dažādiem simboliem, kas tiek asociēti ar agrākiem vēstures periodiem, kuri bijuši nelabvēlīgi vai kurus uztver kā nelabvēlīgus Latvijas valstiskumam. Vai šādi soļi kaut ko būtisku var izdarīt Latvijas kopējā atmiņas telpā un tas kaut kādā veidā varētu būt saistīts ar kolektīvās traumas sadziedēšanu, ko var starp rindiņām izlasīt arī pamatojumā, tas katrā ziņā, protams, ir absolūti pārspīlēti. Tam ir tikai politiska piegarša, ne vairāk," norāda Kaprāns.
Demontēt objektus nav korekti, jo tādējādi vēsturi vienkāršo, uzskata mākslas zinātniece, pētniece un Latvijas Mākslas akadēmijas lektore Ieva Astahovska, kura nozarē darbojas jau vismaz 20 gadus.
"Man liekas ļoti dīvains šis salīdzinājums – attīrīt publisko telpu. Tas nav dzīvoklis, ko mēs uzkopjam reizi dienā vai reizi nedēļā, vai reizi gadā. Tā ir vide, kurā ir ārkārtīgi daudz vēsturisko slāņu.
Tāda mākslīga viena slāņa izdzēšana deformē gan pilsētvidi, gan mūsu zināšanas par vēsturi, jo okupācijas laika mantojums daudz jēgpilnāks ir tad, ja tas tur paliek un caur to var stāstīt okupācijas vēsturi," pamato mākslas zinātniece.
Padomā vēl daži
Ja vairums domes deputātu dos zaļo gaismu, objektus demontēt varētu jau šogad, lēš vicemērs Ratnieks. Demontēt, iespējams, varētu vēl dažus – Latgales apkaimē Krāslavas ielā piemiņas plāksni nelegālajai tipogrāfijai "Cīņa", Vecrīgā piemiņas plāksni Krievijas imperatoram Pēterim I. Arī pie Brīvības pieminekļa divām bronzas informatīvajām plāksnēm, kur teksts ir dažādās valodās, teikumiem krievu valodā vairs neesot vietas. Ieteikums – to aizstāt, piemēram, ar franču valodu.
Vai kādu no objektiem iznīcinās, vicemērs nevarēja pateikt. Savukārt "Publiskās atmiņas centrā" nesaredz, ka kādu varētu likvidēt. Tos var atdot dāvinātājiem vai pārvietot, piemēram, uz muzeju.
