ĪSUMĀ:
- Māte narkomāne, mētāšanās pa bērnunamiem, brāļa nāve. Emīlijas stāsts.
- Pēc sliktās izturēšanās "Naukšēnos"vairāki jaunieši zaudēja uzticību pieaugušajiem.
- "Daudzi audzinātāji provocēja" – Esteres un Gustava pieredzētais par sodu bardzību "Naukšēnos".
- Jaunieši pēc "Naukšēnu" likvidēšanas nonāca dažādās dzīves vietās – gan ģimenēs, gan bērnunamos.
- Bērnus nodeva pašvaldībām, vietvarām piešķīra naudu sociālajai korekcijai, bet naudu bieži neizlietoja.
- Daļa no jauniešiem, kas bijuši "Naukšēnu" korekcijas iestādē, patlaban ir probācijas uzraudzībā.
- Līdz šim bērnu tiesību jautājumi nav bijusi prioritāte, veidojot valsts budžetu.
"Naukšēnos" zaudēja uzticību pieaugušajiem
Maskavas forštatē Rīgā vienā no ēkām nelielā vienistabas dzīvoklī mitinās 19 gadus veca jauniete. Viņa piekrita runāt ar Latvijas Radio, ja neatklās viņas īsto vārdu. Tādēļ viņa tiks dēvēta par Emīliju un šim rakstam pievienotajā audio ierakstā Emīlijas teikto ierunā Latvijas Radio žurnāliste.
Emīlija ar pusotru gadu jaunāku brāli dažādos bērnunamos dzīvoja kopš trīs gadu vecuma. Viņa bijusi arī "Naukšēnu" iemītniece.
"Septiņu gadu vecumā māte mūs savāca atpakaļ mājās. Un 11 gadu vecumā mēs atkal nonācām bērnunamā, un līdz pilngadībai mēs skaitījāmies tur," stāstīja Emīlija.
Jauniete stāstīja, ka bērnunamā nonāca, jo mamma vairākas reizes bija cietumā un arī lieto narkotikas. "Vispār mēs dzīvojām tā ne visai smuki. Var tā teikt. Ne tuvu cilvēcīgiem apstākļiem. Principā mamma mūsu dzīvē bija un viņa nebija ar mums. Viņa dzīvoja ieslēgusies savā istabā. Viņa visu laiku tur lietoja heroīnu. Mēs pat redzējām, kā viņa to lieto un kā viņa durstās," stāstīja meitene.
Emīlija atminējās, ka bieži mājās nebija ēdiena: "Es stāvēju pie lielajiem veikaliem un prasīju nevis naudu, bet, lai mums nopērk to pašu maizes kukuli. Man ļoti gribējās ēst. Es biju lielā šokā, ka neviens negribēja palīdzēt. Tiešām neviens. Visi gāja ārā no veikaliem un teica – nav, nav, nav."
Lai arī mamma lietoja narkotikas un mājās bija slikti apstākļi, viņa tik un tā nevēlējās nakšņot bērnunamā, bet pie mammas. "Jā, es biju ļoti naivs bērns. Man visu laiku likās, ka viņa beidzot mūs sagribēs. Nu, paņemt pie sevis, sāks ar mani pavadīt to laiku," pauda Emīlija.
Emīlija divus gadus atradās Iļģuciema sieviešu cietumā. Vēl pirms tam divus gadus sociālās korekcijas izglītības iestādē "Naukšēni", kas atrodas Valmieras novadā. Viņa "Naukšēnos" nonāca 2019. gadā, kad viņai bija 15 gadu. Atrašanās "Naukšēnos" bija pirmstiesas drošības līdzeklis.
"Mani apsūdzēja grupveida slepkavībā," sacīja Emīlija. Noziegums notika draugu lokā.
"Sapinos ar nepareizu kompāniju. Tie bija tie draugi, kas, man likās, pret mani sirsnīgi izturas, pieņem mani un aizstāv. Tādi kā ģimenes aizvietotāji. Es nezināju, kas beigu beigās aiz tā visa slēpjas," pauda Emīlija.
Notikumi risinājās naktī, kad viņi bija trijatā.
Emīlija stāstīja: "Es un divi puiši, un mēs sasitām vienu citu pusi, manu bijušo draugu. Kad es agri no rīta aizgāju no tās kompānijas, tad puisis vēl bija dzīvs. Es nevarēju iedomāties, ka viņi varētu viņu slīcināt. Nu, kur prātiņš. Tad, kad es devu liecību – mani uzskatīja par aizdomās turamo, jo tad, kad viņu galināja, es nebiju blakus."
Pēc nonākšanas "Naukšēnos" uz pārrunām ieradās prokurors. Sarunas laikā klāt bija arī bērnunama sociālā darbiniece.
"Man prokurors saka: ņem bez liecību izskatīšanas. Tev mazāk iedos. Man tā bija pirmā reize, es neko nesapratu. Es prasīju savam sociālajam darbiniekam. Un viņa arī saka: ņem bez liecību izskatīšanas. Pēc tam man paskaidroja, ka es biju tik stulba. Protams, pēc tam jau bija par vēlu," sacīja Emīlija.
Emīlijai piesprieda 9 gadus ieslodzījumā, un pēc "Naukšēniem" viņu aizveda uz Iļģuciema sieviešu cietumu Rīgā, kur viņa pavadīja pāris gadus.
Jauniete salīdzināja pavadītos divus gadus "Naukšēnos" ar laiku Iļģuciema cietumā: "Es labāk sēdētu uzreiz Iļģuciema cietumā. Tur tevi neierobežo tā kā "Naukšēnos". Bija jau tik tālu, ka mums likās, ka drīz mums elpot aizliegs un par to arī būs mīnusos punkti."
Mīnusu punktus varēja saņemt par daudz ko, arī pieskārieniem. "Tas bija tas smagais pārkāpums. Ja trīs reizes kādam bērnam paspiedīsi roku, tevi ieliks namiņā, kur tu četrās sienās sēdi," sacīja Emīlija.
Emīlija stāstīja, ka "Naukšēnos" viņa un arī citi jaunieši, ar kuriem aizvien sazinās, zaudēja uzticību pieaugušajiem:
"Es pieņemu, ka tas ir loģiski, ka pēc izdzīvotā "Naukšēnos" mani draugi un paziņas ne visai uzticas pieaugušajiem un tic, ka viņiem patiešām grib palīdzēt. Tā tiešām bija elle. Laikam jāpaiet. Man ir prieks, ka es pēc "Naukšēniem" nokļuvu nevis patvaļībā, bet cietumā, kur man darbinieki pierādīja, ka var uzticēties, ka visi cilvēki nav tādi."
Jautāta, ko viņa zina par citiem "Naukšēnu" jauniešiem, Emīlija sacīja: "Ir daži, kuri turas, tāpēc, ka paši nolēma uzņemties par sevi atbildību. Liela daļa ir pabijuši arī ārzemēs. Ar ko es sazinos, nevienam nebija palīdzība no sociālā dienesta vai psihologa. Visiem pašiem ar visu bija jātiek galā."
Ne visiem pēc uzturēšanās "Naukšēnos" klājas labi.
"Lielākajai daļai, var teikt, ka iet slikti. Principā meitenes gandrīz jau visas ir dzemdējušas vai ir stāvoklī. Viņas joprojām narkojas, dzerstās un nesaprot, no kā rodas bērni. Dzīvo tādu dzīvi kā pirms "Naukšēniem". Cietumā pat tuvu nav tas, kas notika "Naukšēnos". Tas ir vājprāts, ko darīja ar mums, nepilngadīgajiem! Manuprāt, ļoti daudzi no tā nevar attapties," sacīja Emīlija.
Arī Emīlijas jaunākajam brālim pēc iestādes pamešanas neizdevās nostāties uz kājām. "Viņš gaidīja to iziešanu. Protams, kā jebkurš, kurš dzīvojās "Naukšēnos" nežēlīgi gaidīja, kad viņus izlaidīs ārā," pauda Emīlija. Pēc "Naukšēniem" brālis nonāca atpakaļ bērnunamā. "Viņš dzīvoja tur līdz savai miršanai. Viņš nomira šogad no narkotiku pārdozēšanas. Viņš pat līdz 18 gadiem nenodzīvoja. Man par to ir ļoti žēl," pastāstīja jauniete.
Pēc brāļa nāves Emīlija ar mammu vairs nesazinās. "Mana māte pēc brāļa nāves man ne reizi nepiezvanīja. Nepajautāja, kā es jūtos. Jā, viņa ir dzīva, bet viņa ir manā pagātnē," sacīja meitene.
Vairāk nekā piecus mēnešus Emīlija ir probācijas uzraudzībā un dzīvo ārpus ieslodzījuma – nelielā vienistabas dzīvoklī.
"Man tā sanāca, ka es ar aproci izgāju no cietuma," piebilda Emīlija. Elektroniskā aproce ap kāju ir probācijas uzraudzība, kas ļauj dzīvot ārpus ieslodzījuma. Tagad viņas soda izciešanas vieta ir kāds dzīvoklis Rīgā.
"Mācos skolā, 12. klasē. Tālmācībā mācos. Ļoti ceru, ka beigšu. Ļoti. Vasarā vēl likšu tiesības. Principā man iet ļoti, ļoti labi, ka man ir apkārt cilvēki, kas mani atbalsta, palīdz un nenosoda," stāstīja jauniete.
Emīlija stāstīja, ka probācijas uzraudzība ļauj dzīvot pilnvērtīgi: "Man grafiks ir ļoti, ļoti bagāts, es bieži eju ārā, dodos uz dažādiem pasākumiem, draugi drīkst pie manis braukt. Ļoti ātri lido laiks."
"Daudzi audzinātāji provocēja"
Latvijas Radio tikās ar vēl diviem jauniešiem, kuri savulaik pabija sociālās korekcijas izglītības iestādē "Naukšēni." Arī viņu vārdi mainīti, viņi tiks saukti par Esteri un Gustavu. Abi jaunieši pirmo reizi viens otru ieraudzīja "Naukšēnos".
"Mums nebija Naukšēnos kontakta. Nekomunicējām. Mums bija tikai saskatīšanās," pauda Gustavs. Pēc korekcijas iestādes pamešanas Estere un Gustavs sazinājās, sāka draudzēties un tagad jau divus gadus dzīvo kopā. Patlaban abi ir pilngadīgi.
Estere jau kopš 10 gadu vecuma dzīvoja bērnunamā, bet bieži tajā nenakšņoja un klaiņoja. 15 gadu vecumā Esteri aizveda uz "Naukšēniem," kur bija jāpavada gads. "Deviņus mēnešus biju meklēšanā un jā, tad es vienu dienu atbraucu uz mājām un man parādīja to tiesas lēmumu, un tad man policija atbrauca pakaļ. Aizveda," stāstīja Estere.
Savukārt Gustavs "Naukšēnos" nonāca 14 gadu vecumā un dzīvoja tur teju trīs gadus. Arī viņš klaiņoja apkārt, ilgstoši negāju uz skolu un nenakšņoja mājās. Gustavs stāstīja: "Mēs ar čomiem gribējām justies tādi krutie. Tad mēs izdarījām tur tādus noziegumus. Zādzības, ielaušanās, huligānisms. Mums visiem bija tiesas, bet man vienīgajam iedeva "Naukšēnus"."
Runājot par šajā iestādē pieredzēto, arī viņi tāpat kā Emīlija pieminēja soda punktu sistēmu.
Gustavs stāstīja: "Nedrīkst atpūtas telpā sēdēt, kā vēlies, jāsēž, kā skolotājs grib. Ja negribi savu ēdienu, tad to nevari atdot citam. Par to varēja dabūt punktus. Daudzi audzinātāji provocēja, lai mēs tā kā braucam virsū viņiem un viņi mūs var aizvest uz karceri vai uz namiņu. Visu laiku notika konflikti."
Gustavs stāstīja par minēto karceri un namiņu: "Karceris atradās muižas pagrabā. Tur bija logs vispār uz nekurieni. Gaisma 24/7 ieslēgta. Tāda vāja, oranža. Guli uz zemes, uz kaut kāda veca matrača. Bet namiņā ir vienkārši telpa, galds, krēsls un gulta, kas pie sienas pieslēdzama ar atslēgu. Un to astoņos no rīta uzlaiž augšā un astoņos vakarā tikai nolaiž lejā. Visu dienu ir jāsēž tajā krēslā."
Jaunieši jautāti, vai viņiem bieži bija jāsēž karcerī vai namiņā, Estere sacīja: "Es kopumā kaut kādus četrus mēnešus esmu nosēdējusi namiņā. Jumtiņš tur brauca prom, četrās sienās sēžot. Karcerī es neesmu bijusi. Tur parasti meitenes nelaida."
Arī Gustavs stāstīja, ka izolācijā nosēdēja teju pusi no "Naukšēnos" pavadītā laika. Tātad apmēram pusotru gadu. "Mēs bijām daudzi, kas tur sēdēja pat pa mēnesim. Un tā vairākas reizes. Tādi mazākie bērni, kas tur bija, pēc namiņa palika bailīgi. Pat nevienu vārdu vairs nevarēja pateikt. Tur psiholoģiski sagrauj," sacīja Gustavs.
Gustavs stāstīja, ka arī ikdienas sarunās ar iestādes darbiniekiem jaunieši nereti dzirdēja ļaunus vārdus: "Aizskar tos, kuriem, pieņemsim, nav ģimenes. Par bomžiem nosauc, pazemo, saka, ka dzīvē neko nevarēsi sasniegt, līdz ar to bērnam pazūd motivācija kaut ko darīt, ja tu ikdienā dzirdi ko tādu."
Gustavs un Estere korekcijas iestādi pameta apmēram gadu pirms tā likvidēšanas. Estere atgriezās bērnunamā. Gustavs savā dzimtajā pilsētā.
"Tā kā es "Naukšēnos" pavadīju tos gadus, kad gribas trakot un tusēties, tad, iznākot ārā, man to visu gribējās. Satiku čomiņu. Viņš man parādīja visādas lietas. Es arī uzsēdos uz narkotikām. Tad man bija šausmīgi divi mēneši," stāstīja Gustavs.
Brīdī, kad Estere un Gustavs satikās, viņi abi lietoja narkotikas, bet drīz pārtrauca to darīt. Nobijās no citu vienaudžu letālās pieredzes. Gustavs pauda: "Divus tādus zinu, kas ir miruši no narkotikām. Mūsu aprindās narkotikas ir viegli pieejamas. Daudzi vēlas aizbēgt no realitātes, bet nedomā īsti par sekām."
Tagad gan Gustavs, gan Estere strādā, turklāt jauniete mācās arī skolā.
Gustavs stāstīja, ka "Naukšēnos" piedzīvotais viņu psiholoģiski traumēja: "Man bija grūti piezvanīt uz darba sludinājumu un kaut ko paprasīt. Vēl man zemapziņā no tām šausmām, kam mēs gājām cauri, ir kaut kāda agresija palikusi. Tā brīžiem pati no sevis uznāk."
Gustavs pēc "Naukšēnu" pamešanas vēl bija nepilngadīgs. Jautāts, vai ar viņu sazinājās pilsētas sociālais dienests, piedāvāja psihologa palīdzību, viņš sacīja: "Es esmu cilvēks, kuram patīk anonimitāte, un es pats arī neeju uz sakariem. Bet, nē! Necentās neviens sazināties. Vienīgais policija par "Naukšēniem", jo bijām tur sataisījuši krimināllietas. Man tas tagad nozīmē piespiedu darba stundas."
Jauniešu liktenis pēc "Naukšēniem" – dažāds
"Naukšēnos", kas Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārziņā pastāvēja vairāk nekā 20 gadus, ar tiesas lēmumu ievietoja bērnus vecumā no 11 līdz 18 gadiem.
Tieši pēc Latvijas Televīzijas raidījuma "Aizliegtais paņēmiens" sižeta, kurā parādīja, kādas ir pāraudzināšanas metodes "Naukšēnos", tā laika izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece (Jaunā konservatīvā partija) norādīja, ka tas nav humāni, un paziņoja par plāniem iestādi likvidēt. "Naukšēnus" ar valdības un arī Saeimas lēmuma slēdza 2022. gada 1. oktobrī.
Brīdī, kad slēdza "Naukšēnus", tur vēl aizvien atradās astoņi jaunieši, kurus līdz ar iestādes likvidēšanu atbrīvoja pirms laika. Bērni bija vecumā no 13 līdz 17 gadiem. Vai viņi mācās, saņem sociālo un psiholoģisko atbalstu?
Izglītības un zinātnes ministres padomniece iekļaujošās izglītības jautājumos Nellija Repina norādīja: "Uz likvidēšanas brīdi viņi bija astoņi. Bet tajā pēdējā gadā viņi bija sešpadsmit. 12 no viņiem ir jau sasnieguši pilngadību, 10 ir sasnieguši pamatskolas atestātu, divi ir saņēmuši tikai liecību. Bet par tiem, kas neturpina gaitas pēc pilngadības sasniegšanas, mums nav informācijas, vai viņi strādā, vai viņiem ir kādi sodi papildus, vai viņi atrodas cietumā vai vēl kaut kur, jo viņi ir pilngadīgi un viņi nav izglītības sistēmā."
Vai šobrīd izglītības sistēma savlaicīgi pamana, kad jaunietim vajag atbalstu?
"Speciālistu kapacitāte viennozīmīgi ir jākāpina. (..) Mums ir vakanču iztrūkums, ja jūs man par to jautājāt. (..) Redziet, skolu skaits, kur trūkst, ir daudz lielāks nekā tās vakances. Jā, es jums varu pateikt – 313. Bet skolas tās var būt 500. Aptuveni puse izglītības iestāžu veiksmīgi tiek galā," atzīmēja Repina.
Jaunieši pēc "Naukšēnu" likvidēšanas nonāca dažādās dzīves vietās. Daļa bērnu atgriezās pie ģimenēm vai pie aizbildņiem, un daļa ilgstošās aprūpes iestādēs, piemēram, bērnu namos vai SOS mājās.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Iveta Brīnuma norādīja: "Bērni tika nodoti pašvaldībām, un pašvaldībām attiecīgi tika piešķirti līdzekļi, lai turpinātu šo bērnu sociālo korekciju."
VBTAI Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore stāstīja, ka kopumā no valsts maka pašvaldībām atvēlēja 29 664 eiro.
"Pašvaldībām bija jāsastāda sociālās rehabilitācijas plāns un jāsniedz bērniem atbalsts. (..) Tā ir Rīga, Dobele, Tukums, Jelgava un Valmiera," pastāstīja Brīnuma.
Pašvaldībām korekcija katram bērnam bija jāveic trīs mēnešu garumā. Valsts par katru bērnu pašvaldībai maksāja 3700 eiro.
"Ja bērnam ir mācību problēmas, tad diezgan daudz tika dots pedagogu atbalstam, lai pedagogi var individuāli strādāt ar bērniem. Bija psihologu atbalsts. Reizēm bērniem piesaista mentoru. Citos gadījumos arī narkologa konsultācijas," pauda Brīnuma.
Tomēr lielākoties atbalsts bija tikai uz papīra, jo lielākā daļa pašvaldību naudu bērnu atbalstam neizlietoja.
VBTAI pārstāve sacīja: "Jāsaka godīgi, arī ir bijušas pašvaldības, kas šos līdzekļus nespēja apgūt un nauda tika atgriezta valsts budžetā. Droši vien varēja būt šis pakalpojums mērķētāks."
IZM norādīja, ka būtībā gandrīz visas no piecām pašvaldībām piešķirto naudu bijušo "Naukšēnu" audzēkņu atbalstam izmantoja kūtri vai pat nemaz.
"Pašvaldības teica, ka nav spējušas tik ātri nokoordinēt. Tīri administratīvas problēmas," atzīmēja Brīnuma.
Jautāta, vai viņa zina, kā jauniešiem pēc "Naukšēniem" veicas, Brīnuma atbildēja: "Jā, par dažām lietām mēs zinām, ka bērniem ir grūti. Un mēs zinām, ka ir arī bērns, kuram ir atkarības problēmas diezgan smagas. Ir arī aizdomas, ka, iespējams, ir kādi pārkāpumi vai bērnam nav vienkārši integrēties sabiedrībā."
Arī Valsts policijā norādīja, ka atsevišķi jaunieši ir nonākuši tās redzeslokā atkārtoti. Pārkāpumi ir dažādi, piemēram, zādzības un klaiņošana.
Daži jaunieši norādījuši, ka kāds jaunietis pēc iznākšanas no "Naukšēniem" miris. Saistībā ar šo policija rakstiskā atbildē norādīja: "Mēs nevaram ne apstiprināt, ne noliegt šādu informāciju, jo Valsts policija neizdala tik detalizētu statistiku tieši par personām, kas kādreiz bija nonākušas "Naukšēnu" korekcijas iestādē."
Daļa "naukšēniešu" aizvien probācijas uzraudzībā
Daļa no jauniešiem, kas savulaik ir bijuši "Naukšēnu" korekcijas iestādē, patlaban ir probācijas uzraudzībā. Tas nozīmē, ka viņiem ir piemērots kāds no kriminālsodiem vai audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis.
Valsts probācijas dienesta vadītāja vietniece funkciju jautājumos Ilona Linde norādīja: "Tas, ko mēs redzam, ka ārkārtīgi ilgs laiks paiet, kamēr vispār var panākt uzticēšanos bērna institūcijai kā tādai, kas ir kārtējā institūcija, un cilvēkiem, kas ar viņu mēģina šo kontaktu nodibināt. Citreiz paiet vairāki mēneši, kad tas bērniņš atveras."
Linde uzskata, ka Latvijā sodu piemērošanas sistēma ir aplama: "Latvijā salīdzinoši lielākais bērnu pārsvars ir krimināli sodīti bērni."
Piemēram, pagājušā gadā probācijā ar kriminālsodu bija 345 bērni, un tikai 22 no viņiem bija piemērota audzinoša rakstura uzraudzība.
"Tas ir ārkārtīgi liels pārsvars. Tātad ir tendence būt represīviem un iet šo smagāko ceļu. Lai gan ir iespēja izvēlēties citu. Piemēram, arī mūsu jaunā funkcija – probācijas novērošana – nav salīdzināma ar nevienu kriminālsodu. Viņa ir daudz efektīvāka. Mums ir daudz plašākas iespējas, pilnvaras. Bet tā ir jauna funkcija un mēs ļoti ceram, ka situācija mainīsies," atzīmēja Linde.
Linde stāstīja, ka ir jāpanāk, lai pēc iespējas vairāk bērnu atturētu no saskares ar tradicionālo krimināltiesību sistēmu. Viņa pauda: "Kas ļoti graujošu ietekmi atstāj uz bērniem un uz viņu uzvedību arī tālākā nākotnē. Un kas ir pilnīgā pretrunā arī ar ANO bērnu tiesību aizsardzības konvencijā nostiprinātajām pamata vērtībām."
Lai nākotnē varētu sniegt atbalstu augsta riska jauniešiem, Tieslietu ministrija (TM) valdībai piedāvās ieviest jaunu audzinoša rakstura iestādi – "Terapeitisko māju".
TM valsts sekretāra vietniece tiesību politikas jautājumos Anda Smiltēna norādīja: "Mēs šobrīd varam maksimums izveidot šo modeli uz 20 bērniem, bet mēs zinām, ka tie nav 20 bērnu Latvijā, kuri atbilst mūsu izveidotajam augsta riska profilam. Mēs zinām, ka tādi bērni varētu būt 500."
Ar augsta riska profilu viņa domā bērnus, kuri jau ir izdarījuši likuma pārkāpumus, ir nonākuši Valsts probācijas dienesta redzeslokā un kuriem ir augsta agresivitāte.
"Iestāde, kuru mēs piedāvāsim nākotnē, būs tāda kā slimnīcas reanimācija. Ne visiem, kas ir slimnīcā, ir jānonāk reanimācijā. Tas ir dārgs pakalpojums," stāstīja Smiltēna.
Viņasprāt, lielākajai daļai bērnu palīdzību savlaicīgi vajadzētu saņemt jau bērnudārzā un skolā: "Tur būtu jāstrādā pašvaldībās. Bet problēma, protams, ir arī tajā, ka arī pašvaldībā uz papīra esošie palīdzības grozi ar sociāliem pakalpojumiem, ko pašvaldība varētu sniegt, ir pietiekami tukši resursu trūkuma dēļ. Ir pašvaldības, kur vienam sociālam darbiniekam, kurš strādā ar bērniem, ir 50 līdz 60 klienti. Šādos apstākļos viņš nespēj bērnam palīdzēt, jo viens no primārajiem šādiem bērniem ir uzticības un personiska kontakta faktors."
Smiltēna nenoliedza, ka problēma ir samilzusi: "Uzskatu, ka šobrīd mums ir izveidojies bērnu uzkrājums no tā, ka katru gadu mēs nespējam palīdzēt daļai bērnu, kuriem tas būtu nepieciešams."
Smiltēna ir pārliecināta, ka katru gadu palīdzību saņem mazāka daļa no bērniem un jauniešiem, kuriem tā būtu vajadzīga. Viņa pieminēja Valsts kontroles aplēsi: "Dažādi kombinēti sociālā riskafaktori Latvijā šobrīd varētu būt apmēram 36 tūkstošiem bērnu."
Bērnu tiesību jautājumi nav prioritāte valsts budžetā
Jautāta, cik naudas gadā valsts atvēl bērnu tiesību jautājumiem, Smiltēna atbildēja – par bērnu tiesību jautājumiem ir atbildīgas vairākas ministrijas.
"Katra ministrija varbūt rēķina, kas ir tajā viņu grozā, līdz ar to es domāju, ka šobrīd neviens, neveicot īpašus priekšdarbus, nevarētu pateikt, kāds ir konsolidētais budžets, kāds šim tiek atvēlēts. Tas būtu jāliek kopā, rēķinot vairākas ministrijas, pašvaldības un ko mums nodrošina NVO sektors. Es domāju, ka tas [aprēķina neesamība] liecina par to, ka šī problēma netiek pietiekami izcelta kā politiska aktualitāte. Viņai nav pietiekami augstas prioritātes statuss."
Arī nākamā gada budžetā bērnu tiesību jautājumi nav prioritāte.
Bērnu un pusaudžu resursu centra vadītāja Anete Masaļska pauda: "Tie jaunieši, kas nonāk līdz mums, ir ar ļoti daudzām grūtībām. Ļoti bieži pārklājās depresīvā simptomātika ar problēmām skolas vidē, ar paškaitējumu, ar problēmām ģimenes vidē."
Bērnu un pusaudžu resursu centrs pagājušā gadā palīdzēja vairāk nekā 8000 bērnu un viņu ģimenēm. Valsts līdzfinansētais centrs ir izveidots pirms pieciem gadiem. Tam ir astoņas reģionālas filiāles un pieci punkti Rīgā.
Masaļska novērojusi, ka ne visās skolās bērni saņem pietiekamu atbalstu: "Man liekas, ka būtu forši, ja katrā skolā būtu atbalsta speciālistu komanda – gan psihologi, gan sociālie pedagogi, jo nevar viens psihologs atrisināt visus jautājumus. Nevar teikt, ka valsts neko nedara. Valsts mēģina darīt, bet ir skaidrs, ka ir resursu ir tik, cik ir."
Tomēr ne viss atduras pret naudu – nereti pieaugušajiem pamanīt problēmu un iesaistīties nemaksā neko, atzina Valsts probācijas dienesta nodaļas vadītāja Krista Skara.
"Kaut vai palīdzība šim bērnam ēdienu sagādāt, malku, apavus. Paskatīties, ko dara viņa vecāki. Ja bērns atnāk uz skolu regulāri agresīvs, es gribētu teikt – dusmīgs, tad aiziet apskatīties, ko dara viņa vecāki, kas notiek viņa mājā. Vai tas bērns ir izgulējies? Tas neprasa neko daudz. Tas neprasa finanšu ieguldījumus," sacīja Skara.
Skara uzsvēra, ka bērni ir atkarīgi no pieaugušajiem. Viņi nevar sev sagādāt mājvietu, apmierināt savas vajadzības pēc mīlestības un piederības. Skara pauda: "Pieaugušie spēj būt ļoti ļauni un izmantot šo varas pozīciju. Visos līmeņos. Gan tuvākā, gan skolas un pašvaldības, gan – es gribu teikt –, diemžēl arī valdības līmenī. Pieaugušie spēj būt ļoti ļauni savās idejās, priekšlikumos, ko darīt ar šiem bērniem, kā likt viņiem saņemt sodu."
Vienlaikus Skara dalījās pieredzē, ka bērni un jaunieši, kas piedzīvo grūtības, nereti nesalūst: "Es varu tikai apbrīnot, cik viņi ir dzīvot un izdzīvot spējīgi! Arī tad, ja pieaugušie ir centušies sabojāt visu. Un es teikšu godīgi, kaut vai neaiziet un vienkārši nenomirt no tā, kas viņiem ir jāpiedzīvo, un cik bezcerīga tā situācija ir."
Emīlija, kuras stāsts iztirzāts raksta sākumā, par spīti dzīvei ar māti narkomāni, mētāšanos pa vairākiem bērnunamiem, piedzīvoto korekcijas iestādē "Naukšēni" un brāļa nāvi, stāstīja, ka vēlas dzīvot normālu, laimīgu dzīvi.
"Man ir sapnis kādreiz aizbraukt uz Franciju, uz Disnejlendu. Lai man ir stabils darbs, ģimene, vīrs, kurš dzīvo ar mums. Nevis tā, kā bija man ar brāli, ka mēs pat nezinājām, no kā mēs esam. Gribu, lai mani bērni redz mīlestību starp vecākiem un to paši izjūt," sacīja Emīlija.
Arī Gustavs un Estere par pagātnes notikumiem daudz nedomājot. Abi dzīvo ārpus institūcijām, strādā un kaļ nākotnes plānus. "Mēs zinām, kā ir jādzīvo, lai nav tā, kā bija agrāk," pauda Estere.