ĪSUMĀ:
- Sandrs Rīga padomju gados "tika" pie lēni noritošas šizofrēnijas diagnozes.
- Vairākus gadus pavadīja psihiatriskajās slimnīcās un piedzīvoja to ārstēšanas metodes.
- Psihiatriskajā slimnīcā ievietots tika arī Pēteris Lazda.
- Abiem diagnoze aizvien ir spēkā. Latvijā tā nav atcelta nevienam padomju laikos "apzīmogotajam".
- Vairāki psihiatri tagad noliedza, ka politisko uzskatu dēļ tolaik kādam liktu diagnozes.
- Vēsturiskā intervijā atklājas kas cits. Psihiatre pirms 30 gadiem stāstīja par varas norādēm.
- Klausoties savu sacīto toreiz, tagad viņa uzstāj – neviens nekādus rīkojumus viņai nebija devis.
Insulīna šoka terapija
Ir 2013. gada maijs. Aleksandrs Rotbergs, kurš dzīvo ar pseidonīmu Sandrs Rīga, kādā galvaspilsētas kafejnīcā samaksā par kakao tasītēm divus latus un sešdesmit santīmus. Sandrim Rīgam ir 73 gadi un Ģederts Ģelzis, būdams trīsdesmitgadīgs žurnālists, viņu intervē par kādu tolaik aktuālu tematu.
Iemalkojuši kakao, abi dodas pie Sandra Rīgas uz mājām.
Savā dzīvoklī viņš sāk stāstīt: "Es jaunību pavadīju tā bohēmiski, mācījos par mākslinieku un tā..."
Sandra Rīgas dzīves gaitas ir atspoguļojis arī krievu žurnālists Aleksandrs Arhangeļskis dokumentālajā filmā "Tveice".
"Un tad es pēc kāda laika 25 gadu vecumā aizbraucu uz Maskavu. Es būtībā gribēju sākt jaunu dzīvi." 1964. gadā Maskavā viņš sāka studēt filozofiju, interesējās par garīgām problēmām un nonāca pie kristīgiem uzskatiem ar ekumenisku ievirzi.
"Šīs domas... es sāku dalīties ar draugiem. Mums veidojās tāds pulciņš, tāda neliela kopiena, un mēs sākām izdot tādu "samizdata" žurnālu "Priziv"," viņš atminējās.
"Priziv" jeb "Aicinājums" iznāca vairākus gadus. Pamazām Padomju Savienībā ap samizdatu sāka veidoties kustība. "Un tad viņi, čekisti, bija atraduši, ka mēs esam jau kaut kāda organizācija, kuru vajadzētu ņemt ciet, jo mēs sākām, kā saka, musināt un samaitāt padomju jaunatni."
1984. gada februārī pie Sandra Rīgas dzīvokļa durvīm Maskavā pieklauvēja Valsts drošības komitejas darbinieki. Viņš atcerējās: "Ienāca iekšā, sāka kratīt, visu izklaudzināt, visu iztaustīt. Un neko tādu sevišķu neatrada, jo man arī nebija!"
Čekas darboņi viņu apcietināja un ievietoja Butirku cietumā, lielākajā ieslodzījuma vietā Maskavā. "Izmeklētāji redz, ka es ne par vienu nestāstu. Un viņi jūt, ka kaut kā nevar sastiķēt," viņš pastāstīja. Tad izmeklētāji sacīja, ka notiks psihiatriska pārbaude.
"Mani aizsūtīja uz tādu slimnīcu, kur strādāja profesors Markovkins.
Viņš mani burtiski piecu minūšu laikā atzina par nepieskaitāmu,"
norādīja Sandrs Rīga, kuram noteica diagnozi – lēni noritoša šizofrēnija.
1985. gada ziemas salā vīrieti nosūtīja uz slēgta tipa specializēto psihiatrisko slimnīcu Blagoveščenskā Tālajos Austrumos. Tur viņu ieslodzīja kopā ar maniakiem un slepkavām. Sākās piespiedu ārstēšana. Viņš atklāja: "Tur sāka spīdzināt. Tur bija sulfazīns, tā dēvētais sērs, kas lauž un uztaisa temperatūru, un tā tālāk. Bet tur man sākās sirdslēkme pēc otrās injekcijas, nu, tad man to atcēla. Pēc tam vairākus, daudzus mēnešus man tur visādus triftazīnus, tizercīnu laikam deva."
Tas bija tikai iesākums.
"Pēkšņi man saka – Rīga, ar mantām, ejam uz insulīna palātu! Nu tad es baigi noraustījos. Tad es trīs mēnešus gulēju tanī insulīna palātā, un viņi cenšas izsaukt cilvēkā šoku. Tā ideja ir tāda, ka tev iešpricē insulīnu, kurš noēd visu cukuru no smadzenēm, visu glikozi. Un pēc kādām minūtēm, es nezinu, piecpadsmit, divdesmit – tur ir kaut kāda norma –, tu esi šokā," viņš sacīja.
Sandrs Rīga norādīja: "Ziniet, muzikāli es šad tad klausos "Jesus Christ Super Star". Tur, kad Kristus krustā sišana, viņam tā atiet, atiet... Viņš tā ieiet nāvē. Muzikāli tas ir ļoti izteiksmīgi. Saproti, tāda vibrācija notiek tevī. Un pēkšņi tu nomirsti. Un tad tev ielaiž vēnā šito insulīnu. Un vēl dod dzert glikozi. Un smadzenēs atkal ieplūst cukurs, glikoze, un tu tā lēnā garā atdzīvojies," viņš salīdzināja.
Rīga sacīja: "Man tur sākās visādas [sekas] – griezās galva. Tad man atslēdzās mēle, es nevarēju runāt, bet viņi teica, ka tas pāries kā ļauns murgs. Un tā arī notika. Es pēc tam tiku ārā, bet 30 šokus es pārdzīvoju. 30 šokus trīs mēnešu laikā, jo ne katru reizi tu ieej šokā."
Pēc vairāk nekā diviem gadiem Blagoveščenskas psihiatriskajā slimnīcā pienāca 1987. gada marts. "Vienā dienā pēkšņi skrien, saka – Rīga, ar pekelēm. Un mani lidmašīnā iekšā un vienā dienā pārlidojām uz Latviju."
Latvijā viņu ievietoja Rīgas Psihoneiroloģiskajā slimnīcā, kur viņš pavadīja četrus mēnešus.
"Mani faktiski te neārstēja. Mani turēja vienkārši turēja, jo vajadzēja turēt. Tad jau laikam no Maskavas bija atnākusi pavēle, ka jālaiž ārā, jo 1987. gadā jau sāka visus disidentus laist ārā."
Dakteris pateica Rīgam, ka ir pienākusi viņa atbrīvošanas diena.
"Kad es rakstījos ārā, es teicu, lai noņem diagnozi. Viņš saka – to nevar izdarīt. Ar to beidzās. Man arī ir zināms lepnums. Es taču neiešu lūgties, jo būtībā tas ir tā, ka es neesmu zadzis, un man visu laiku vēl jāatvainojas, lai pasaka, ka es neesmu zadzis!" sacīja Sandrs.
Viņš stāsta, ka Latvijas psihiatri pēc neatkarības atgūšanas ne reizi nav ar viņu sazinājušies vai mēģinājuši viņu pārbaudīt. Viņš nav vienīgais padomju psihiatru upuris, kura stāstu Ģederts Ģelzis uzklausīja pirms deviņiem gadiem.
Slimas vārnas ķērkšana
2013. gada februārī Pēteris Lazda, 77 gadus vecs pensionārs, uzņēma žurnālistu pie sevis mājās Tukumā. Arī toreiz augstie elektrības rēķini sāpīga sita pa kabatu.
Lazda Padomju Latvijā bija izmācījies par juristu un iestājās Vēstures institūtā aspirantūrā socioloģijas nozarē. Tur viņš rakstīja disertāciju. Viņš sacīja: "Mans ceļš no jurista un filozofa profesijām līdz vienkāršam elektriķim, manuprāt, ir raksturīgs piemērs cilvēka pazemošanai. Tad mani izslēdza būtībā no aspirantūras par to, ka es sāku par daudz brīvi ko sacīt."
Viņš redzēja, ka komunistiskā ideoloģija ir pārāk uzmācīga. Padomju režīms cilvēkus apspieda. "Ko es sāku darīt. Es, protams, turpināju strādāt par juristu, un tad sagatavoju lapiņas, kurās uzrakstīju vienkārši ideju, ka Latvija būtībā jūtas krievu vadīta, un valoda, un tā tālāk, un kultūra neatbilst mūsu, un tā tālāk."
Viņš sāka slepus izplatīt tūkstošiem skrejlapiņu.
"Piemēram, aizsūtīju arī 25. [komunistiskās] partijas kongresam uz Maskavu aicinājumu mīkstināt šo režīmu Latvijā vai arī atļaut Latvijai saskaņā ar konstitūciju izstāties no Padomju Savienības.
Lazda mudināja cilvēkus uzsākt cīņu pret režīmu.
Tad pienāca 1977. gada 9. novembris. Viņš stāstīja: "Nu, un vakarā, kad es braucu ar mašīnīti mājās, mani uz ceļa apturēja. No abām pusēm piebrauca klāt priekšā. Un tas arī bija viss."
VDK darbinieki viņu aizveda uz Stūra māju, kur gandrīz gadu nācās pavadīt ieslodzījumā. "Izturējās laipni, es neteikšu, ka sita vai dauzīja, nē! Bet var jau ar baltiem cimdiem arī noslepkavot, vai ne? Tā kā melnais šeit bija – tā ārkārtīgā mašinērija parādījās."
Lazda ir pārliecināts, ka VDK pasūtīja, lai psihiatri Rīgas Psihoneiroloģiskajā slimnīcā viņam uzliktu diagnozi – šizofrēnija reformu murgos.
"Ja tu kritizē padomju iekārtu, tad tu esi slims. Nu, vārdu sakot, murgo. Tad tu murgo! Un zini, kas zīmīgi bija? Laikrakstā "Cīņa", kad lapiņas jau bija izplatītas un tā tālāk, bija rakstīts, ka tie ir murgi. Slimas vārnas ķērkšana.
Tiesa nosūtīja Lazdu uz Ļeņingradas (tagadējās Sanktpēterburgas), bet pēc tam uz Volgogradas apgabala Dvorjanskas slēgta tipa speciālajām psihiatriskajām slimnīcām.
"Kad es salīdzinu Ļeņingradā, kāda bija [psihiatriskā slimnīca], – tie bija sadisti. Viņi bija gatavi tevi iznīcināt. Turpretī Dvorjanskā tie cilvēki bija, nu, līdzjūtīgi. Un tiem tu neieskaidrosi – indē nost šito! Dakteris ir dakteris tomēr," norādīja Lazda.
1981. gadā no Dvorjanskas viņu pārveda uz Latviju.
"Šeit sabiju Rīgas Psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Nu, un tad arī dakteri apskatījās, ka es jau aktīvi tāpat piedalījos tai sadzīvē tur. Es atceros – pat sienas avīzes taisīju. Tad viņi jau redz, cilvēks kā cilvēks, normāls, tad jālaiž mājās, ko tad te turēs!"
Četrus mēnešus vēlāk Pēteri Lazdu izrakstīja no slimnīcas, bet gluži tāpat kā Sandram Rīgam – diagnoze palika.
"Tad, kad mani atbrīvoja un Latvijā es nonācu atpakaļ, nekur, neviens neuzdrošināsies ņemt tevi darbā. Lūk, tad bija milzīgs ierobežojums. Pat par strādnieku jau skatījās, neņēma," viņš sacīja.
Kāds poliklīnikas vadītājs gan viņu pieņēma darbā par elektriķi.
"Bet šodien man nav ierobežojumu nekādu no, teiksim, darba viedokļa vai sociālā stāvokļa. Vienīgais, kas varētu būt no valsts puses, ir ierobežojums tas, manuprāt, ka šiem brīvības cīnītājiem valsts, kā saka, nedod pienācīgo novērtējumu," viņš uzskata.
Iespēja, ka viņu Latvijā varētu reabilitēt pēc tik daudziem gadiem, viņam šķiet maz ticama. Pēteris Lazda stāstīja, ka tas tikai uzjundītu sāpīgas atmiņas: "Es personīgi vairs negribu publicitāti par šo jautājumu. Vēlreiz celt augšā un pierādīt, ka es esmu vesels. Tas nav iespējams – pierādīt, ka tu esi vesels psihiatrijā. Tas nav iespējams! To saprotot, man nav vajadzīga nekāda reabilitācija."
Visciešākā saite ar to
Raidījums "Krustpunktā", 2012. gads. Žurnālists Aidis Tomsons Latvijas Psihiatru asociācijas viceprezidentei un profesorei Birutai Kupčai vaicā: "Dakteres kundze, es jautāšu jums. Jūs zināt tādus cilvēkus pati arī, kas padomju laikos, nu, kā saka, būtu "ārstēti" šādā veidā?"
Kupča atbildēja: "Tātad es sākšu ar tādu ievadu, ka es psihiatrijā strādāju 55 gadus. Un neesmu nevienu tādu sastapusi. Un man nav gadījies, ka kāds būtu tur runājis par to, ka viņš, lūk, ir politiski represēts, ka viņu ārstē tādēļ, ka viņš ir pilnīgi vesels. Nu, es neesmu tādu sastapusi."
Tomsons: Jums arī kolēģi neko nav sacījuši par to?
Kupča: Nē, kolēģi arī nav sacījuši."
Arī psihiatre Anita Apsīte togad "Latvijas Avīzei" izteicās līdzīgi – nevienam par politiskiem uzskatiem padomju laikos diagnozes nelika.
Gadu pirms vēlēšanām politiķi skaļi debatēja un solīja labot vēsturisko netaisnību. 2013. gada vasarā deputāti balsoja par jaunu likumu, lai atjaunotu padomju psihiatrijas upuru godu un cieņu.
Likums noliek cietušos lūdzēja lomā. Viņiem jāiesniedz iesniegums prokuroram, kurš tālāk lietas medicīniskos dokumentus nosūta uz Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centru. Toreizējā atbildīgās Saeimas komisijas vadītāja Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība) no tribīnes aizstāvēja tieši šādu reabilitācijas mehānismu.
"Latvijā tā ir vienīgā iestāde, kas veic šādas ekspertīzes. Otrkārt, tas sekmē pašattīrīšanos psihiatru vidū," viņa sacīja.
Tas nozīmē, ka Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra psihiatri, no kuriem daži turpina strādāt kopš padomju gadiem, pasludinās slēdzienu ekspertu komisijā.
Goda un cieņas atjaunošana varēja sākties apmēram 50 padomju psihiatrijas upuriem. Tomēr konkrēts cietušo skaits ne politiķiem, ne vēsturniekiem tā arī nav zināms.
Pēc 9 gadiem
2022. gada janvārī kādā galvaspilsētas kafejnīcā Latvijas Radio atkal satika Sandru Rīgu. Viņam jau rit 82. dzīves gads. Jauno likumu Sandrs Rīga nav izmantojis, jo uzskata, ka valstij diagnoze viņam jānoņem automātiski. "Tādā normālā sabiedrībā vēl atvainotos," viņš piebilda.
Diagnoze šodien joprojām ir spēkā arī Pēterim Lazdam.
"Man ir, kā saka, nepieņemami, ka man būtu jāgriežas kaut kur prokuratūrā vai tamlīdzīgi. Tas būtu valsts pienākums to darīt," viņš uzskata.
Daudznozaru specializētās prokuratūras virsprokurore Antra Sprudzāne, vaicāta, cik daudz cilvēku pēdējo deviņu gadu laikā ir lūguši, lai viņiem noņem diagnozi, sacīja, ka saskaņā ar šo likumu saņemti divi iesniegumi.
Sprudzāne arī atzina – personas gods un cieņa nav atjaunota, proti, diagnoze nav noņemta nevienam cilvēkam.
Kas lika deputātei Inārai Mūrniecei toreiz domāt, ka jaunais likums sekmēs pašattīrīšanos starp psihiatriem? To Latvijas Radio neizdevās noskaidrot, jo Mūrniece nepiekrita intervijai.
Ko saka psihiatri
Pārdaugavā Latvijas Radio tikās ar psihiatri Anitu Apsīti. Viņa ir Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Ambulatorās tiesu psihiatrisko ekspertīžu nodaļas Galvenā tiesu psihiatrijas eksperte. Uz jautājumu, kādēļ Latvijas psihiatri vēl joprojām nav atzinuši un nosodījuši to, kas notika padomju laikos, Apsīte atbildēja tā:
"Es neesmu savā garajā ārsta psihiatra praksē sastapusies ar ārstiem, kas būtu nepamatoti noteikuši kādu diagnozi."
Apsīte gan esot lasījusi kādu britu pētījumu, kurā minēts, ka Latvijas psihiatri ir bijuši daļa no padomju represīvās sistēmas. "Ja tas ir bijis, bez šaubām, tā ir nekrietna rīcība. Tur es neko nevaru ne pielikt, ne atņemt. Melot, – un ārstam melot, – tas nav pieņemami," viņa teica.
30 gadus senu interviju ieraksti
1992. gada vasarā sociālantropoloģe Vieda Skultāns, kura patlaban ir emeritētā profesore Bristoles universitātē Anglijā, ieradās Latvijā, lai pētītu psihisko slimību ārstniecības metodes.
Viņa ierakstīja intervijas ar vairākiem tā laika ārstiem.
Viena no intervijām vairāk nekā stundas garumā bija ar kādu ārsti psihiatri, kura padomju laikos strādāja Rīgas Psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Šo audio ierakstu profesore Vieda Skultāns nodeva Latvijas Radio rīcībā.
Pētniece intervēja ārsti psihiatri, kurai tolaik bija 38 gadi. Viņas vārds ir Anita Apsīte.
"Tad, kad es sāku strādāt psihiatrijā 1985. gadā, es atceros, ka bija mutiski norādīts, rakstīta pavēle tāda nebija. Bija telefoniski norādīts, – tuvojas svētki, valsts svētki. 1. maijs vai oktobra svētki, un šajos svētkos ir paredzēti gājieni, demonstrācijas. Pirms tam vajadzēja paslēpt psihiatriskajās slimnīcās visus psihiski slimos, kuri bija ar tādām asociālām darbībām, kas varēja iet gājienā un nest nevis Ļeņina portretu, bet sava vīra portretu, piemēram," viņa sacīja ierakstā.
Latvijas Radio Apsītei: Jūs atceraties šo interviju?
Apsīte: Jā! Atceros, atceros. Jā, mhm.
Latvijas Radio iedod Anitai Apsītei izdrukātu intervijas transkripciju un viņa sāk savā balsī lasīt pirms trīsdesmit gadiem pašas teiktos vārdus:
"Vai tie, kas… rakstīja dažādas lapiņas, skrejlapiņas; vai tie, kas bija tādi nejauki un varēja demonstrācijas laikā kaut kādas apolitiskas lietas izbļaut savas psihiskās slimības dēļ – ne tādi, kas bija savas pārliecības dēļ. Mums bija lūgums, lai mēs šos cilvēkus ieliekam psihiatriskajā slimnīcā. Un ļoti labprāt šim nolūkam mums deva policijas palīdzību. Policija atbrauca, neprasīja, kā tev iet, kas tev ir – uz psihiatrisko slimnīcu…"
Vieda Skultāns ierakstā jautā: "Kuros gados tas bija?"
Apsīte: "1985. gadā tā tas notika…"
Skultāns: "Vienā gadā tikai?"
Apsīte: "Nē, līdz tam tas bija! 1985. [gadā] es sāku strādāt, tas vēl bija. Bet ātri vien, manuprāt, kaut kur ap 1986. gadu no mūsu ārstu vidus pacēlās tādi jautājumi – kāpēc man šie cilvēk ir jāliek slimnīcā, ja viņu psihiskais stāvoklis neprasa viņu ievietošanu slimnīcā? Viņš nav ne agresīvs, ne kāds. Un kāpēc mums ir no tā jāsargās, jābaidās, ka kāds kaut ko izdarīs, ja šobrīd viņš ir labs? Un mēs atteicāmies. Pateicoties – man liekas, tā bija daktere [Ilārija] Lukina – pateicoties viņai mēs tā sākām sacīt, ka – ziniet, viņa psihiskais stāvoklis ir pietiekoši labs, lai viņu neliktu psihiatriskajā slimnīcā."
Skultāns: "Kādā apmērā tas notika? Cik tur bija apmēram cilvēku?"
Apsīte: "Cilvēku apmēram desmit, piecpadsmit."
Skultāns: "Tikai?"
Apsīte: "Jā."
Tagad Apsīte to komentēja tā:
"Nu, es tagad nevaru komentēt. Varbūt tad es zināju, bet tagad es vairs neatceros, vai bija tik daudz vai ne."
"Mums ir tāda atsevišķa slimnieku grupa izdalīta, tie ir sabiedrībai bīstamie slimnieki. Un no šīs grupas daļa bija tie bīstamie slimnieki, kurus uz svētkiem [ielika slimnīcā]," sacīja Apsīte.
Viņa norādīja, ka runa nav tikai par politiski bīstamajiem. "Ne tikai. Arī tādi ar slepkavnieciskām tendencēm. Bija, protams, arī ar politiskām tēmām, jā! Ļoti labi es zinu vienu slimnieku, kas man dzīvoja kaimiņos kādu laiku, kurš ar izmaiņām psihē, ļoti izteiktām, – viņš vienkārši neprata savaldīties. Un tad viņš bija iegādājies nelegālu ieroci, turēja ieroci mājās. Un mācīja savam mazajam dēlēnam šaudīties. Nu, tā kā šizofrēnisks cilvēks iegādājas ieroci, tad viņš šī te ieroča dēļ bija uzņemts tajā sabiedrībai bīstamo slimnieku uzskaitē. Tā kā viņš bija no vecajiem latviešu cilvēkiem, tad viņš, slimnieks būdams, viņš jau neturēja muti ciet. Viņš gāja un teica: "Es jūs, tos visus komunistus, apšaušu, tad tik jūs redzēsiet!" Skaļi. Un tad uz svētkiem viņu ielika slimnīcā. Tikai par to. Bet bīstams viņš bija ne savu to politisko [uzskatu dēļ], bet tāpēc, ka viņam tas ierocis bija atrasts," skaidroja Apsīte.
Tagad viņa par šo savu komentāru piebilda: "Atceros ļoti labi. Ilgvars viņam bija vārds, uzvārdu vairs neatceros. (nopūšas) Tā bīstami…"
Vieda Skultāns: Bet starp tiem bija arī tādi, kas bija "it kā bīstami"?
Apsīte: Starp tiem… jā… Redziet… Nu, tas ir tāds, tas ir tiešām politisks, ja. Jo slimnieks, kāpēc viņam neļauj iet tajā savā gājienā, kas no tā mainīsies? Nekas. Par to ir [runa], ka tas ir nekas! Mūsu tai [komunistiskajai] partijai, valdībai briesmīgi, ka [viņš] neies ar Ļeņina portretu. Tāpēc, jā!
Šo izteikumu tagad Apsīte komentēja: "Kaut kā nesakarīgi es te esmu izteikusies, bet laikam jau kontekstā ir saprotams, ka šāds gājiens, ka nenes tos portretus, kas bija pieņemti, ka tos… kā tas… bija… vērtējams kā… asociāla uzvedība."
Skultāns: Ja jūs būtu mazliet agrāk iesaistījusies psihiatrijā, kā jūs justos, būdama saistīta ar profesiju, kurai it kā ir prasīts, lai tā nodarbojas ar šādiem politiskiem jautājumiem?
Apsīte: Mācoties institūtā psihiatriju, nekas par šādām tēmām vispār runāts netika. Nekur, kamēr es nebiju tieši sasaistījusies ar psihiatriju, es nezināju, ka tā ir saistīta ar Drošības komiteju, ar Centrālkomiteju. Es to nezināju. Tikai tad, kad es biju iesaistījusies jau šai darbā, tad es jau atklāju, ka mums ir visciešākā saite ar to. Bet teikt, ka Latvijas psihiatrija… būtu briesmīgi iejaukta politiskajos skandālos. Es nevarētu sacīt.
Latvijas Radio: Kāds ir jūsu komentārs par šo rindkopu? Jūs tikko atzināt…
Apsīte: Eh…
Latvijas Radio: … ka ir bijusi visciešākā saite ar čeku, ar VDK un Centrālkomiteju.
Apsīte tagad komentēja: "Es domāju, ka tie vārdi ir pārdroši teikti no atsevišķiem, nu, es esmu 1985. gadā vēl stipri jauna un maz pieredzējusi."
Intervija ar Anitu Apsīti, Galveno tiesu psihiatrijas eksperti, izvēršas vairāk nekā stundas garumā.
"Šīs sabiedrības, demokrātiskās sabiedrības, skatoties šīs dienas acīm, lai apgalvotu, ka jā, bija saistība, jābūt ir faktiem. Mēs nedrīkstam mētāties ar vārdiem," norādīja Apsīte.
Latvijas Radio: "Jums fakti ir rokās."
Apsīte: "Man ir teikums iestarpināts bez konkrētiem faktiem. Nojausma, ka bija sadarbība tāda, ir. Ja tāda bija, es personīgi neesmu bijusi saistīta ar to. Man neviens nekādus rīkojumus nav devis. Es esmu godprātīgi strādājusi un ārstējusi cilvēkus, un veikusi savus darba pienākumus."
Citāts no intervijas ar Viedu Skultāns. Apsīte saka: "Jā, viens gadījums ir manā praksē, kur cilvēks bija atzīts par psihiski slimu. Tur ir arī mazas tādas nianses ļoti neskaidras faktu trūkuma dēļ un arī ārstu objektīvo ierakstu dēļ. Ir šis tas neskaidrs (…), bet cilvēks ir ļoti labs. Un viņš tika ārstēts piespiedu kārtā psihiatriskajā slimnīcā ar stingru režīmu. Bet viņš bija uztaisījis savu burtu spiestuvi un iespiedis apolitiskas avīzes vai apolitiskus rakstiņus un izplatījis tos cilvēkiem. Tas bija noziegums, un viņš būtu ticis sodīts, viņš būtu ļoti smagi sodīts gadus 15 cietumā. Vai pat čekas pagrabos nomiris. Nezinu, kas tur ir bijis, bet viņš bija nonācis uz ekspertīzi, uz psihiatrisko ekspertīzi, lai pārbaudītu viņa psihisko stāvokli. Un tika atklāts, ka viņam ir šizofrēnija, un rekomendēts viņu ārstēt piespiedu kārtā slimnīcā. No psihiatra viedokļa man liekas, ka tā nelaime bija tā, ka viņš tika ievietots stingrā režīma slimnīcā un stingrais režīms nav vispārējais. Un laikam vairākus gadus viņš tajā slimnīcā atradās."
Tagad Apsīte sacīja: "Tā laika represīvā sabiedrība un katra sabiedrība ir tā, kas nosaka, kāda uzvedība ir normāla, kāda nav normāla. Un to vērtē pēc vidējiem aritmētiskiem rādītājiem. Citādi domājošie cilvēki, protams, no vidējiem rādītājiem atšķīrās. Un tāpēc sabiedrība viņus vērtēja kā nenormālus – tas nenozīmē, ka psihiski slimi. Tā ir cilvēku rakstura īpatnība. Tā var būt iekšēja pārliecība, kuras dēļ tā cilvēki rīkojās, un paldies viņiem, ka viņi tā darīja!"
Apsīte sarunā ar Viedu Skultāns norādīja: "Arī tie slimnieki, tie cilvēki, kuri sevi tagad avīzēs dēvē, ka psihiatri ir viņus ļaunprātīgi izmantojuši politiskos nolūkos, – tā es nevarētu sacīt. Jo trīs cilvēkus es mūsu dispanserā zinu, kuri ir tiešām psihiski slimi. Es ar visiem trim esmu runājusi, bet visiem trim ir murgi. Ne politiska rakstura, viņiem ir psihopāta veida uzvedības defekts. Un viņi šīs uzvedības dēļ ir izteikuši tādas domas tajos laikos, kad tas nebija ļauts. Bet slimi viņi ir neapšaubāmi! Neviens nav vesels! Neviens. Mana doma ir tāda, ka, ja cilvēks ir pilnīgi psihiski vesels, (…) viņš neskries skaļi bļaudams: "Nost ar komunismu!" Viņš to darīs klusām – metodiski, sistemātiski. Bet tas, kas ir ar psihes izmaiņām, nu, tas to dara skaļi un nepārdomāti, un no tās bļaušanas nevienam nekāda labuma nav bijis."
Intervijas laikā ik pa brīdim rodas jautājums – kura no viņām stāsta patiesību?
38 gadus vecā Anita Apsīte, kur vēl nesen bija valkājusi padomju ārsta psihiatra halātu? Vai arī Anita Apsīte, kura patlaban ir Latvijas galvenā tiesu psihiatrijas eksperte?
Padomju skola
Anitai Apsītei ir autoritāte un ietekme savu kolēģu vidū. Papildus saviem tiešajiem darba pienākumiem Psihiatrijas un narkoloģijas centrā viņa ir arī Latvijas Psihiatru asociācijas Tiesu psihiatrijas ekspertu sertifikācijas komisijas locekle.
Apsīte strādāja arī vienā no četrām komisijām, kuras izveidoja Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā. Tās pēc medicīnisko dokumentu izvērtēšanas lēma, vai padomju psihiatrijas upurim noņemt vai nenoņemt diagnozi.
Pēdējā no šīm komisijas sēdēm notika 2016. gadā. Toreiz psihiatri atzina, ka disidentam un nu jau nelaiķim Ģedertam Melngailim padomju laikā bija pamatoti un tiesiski uzlikta diagnoze.
Padomju Savienības tiesa Melngaili 1983. gadā nosūtīja uz Blagoveščenskas psihiatrisko slimnīcu, kur atradās arī Sandrs Rīga.
Savu vārdu par Melngaiļa diagnozi 2016. gadā Anita Apsīte gan neteica, rakstiski apgalvoja Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra sabiedrisko attiecību darbiniece Silva Bendrāte.
Tikmēr pašā psihiatrijas un narkoloģijas centrā bez Apsītes strādā vēl 11 sertificēti psihiatri, kuri uzsāka darba gaitas Padomju Latvijā. Vai ekspertu komisijās piedalās arī kāds no viņiem, noskaidrot neizdevās, jo Bendrāte ne viņu vārdus, ne arī ieņemamos amatus iestādes struktūrās neatklāja.
Apsīte, vaicāta, vai ir gatava sevi atstatīt no psihiatru ekspertu komisijas sastāva, lai cietušajiem neradītu šaubu ēnu pār reabilitācijas procesu, atbildēja ar pretjautājumu:
"Ko jūs domājat ar atstatīšanu?"
Latvijas Radio: Es jautāju jums. Tas ir jautājums jums.
Apsīte atbildēja: "Kā jūs saprotat vārdiņu atstatīt? Tā kā es neesmu nodarījusi pāri nevienam, ar vistīrāko sirdsapziņu, saucot pie vistuvāko cilvēku apziņas, neesmu nodarījusi pāri nevienam, neuzskatu, ka man būtu jāatstatās."
Arī doma par ārstu psihiatru atvainošanos cietušajiem Apsītei šķiet neizprotama. Tomēr vēlāk, kad intervija ir jau galā, viņa sāk pārdomāt.
"Bet padomājiet arī vēl par vienu lietu. Labi, mēs esam daļa, skrūvīte visā sistēmā. Bet vai tiesu sistēma ir atvainojusies?" – tā viņa.
Latvijas Radio: Jāsāk ar kādu. Jums ir iespēja beidzot varbūt to izdarīt!
Apsīte atbildēja tā: "Okei, okei! Nākamajā [Latvijas psihiatru] asociācijas sēdē ar simtprocentīgu garantiju es ieteikšu – labi, teiksim publisku atvainošanos! Un iniciēt, lai tas notiek, ka mēs atvainojamies tās sistēmas vārdā."
Grūti pārmest
Rīgā pie Brīvības pieminekļa Latvijas Radio satiek Pēteri Simsonu. Viņš ir valdes loceklis Latvijas Politiski represēto apvienībā. Viņš pats uz savas ādas, vēl bērns būdams, pārdzīvojis 1949. gada deportācijas un ilgus gadus cietis no padomju totalitārā režīma represijām.
"Padomju skola man vairs nevarēja iemācīt to, ko es biju iemācījies no personīgās pieredzes – kaut arī bērnībā – un no tā, ko man tēvs stāstīja par saviem piedzīvojumiem divus gadus Kolimas zeltraktuvēs, astoņus gadus Intas ogļraktuvēs. Un līdz ar to, kāda tad bija mana attieksme? Es neiestājos pionieros, neiestājos komjaunatnē," viņš pastāstīja.
Simsons arī atklāja, ka nevar vainot cilvēku par to, ka viņš nav bijis pietiekami drosmīgs un spēcīgs, lai pretotos režīmam vai varas prasībām.
Viņš uzskata: "Ir grūti pārmest tā laika amatpersonām, speciālistiem. Vienalga, vai tie bija psihiatri vai tiesneši, vai prokurori, kuri darbojās saskaņā ar tā laika likumiem."
Viņaprāt, nebūtu slikti, ja cilvēki atzītu, ka viņi bija spiesti šādi rīkoties, bet tas ir ļoti grūti. To parāda pieredze ar čekas maisiem. "Vai mūsu sabiedrība ir tik tālu attīstījusies, demokratizējusies, ka mēs spētu korekti izvērtēt katra cilvēka rīcību, viņa ļauno nodomu vai labo ticību, vai vājumu, vai bailes? Diemžēl mēs uz to neesam gatavi," uzskata Simsons.
Bet politiķiem ir jāmācās totalitārā režīma represētos cilvēkus nenolikt lūdzēja lomā.
"Mūsu likumdevējiem un tiesībsargājošām struktūrām nav bijusi interese pieiet šai tēmai pēc būtības, pētīt, pārskatīt pēc savas iniciatīvas, nevis pēc šī upura prasības vai lūguma," norādīja Simsons.
Pēteris Lazda, kuram patlaban ir 86 gadi, Latvijas Radio atvainojās, ka smagā veselības stāvokļa dēļ nevar vairāk parunāties. Tikmēr kādā kafejnīcā ar Sandru Rīgu izdevās pārrunāt aizvadītos deviņus gadus kopš pēdējās tikšanās.
Vaicāts, kā viņš spēj sevī rast mieru pēc visa pārdzīvotā, Sandrs Rīga atbildēja: "Es domāju, ka sirdsapziņa ir katram. Jo galvenais ir nožēlot, jo izlabot neko nevar. Tie nomocītie, spīdzinātie, sašpricētie tā dzīvo ar to savās sirdīs. Viens ir ļauns palicis pret citiem. Man nav ļaunuma. Ziniet, es tā kaut kā atbrīvojos un sapratu, ka tas bija pareizi, jo es būtu sevi saēdis. Un es novēlu, lai viņi arī sevi nesaēd, bet atrod izeju, atzīstoties un labojot savu dzīvi."
