Allaž omulīgais Edvīns Dāvidsons bija cienīts un mīlēts kolēģis. Pēc 50 darba gadiem televīzijā viņš palika uzticīgs LTV skatītājs un kolēģiem ik pa laikam sūtīja uzmundrinošas īsziņas un sveicienus.
Dāvidsons bija no omulīgākajiem darbiniekiem, kurš vienmēr centies domāt ne vien radoši, bet arī netradicionāli.
Sporta mīļotājiem žurnālista Edvīna Dāvidsona vārds komentārus neprasa. Vairākas desmitgades viņa veidotie sporta sižeti bijuši viens no Latvijas Televīzijas zīmoliem.
Bet cik daudzi zina, ka pirmos 13 gadus žurnālistikā Edvīns bija "panorāmietis" un galvenokārt stāstīja par aktualitātēm rūpniecībā?
Edvīna pirmais sižets ēterā bija 1963. gada decembrī. Lai arī tobrīd žurnālista izglītības viņam nebija, televīzijas izjūta bija jau no pirmās dienas.
Padomju ražošanas absurds
Katram sižetam Edvīns rūpīgi gatavojies, iepriekš braucis izstaigāt un izpētīt rūpnīcas, par kurām būs jāstāsta, lai atrastu kādu "knifu".
"Piemēram, es pamanīju, ka elektrospuldžu rūpnīcā, tur, kur ir tāds mehānisks darbs, ir viena ļoti smuka meitene. Un sāku no viņas tuvplāna un teicu: "Mēs neesam nekādā skaistumkonkursā, bet mēs esam uzņēmumā, kas mums visiem dod gaismu, ražo elektrospuldzes." It kā elementārs piegājiens, bet tas piesaista!" par savu darbu stāstīja Dāvidsons.
Citā reizē gumijas izstrādājumu rūpnīcai Rīgā uzdots piecgades plānu izpildīt trīsarpus gados.
Rūpnīcas direktore Dāvidsonam sūrojusies – izejvielu piegādātāji Armēnijā nemaz nevar tik daudz īsā laikā atsūtīt. Edvīns sēdies lidmašīnā un laidis pie armēņu rūpnīcas direktora.
"Un viņš tā plāta rokas – "Paklausieties! Viņi varbūt gribēs divos gados izpildīt? Viņi varbūt gribēs, es nezinu, ko!" – Es saku: "Bet ne jau viņi [rūpnīca] to izdomājuši." Viņš saka: "Es to politiku saprotu, es zinu. Bet cik mēs saņemam no Uzbekistānas izejvielas, tik mēs varam saražot un aizsūtīt."
Es ar to gribu teikt – kāds absurds bija padomju ražošana!" atcerējās Dāvidsons.
"Saproti, man tas funktieris bija tāds: ja tu žurnālistiski atrodi kaut kādu knifu, vienu no tiem, ko es iepriekš stāstīju – un man tādu piemēru ir daudz – tad viņš novērš uzmanību.
Tajā laikā ļoti modē bija: "Brežņevs partijas plēnumā teica to un to, un sekojot viņa norādījumiem..." Nevienā sižetā man tas nebija!"
Sarunājis interviju ar Havelu
1976. gadā LTV atbrīvojās vieta sporta redakcijā. Tā vienmēr bijusi Edvīna kaislība; viņš pats jaunībā nodarbojies ar boksu.
Arī strādājot tur, par citām aktualitātēm nav aizmirsts. 1990. gada vasarā plānots braukt uz Čehiju filmēt motokrosu, taču Edvīnam bija arī cits mērķis – Prāgā tikt klāt savam elkam, toreizējam Čehoslovākijas prezidentam Vāclavam Havelam.
"Es tajā laikā ļoti daudz klausījos "Amerikas balsi", BBC. Man viņš bija tā kā svētums. Viņš sēdēja cietumā, būdams Nobela prēmijas laureāts. Cīnītājs par cilvēktiesībām, demokrāts," par savu cieņu pret Havelu stāstīja Dāvidsons.
"Un tad, kad viņu izlaida no cietuma, sākās Čehijas un Austrumeiropas notikumi – ar Berlīnes mūra sabrukšanu un tamlīdzīgi – man bija mērķis viņu satikt," atminas žurnālists.
Caur čehu paziņām uzzinājis, ka 29. jūnijā Havels dosies uz godināšanas pasākumu teātrī, kur viņa ieslodzījuma laikā zem segvārda turpināja uzvest Havela lugas. Kopā ar operatoru Andreju Verhoustinski nofilmējuši Havela ierašanos un caur Edvīna paziņām lūguši prezidentam interviju. "Tur bija BBC, CNN un visu to kompāniju pārstāvji.
Havels teica: "Es esmu gatavs sniegt interviju Latvijai, jo viņi pašreiz cīnās par to, kādēļ es sēdēju cietumā." Un tad es tiku pie intervijas," lepojās Dāvidsons.
Bijušais bokseris nenobijās no omoniešiem
1991. gada janvāra barikāžu laikā Dāvidsons pamanījies iekļūt OMON bāzē.
"Mēs naktīs atradāmies Zaķusalā, un šeit bija atbraukusi arī Dānijas televīzijas grupa. Dāņi mums prasa, vai nezinām, kur atrodas OMON mītne. Es zināju, ka tā ir Vecmīlgrāvī, taču nebija īstas skaidrības, kur tieši. Rezultātā es braucu viņiem līdzi meklēt šo mītni," intervijā laikrakstam "Jaunā Avīze" vēlāk atcerējās Dāvidsons.
"Kaut kā atradām to mītni, uz tās jumta jau stāv snaiperis, bet mēs ejam pie vārtiem. Vecmīlgrāvī ieradāmies tieši nākamajā dienā pēc tam, kad bija nošauts Roberts Mūrnieks, tāpēc omonieši visu laiku mūs sūtīja prom un negribēja laist iekšā."
"Pēkšņi pavērās durvis un tajās parādījās operatīvā vada komandieris Aleksandrs Kuzmins kopā ar diviem čaļiem.
Bez mums un dāņiem tur bija saradušies vēl citu mediju fotogrāfi, un viņi visi, ieraugot Kuzminu, metās bēgt. Es paliku vienīgais, stāvēdams pie vārtiem. Kuzmins paskatījās uz mani, pasmīnēja un apjautājās – "a ti čivo ņe bežiš"? [kāpēc tu nebēdz?]
Tad es sapratu, ka ļoti labi pazīstu viņu, jo šis cilvēks ir trīskārtējs čempions brīvajā cīņā, bet es esmu nodarbojies ar boksu. Pēc pirmā jautājuma Kuzmins pazina mani un konstatēja – nu, tu jau esi bokseris, tāpēc arī nemūc."
"Runājoties ar omoniešiem viņu bāzē, es no šiem cilvēkiem dzirdēju daudz interesantu lietu. Viņi man prasīja – vai tiešām tu domā, ka brīvā Latvijā pie varas būs tie cilvēki, kuri tagad stāv uz barikādēm. Omonieši uzskatīja, ka pie varas nāks neokomunisti, cilvēki, kuri ir apgriezuši kažokus uz otru pusi. Tā arī notika."
Žurnālistam ir jābūt patriotam
"Panorāmas" 60 gadu jubilejā 2018. gadā Dāvidsonam bija arī novēlējums mūsdienu, īpaši jaunajiem žurnālistiem.
"Es novēlētu, protams, patriotismu sevī. Rast tādu pieeju skatītājam, lai tas patriotisms izstaro arī no ekrāna. Lai tie, kas drusciņ svārstās, šaubās un atceras padomijas laikus un, redz, tolaik bija par velti tas un tas, bet padomā – par kādu cenu un kāpēc tas tā bija!
Un tas ir mans galvenais novēlējums, lai jaunie žurnālisti, kuri, manuprāt, strādā ļoti aktīvi, interesanti – ja jau es skatos joprojām "Panorāmu", tas ir apliecinājums – lai viņi prastu iedarboties uz skatītāju ar to savu iekšējo saturu, kas ir viņos. Lai sižeti un attieksme iedarbotos tikpat sekmīgi arī uz skatītājiem!" teica Dāvidsons.
Par mūža ieguldījumu darbā 2018. gadā Dāvidsons apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
