Piebraucot pie Cēsu pansionāta, pārsteidz krāšņās puķu dobes, kuru te ir daudz, bet viena pavisam koša – skaitļa 30 formā, jo pansionātam šogad ir jubileja. Tobrīd puķu dobes apkopj viena no pansionāta klientēm Valda Plēsuma.
"Man jau maz spēka, bet palīdzēt varu. Jārosās, nevar palikt par daudz veca," noteic Valda Plēsuma.
Pansionāta direktore Inga Gunta Paegle ar nožēlu atzīst, ka tādu aktīvu un vēl mundru iemītnieku nav daudz. Pirms 30 gadiem pārsvarā gulošie pacienti bija tikai 5. stāvā. Tagad cilvēku, kas paši nevar pārvietoties, ir daudz vairāk. Direktore, kas te nostrādājusi vairāk nekā pusi no pansionāta pastāvēšanas gadiem, secina, ka kopš sākuma laika situācija ir strauji mainījusies.
"Tajā laikā jau nāca tādi vēl spēcīgāki, bet šobrīd nāk gados jaunāki, bet ne spēcīgāki [klienti]. Diemžēl ir jau mums pat sešdesmitgadnieki pansionātā.
Dzīves dārdzība, stress ir novedis visus tik tālu, ka mēs ātri novecojam. Gadsimta slimība ir skleroze, demence, un tad ir tā, ka cilvēks bez aprūpētāja nemaz nevar,"
stāsta pansionāta direktore.
Arī pansionāta sociālā darbiniece Sarmīte Sverņikova apliecina, ka pansionātā nākas uzņemt arvien gados jaunākus cilvēkus: "Šobrīd jaunākais [klients] pansionātā ir 56 gadu vecs. Cilvēkam ir traumas, visādi veselības traucējumi; viņš vairs nespēj tik smagā veselības stāvoklī pats vairs parūpēties par sevi, piederīgo nav, viņš ir spiests nākt uz šādu aprūpes namu."
Arī pansionāta medicīnas māsu kabinetā zāļu skapji, salīdzinot ar iestādes darbības sākuma gadiem, ir daudz apjomīgāki. "Zāļu ir daudz, klienti – daudz jaunāki, daudz slimāki," piebilst direktore.
Medmāsa Solvita Šīrante pauž, ka pansionāts vairs nav tikai vecumdienu mītne: "Ļoti daudz ir psihisku kaišu, nevis tikai tādas, kas būtu, ka cilvēks vecs un viņš pavada savas mūža dienas pansionātā saulaini un mierīgi. Tas ir saasināti un ar katru reizi grūtāk.
Principā šeit jau tas pārvēršas par paliatīvo aprūpi, nevis tikai to, ka cilvēks pavada savu mūža nogali."
To, ka darba apjoms audzis pansionāta medicīnas personālam, uzsver arī galvenā māsa Iveta Dimbele: "Šeit atbraucot, liela daļa domā, ka notiks lielā ārstēšana, ka pansionāts būs tas, kas sniegs pilnu ārstniecības kursu, nesaprotot, ka pansionāts praktiski nodrošina tikai to, ko ir nozīmējis ģimenes ārsts kā uzturošu terapiju. Ja paliek slikti, mēs saucam palīdzību, viņi tiek ievietoti klīnikā, bet viņus mums ātri atkal atved atpakaļ."
Pansionāta darbinieki arī uzsver, ka pansionāts nav ārstniecības, bet gan sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestāde.
"Mēs kā pansionāts nevaram nodrošināt visu, kas ir nepieciešams šiem pacientiem, jo ir vajadzīgi narkotiski līdzekļi, kurus mēs šeit nevaram nodrošināt. Ir vajadzīgas sistēmterapijas un tādas lietas, bet mēs to nevaram. Tas būtu jādomā valstij, kur šos cilvēkus ievietot, lai viņi tiešām saņemtu kvalitatīvu šo pēdējo palīdzību mūža nogalē," norāda Dimbele.
Pieaug arī cilvēku skaits, kuriem ir nepieciešami pansionāta pakalpojumi, bet direktore Inga Gunta Paegle atzīst – brīvu vietu nav:
"Visu laiku mums padsmit cilvēku ir rindā, visas vietas ir pilnas. Bieži vien gadās, ka zvana un saka – mēs esam visus iespējamos pansionātus apzvanījuši, meklējuši vietas, bet diemžēl šīs vietas piedāvāt nevar. Prasa, kad atbrīvosies vietas?
Tad es tā arī saku – kad Pēterim būs iesaukums, tad atbrīvosies vietas, jo savādāk jau neatbrīvojas."
Līdzīga situācija ir arī citos pansionātos, un šobrīd, kad atkal izskan diskusijas par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu, tas liek aizdomāties, kā tas būs realizējams.
