Šausmas, kas pārdzīvotas, nedrīkst aizmirst, lai neļautu tām atkārtoties – šis motīvs represēto salidojumā dažādos veidos ieskanējās praktiski katrā runā.
Sanākušos sirmgalvjus uzrunāja ne vien Latvijas politiski represēto apvienības vadītājs Tālis Veismanis, bet arī valsts prezidents Edgars Rinkēvičs un citi politiķi. Motīvs gan visās runās bija līdzīgs – pārdzīvotās šausmas nedrīkst aizmirst, lai neļautu tām atkārtoties.
"Mēs varam piedot, mēs varam nepiedot. Bet aizmirst mēs nedrīkstam nekad. Pienācis laiks ir iztaisnot muguras un lepoties ar savu tautu, ar savu nāciju, ar savu zemi," uzsvēra Veismanis.
Savukārt prezidents Rinkēvičs klātesošos aicināja dalīties atmiņās. "Būt aktīviem ar savu pieredzi un stāstu, daloties ar pārdzīvotajā ar jauniešiem un motivējot viņus. Varbūt biežāk ierasties skolās un universitātēs, runāt ar cilvēkiem un atgādināt par to baiso laiku, lai tas nekad neatkārtotos," uzsvēra prezidents.
Daudzi no šodien dzīvajiem deportētajiem par padomju režīma ienaidniekiem tika pasludināti un sodīti ar izsūtījumu vēl pavisam mazā vecumā – Marija un Inese 1941. gadā kā mazas meitenes.
"Mēs bijām vienā vagonā ar Inesītes mamu un Inesīti. Un mums bija tēvi vēl," stāstīja Marija.
"Mūsu tēvi bija kopā visu laiku. Viņa tēvs bija mācītājs Rumba, un mans tēvs bija Latvijas armijas virsnieks," stāstīja Inese, kurai izdevās atgriezties Latvijā, bet pēc dažiem gadiem viņu vēlreiz izsūtīja. 1954. gadā pēc Staļina nāves bērni tika atbrīvoti un meitenes vēlreiz devās mājās. Šoreiz Inesei līdzi arī jaunākā Marija. Tā abas kopā turas visu mūžu.
Savukārt Viesturu Izsūtīja 1949. gadā septiņu gadu vecumā uz Omskas apgabalu, kur bija jau 1933. gadā no Ukrainas izsūtītie ukraiņi, kuri paglāba latviešu zēnu.
"Pārsvarā dzīvojām visi draudzīgi. Mūs pieņēma ukraiņu ģimene. Pateicos ukraiņiem un ukraiņu ģimenei. Ja viņi nebūtu bijušu un nebūtu mūs uzņēmuši, varbūt es tagad nebūtu ar jums un nerunātu," norādīja Viesturs.
Klātesošā Lība Zukule stāstīja, ka arī viņa ir 1949. gada Sibīrijas bērns: "Un tiešām prieks te būt. Esam mazāk arvien, bet šīs tikšanās ir ļoti, ļoti svarīgas."
Ja mums Latvijā represijas un deportācijas ir drūma pagātnes lappuses, tad Ukrainā tā ir tagadne. Par to šodien Ikšķilē blakus salidojuma vietai atgādināja arī Ogres novada domes rīkota izstāde par karu Ukrainā.
Šķiet tie ļaudis, kuri izgājuši mocību ceļus, vismazāk čīkst par šodienas nebūšanām un vislabāk prot priecāties par dzīvi. Tādēļ represēto salidojums kā ierasts noslēdzas ar jautru mielastu un dančiem.
