Valmierā ir viena no retajām publiskajām pirtīm Vidzemē. Nedēļas laikā to apmeklē vairāki desmiti cilvēku. Ingūna Ludvigsone pāris gadus tajā strādā par kasieri. Viņa saka – apmeklētāju skaits sarucis nav. Galvenie apmeklētāji ir gados vecāki cilvēki, kuri pērties ierodas pat divreiz nedēļā.
"Cilvēki brauc no Cēsīm, Valkas, Strenčiem, apkārtējām pilsētām. No Siguldas kādreiz. Ir arī kāds no Rīgas iebraucis. Arī tādi, kas Valmierā ir komandējumos, atnāk un apmeklē," pastāstīja Ludvigsone.
Ierodoties pirtiņā, apmeklētaji saņem atslēgu, ar ko var atslēgt skapīti, kurā novietot savas personiskās mantas. Tālāk viņi dodas telpā, kur pirms pirts ir iespējams nomazgāties un iemērkt arī pirts slotas. Tālāk jau dodas pirtī.
Valmierā sastaptie pirts cienītāji stāsta, ka jau 16 gadus ik ceturtdienu viņiem ir tradīcija doties kopā pērties. Līdzi tiek paņemtas arī pašu gādātās slotiņas.
Cēsīs publiskā pirts bija pirms kovida epidēmijas, taču pēc tās secināts, ka to atvērt vairs īsti nav jēgas.
"Cēsīs kādreiz bija publiskā pirts. Tajā laikā tas pieprasījums nebija liels, bet visam punktu pielika Covid-19, kad nedrīkstēja apmeklēt publiskās telpas. Tā nebija pašvaldības pirts, tā bija uzņēmēja, un tad tika pieņemts lēmums, ka likvidēs pirti," pastāstīja Cēsu novada Sociālā dienesta vadītājs Ainārs Judeiks.
Balvos publiskā pirts joprojām ir cieņā – mēnesī to apmeklē aptuveni 40 cilvēku, un arī te pārsvarā seniori, kuriem pirts apmeklējums esot kā sava veida atkarība.
Daugavpilī ir divas publiskās pirtis, ļoti pieprasītas, īpaši maznodrošināto cilvēku vidū. Vasarā ik mēnesi uz tām dodas ap 500 cilvēku, ziemā pat vairāk nekā tūkstoš apmeklētāju.
Rēzeknē nav oficiālas publiskās pirts. Pašvaldība gan noslēgusi līgumu ar Sociālo dienestu par pakalpojuma sniegšanu, bet to nevarot saukt par publisko pirti.
Tikmēr Liepājā pirms vairākiem gadiem bija trīs, bet tagad darbojas tikai viena publiskā pirts.
