Latvijas Televīzijas korespondents Ģirts Zvirbulis iztaujāja "Rakstivāla" organizatorus, lektorus un apmeklētājus par to, kādēļ rakstīt un kā rakstīšanas kultūru ietekmē informācijas tehnoloģiju un mākslīgā intelekta attīstība.
"Teksts man ir apkārt, lai kur mēs pagrieztos, – visur teksts. Un, tā kā tā ir mana profesionālā darbība, tad teksts ir arī manī. Viscaur manā asinsritē iekšā," stāstīja "Rakstivāla" organizatore rakstniece Inga Žolude.
"Ja tu proti uzlikt domas uz papīra, tad, visticamāk, pēc tam vari nodot savu domu tālāk gan audio formātā sakarīgāk, gan video formātā," sacīja reklāmas tekstu autore Laura Lapiņa.
"Ir pierādīts, ka tie cilvēki, kam ir augsta rakstītprasme un lasītprasme, ir bagātāki par tiem, kam tādas nav. Tie ir pēdējie pētījumi; ja gribat būt bagāti – lasiet un rakstiet," sarunā ar Latvijas Televīziju norādīja bijusī kultūras ministre, festivāla apmeklētāja Žaneta Jaunzeme-Grende.
Tikmēr kāda cita pasākuma apmeklētāja, rakstniece Iveta Harija meita pauda, ka rakstīšana cilvēkiem bieži vien palīdz pašiem sevi labāk saprast.
"Un esmu viena no tiem. Ļoti daudz domu klejo manā prātā, kad pierakstu tās uz papīra, es to redzu – jā, tā ir, es tā domāju, tagad es redzu, kā to risināt," viņa skaidroja.
Starp festivāla dalībniekiem bija arī filosofs un publicists Arnis Rītups, kurš atzīmēja, ka rakstīšana, viņaprāt, esot viena no interesantākajām iemaņām, kā izpausties un sazināties ar citiem.
"Šķiet, viens no muļķīgākajiem pieņēmumiem ir, ka skolā iemācās rakstīt un tad vairs nav jāmācās. Lasīt, rakstīt un sarunāties ar cilvēkiem būtu jāmācās visu dzīvi. Tikai nav institūcijas, kur to māca," viņš teica.
"Katram droši vien iemesls ir savs. Es rakstu tāpēc, ka tas man palīdz sakārtot domas. Es rakstu arī dienasgrāmatu – tā ir mana psihoterapijas metode, kas palīdz sakārtot manas miljons domas, kas manī iekšā. Rakstu gandrīz katru dienu," atzina "Rakstivāla" apmeklētāja Anita Miruškina.
Bet Sanita stāstīja, ka rakstīšana viņai neļauj pļāpāt un izplūst, bet gan domāt:
"Tā ir kognitīvā slodze. Es tieši domāju par rakstīšanas attīstīšanu bērniem. Bez rakstīšanas mēs nenodrošinām domu sakārtošanu, šo slodzi, šo valodas jaudu."
Baiba savukārt rakstīšanu vērtē kā terapeitisku nodarbi.
"Rakstīšana man personiski nozīmē iespēju iegūt mieru, tas ir terapeitisks veids un arī vēlme izstāstīt tās patiesības, ko gribas nodot tālāk," viņa teica.
Turklāt tekstam ne vienmēr jābūt izlasāmam. Tas var būt mākslas darbs pats par sevi.
"Tas ir teksts, kurš izskatās kā teksts, bet viņš nav izlasāms, viņš runā caur vizuālās valodas līdzekļiem – caur līniju, caur ritmu," skaidroja māksliniece, "Rakstivāla" dalībniece Ivonna Zīle. "Tas teksts ir kaligrāfisks, viņš nav izlasāms, bet viņu var emocionāli izlasīt."
