Daudzi no tiem, kas uz Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem Aglonā iecerējuši doties kājām, jau kādu laiku ir ceļā. Tostartp Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas draudze, kas jau vairākus gadus savu ceļu sāk Latgalē, Sarkaņos – Dzīvības mātes sekularā institūta garīgajā centrā.
Bīskaps Andris Kravalis rīta mises laikā dod pēdējos norādījumus, lai draudze un tai piederīgie varētu doties ceļā, kur viņi pavadīs piecas dienas. Šogad tie būs 36 cilvēki, kuru vidū arī padsmit bērni. Daudzi uzrunātie dodas svētcelojumā jau vairakus gadus.
"Es nemaz nevaru īsti saskaitīt, kuru reizi jau es eju, jo eju jau no pusaudžu vecuma, protams, ar pārtraukumiem, jo man ir trīs bērni. Tagad jau viņi lielāki, pusaudži, viens bērns šogad iet. Nevaru iedomāties augustu bez svētceļojuma, tas stiprina. Esmu ārste, un man ir arī pacienti, par kuriem šobrīd vairāk jālūdz," sacīja svētceļniece Dina.
"Nevar neiet, slāpes pēc Dieva mīlestības. Ir vēlme iztukšoties, atdot to, kas ir lieks, kam ikdiena nav laika," pauda svētceļniece Anita.
"Mēs vienā svētceļojumā gājām no Rīgas un mūsu grupai pievienojās režisors Jānis Streičs. Viņš ar mums nogāja kādu posmu un tad saka: vai jūs zināt, ar ko svētceļojums atšķiras no demonstrācijas?
Demonstrācijā cilvēks iet, lai iznīcinātu ļaunumu, kas viņam ir apkārt, bet svētceļojumā viņš iet, lai cīnītos ar to ļaunumu, kas ir viņā," atstāstīja svētceļniece Sarmīte.
Bīskaps Andris Kravalis stāstīja, ka no Sarkaņu baznīcas viņi iet jau kādu piekto reizi, uzsverot, ka šī Latgalē ir īpaša svētvieta.
"Dievmāte te ir tik tuvu un jūs jau zināt, ka Sarkaņu baznīca ir vēl daudz senākā kā Aglonas. Tā ka te ir ļoti nozīmīga svētvieta. Mums te ir vismaz 10-15 bērni, arī pavisam mazi bērni un, lai mātes varētu šo svētceļojumu iziet, ir cits ritms. Tāpēc mēs nevaram iziet no Rīgas, no Magdalēnas baznīcas. Mēs apbrīnojam tās grupas, kuras to dara, bet mūsu svētcelojums parasti ir kādu nedēļu. Pa skaistākajam Latgales vietām, ko izvēlamies. Mēs ejam tādā ģimeņu ritmā," stāstīja Kravalis.
Magdalēnas baznīcas draudze katru reizi izvēlas citus dievnamus, kuros piestāt: "Piemēram, aizvadītajā gada mēs gājām caur Ludzu. Maršruti neatkārtojas, bet vienmēr un visur ir latgaliešu viesmīlība un prieks par to, ka varam tā atgādināt par svētkiem un paši būt ceļā. Piedzīvot."
Ceļš ved ne vien caur cilvēku apdzīvotām vietām, bet arī mežiem un pļavām, izstaigājot mazākas stidziņas. Klusumu laiks šajā ceļā nepārtraukti mijās ar sirsnīgas komunikācijas stīgām citam ar citu un satiktajiem cilvēkiem. Bīskaps atzīst, ka svētceļnieku skaits pirms pandēmijas esot bijis divas, pat trīs reizes lielāks. Tāpat vienmēr ir daļa draudzes locekļu, kas pievienojas grupai jau pašā Aglonā.
"Ļoti gribas, lai cilvēki atklāj dvēseles skaistumu, kad mēs nedaudz izejam no trokšņa, no tā informatīvā lauka. Padomājam vairāk par tādu savas dvēseles higiēnu. Dvēseles kultūru, attiecību kultūru, kad mēs nerunājam, turot rokās telefonu nemitīgi, kaut ko gaidot un domājot. Mēs nemitīgi esam steidzīgi un mums nav laika.
Ziniet frančiem ir tāds labs izteiciens – vakars mums visiem pienāks vienā laikā. Un te ir tā gudrība – kā mēs to laiku pavadām. Un svētcelojums ir tāds ļoti atbrīvojošs," Kravalis.
Svētdien, 11. augustā, Aglonas bazilikā ir slimniekiem veltīta diena, pirmdien, 12.augustā - ģimenēm veltīta diena, 13.augustā – mieram veltīta diena, bet 14.augustā – gan Svētā Meinarda, bīskapa un Latvijas otrā aizbildņa piemiņas diena, kā arī daudziem svētceļniekiem īpašais Tautas krustaceļs. Savukārt Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētku galvenais dievkalpojums Aglonā notiks 15. augustā.
