Dziesmu pavadīts, militārās apmācības kurss tika nostādīts uz karavīra zvēresta ceremoniju. Bruņotajos spēkos norādīja, ka šis ir viens no lielākajiem kursiem. Parasti zvērestu dod 30–40 cilvēku, šoreiz – 65.
"Tuvinieki! Šī arī jums ir svētku diena. Jūsu lolojumi – dēli un meitas ir izturējuši. Jūsu ieguldītās vērtības ir bijušas labas un, lūk, viņi braši stāv ierindā, gatavi dot zvērestu. Paldies jums par to!" ģimenes uzrunāja 1.mehanizētā kājnieku bataljona komandieris Gaidis Landratovs.
Šie karavīri apmācībās Mehanizētajā kājnieku brigādē ir kopš oktobra sākuma. Šī bija pirmā reize, kad viņu radinieki apciemoja militāro bāzi un redzēja savus tuvos karavīru formās parādes laukumā.
Ceļš uz bruņotajiem spēkiem katram bijis savs, bet iemesli – vienādi.
"Sākumā, kad paziņoja, ka ir nolēmis atrasties šajos bruņotajos spēkos, bija tādas šaubas un neziņa, bailes. Vīrs iedrošināja un teica, ka tu vispār nedrīksti tā domāt. Jo paši labākie mūs aizstāvēs, un tavs dēls ir pats labākais. Bet nu ilgi, kamēr pieņēmu šo domu. Šodien, redzot jauniešus šajos svētkos, man tā pārliecība ir ļoti droša," atzina karavīra Linarda Kāļa mamma Ineta.
"Linarda vecvectētiņš Kārlis Miezītis bija Pirmā pasaules kara Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Tāpēc mums tādi kā dubultie svētki," viņa piebilda.
"Domāju, ka zemapziņā [šī doma] brieda diezgan ilgu laiku. Pēdējā gada laikā to diezgan nopietni apsvēru," atklāja pats Linards Kālis. "Tāda virspusējā iedvesma bija vēlme mācīties un, protams, arī ģimenes pagātne un valstiskuma vērtība, kas ir jāsargā."
Bet karavīrs Toms Zeltiņš atklāja, ka gala lēmums par dienēšanu pieņemts salīdzinoši nesen.
"To patriotismu man atdzīvināja Latvijas uzvara pasaules čempionātā hokejā.
Es sāku domāt, ko es varētu darīt Latvijas valsts un tautas labā. Izspriedu, ka šis varētu būt tas pareizākais lēmums savos divdesmit gados," stāstīja Toms Zeltiņš.
Starp profesionālā dienesta karavīriem ir arī viens Valsts aizsardzības dienesta karavīrs Ričards Rišķis, kurš zvērestu dod vēlāk nekā citi, jo guva traumu. Par motivāciju un patriotismu viņš izsakās īsi: "Man šķiet, vairāk aizstāvēt savu valsti un viss."
"Primāri tā bija viņa paša izvēle. Bet principā bija tāds mājiens, ka, ja neiesi tagad – būs jāiet šā vai tā. Tad viņš lēma par labu dienēšanai. Bet es jūtos lepna. Tikai "par"," stāstīja mamma Kristīne.
Leitnants, kursa priekšnieks Dzintars Emīls Melnis savukārt sprieda, ka jaunie karavīri "noteikti bija izturīgi. Ir savi izaicinājumi, atnākot tikko no civilās dzīvēs uz militāro dienestu ar to, ka ikdiena tiek pavadīta ārpus komforta zonas. Taču no 69 kursantiem, kuri uzsāka, 65 šodien nodeva zvērestu. Tas liecina par to, ka lielākā daļa ir izturīgi, pacietīgi un iet uz to, ko vēlas sasniegt".
Un viss vēl esot tikai priekšā, saka viena no kursa – Samanta Ozoliņa.
"Es neteiktu, ka šis ir lielais izlaidums. Vēl daudz kas priekšā. Bet noteikti ir apziņa, ka tu esi dienu pirms svētkiem atkal kaut ko svarīgu devis. Katru gadu pirms Lāčplēša dienas es varēšu atcerēties, ka devu zvērestu," sacīja Samanta Ozoliņa.
Bet karavīrs Patriks Gūtmanis stāstīja, ka dosies uz jūras spēkiem, "pagaidām konkrēti uz ieroču komandu".
Tagad viņiem sāksies apmācību otrais posms līdz decembra vidum. Un tad jau – kur nu kurais.
