Klusi izčākstējušajā tā dēvētajā oligarhu lietā, kurā bija palicis viens aizdomās turētais – bijušais satiksmes ministrs, Rīgas vicemērs un Saeimas deputāts Ainārs Šlesers -, apsūdzībās tā arī nepārvērtās sākotnēji izteiktās aizdomas par Šlesera kā valsts amatpersonas neatļauti slēgtiem darījumiem ar uzņēmumiem, kuros viņš esot bijis slēptais īpašnieks. Taču vairāki no menedžeriem, kas liecībās nolieguši saikni ar politiķi, šobrīd strādā firmās, kuras tagad pilnīgi oficiāli pastarpināti pieder arī Šleseru ģimenei, ziņo Latvijas Televīzijas raidījums "De facto".
Ostas aktīvu un tranzīta pakalpojumu milzis SIA "Rīgas tirdzniecības osta" (RTO); Andrejostā nekustamo īpašumu projektus attīstīt iecerējusī SIA "Jaunrīgas attīstības uzņēmums" (JAU); SIA "Zaķusala Estates" ar grandiozām būvniecības iecerēm Zaķusalā pie televīzijas torņa; un SIA "Euroline", kas bija iecerējusi Ķīpsalā pie Vanšu tilta izveidot kruīza kuģu termināli. - Būdams Rīgas vicemērs un Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētājs, Ainārs Šlesers piedalījās vairāku lēmumu pieņemšanā, kas skāra šos uzņēmumus. Taču operatīvo darbību rezultātā, kas ietvēra arī ilgstošu Šlesera sarunu noklausīšanos viesnīcas "Rīdzene" numurā, Korupcijas noveršanas un apkarošanas birojam (KNAB) radās aizdomas, ka viņam slēpti pieder kapitāldaļas šajās firmās.
Piemēram, 2010.gada 3.novembrī Šlesers "Rīdzenē" stāstīja: "Man jau arī ir visādi projektiņi, kuri vēsturiski sākti. Un viens no tiem ir Zaķusala. Bet viņš ir iesaldējies uz ilgu laiku, bet viņš tur ir, nu ir iesaldējies. Tur ir savi mīnusi, plusi. Bet viņš ir privāts, tur 12 hektāri zeme. Nu, tur ir mums, ir viens norvēģu uzņēmums, kurā es tur piedalos arī 50 procenti, otri 50 ir vēl vienai struktūrai. Bet, bet, nu krīze beigsies. Nu, tā ir unikāla vieta. Zaķusala. Pie torņa."
Tagad KNAB lēmumā par krimināllietas izbeigšanu norādīts – izmeklēšanas gaitā netika gūti pietiekami pierādījumi tam, ka Šlesers būtu izmantojis juridiskā īpašnieka tiesības, piemēram, apmaksājis pamatkapitālu vai piedalījies peļņas sadalē. To atzīst arī lēmumu akceptējušais uzraugošais prokurors Māris Leja no Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas.
Šādas sarunas dzirdot, izmeklētāji nevar nedarīt neko, uzsver prokurors Leja: "Nākamajā solī tad ir jāpārbauda, jāpratina valdes locekļi, padomes locekļi, juridiskie īpašnieki – ko viņi saka par šo personu. Un tas arī pirmstiesas izmeklēšanas laikā ir darīts. Ja visas nopratinātās personas saka, ka viņam nav nekādu ziņu, ka šī persona būtu faktiski ietekmējusi lēmumu pieņemšanu un tamlīdzīgi, tad šī saruna vien priekš apsūdzības ir stipri par maz."
Sens Šlesera draugs Viesturs Koziols visās liecībās ir norādījis, ka Šlesers nav bijis slēptais īpašnieks nevienā no uzņēmumiem, par kuriem interesējies KNAB. Lai gan Šlesers Koziolam bija aizdevis lielu naudu un interesējies par tās atgūšanu, viņš neesot norādījis, kā to ieguldīt un neesot kontrolējis arī Latvijas firmu Šveices un Norvēģijas māteskompānijas, kuru daļas piederēja Koziolam.
Tas gan neizskaidro Šlesera pausto par Zaķusalas projektu, kur viņš faktiski apgalvoja, ka viņam piederot Koziola daļas.
"Es par tādu sarunu nezinu, es pirmo reizi dzirdu par tādu sarunu. Es nezinu, ka tāda saruna bijusi ir. Bet es jums negribu un nevaru komentēt Aināra sarunas. Kāpēc man tas būtu jādara?" uz to atbild Koziols.
Lēmumā par lietas izbeigšanu ir redzams, ka Šlesers izmeklētājiem apgalvojis, ka piemēram, Koziols viņu ir informējis par uzņēmumu darbību, taču tās esot bijušas vispārīgas sarunas, un ar viņu runāja "kā ar ekspertu un cilvēku, kas pārzina saimniecisko darbību valstī". Savu saistību ar SIA "Zaķusala Estates" un SIA "Euroline", kā arī ar to Norvēģijas un Šveices mātesfirmām Šlesers noliedzis pilnībā.
"Šlesers tiktāl, ciktāl liecināja, viņš nav atzinis šādu faktu, bet kopumā viņš izmantoja savas tiesības neliecināt," saka prokurors Leja.
Arī uz vairākkārtējiem "De facto" lūgumiem sniegt savus komentārus par "oligarhu lietas" izbeigšanu Šlesers neatsaucās. Savukārt Koziols piekrita sniegt interviju tajā pašā viesnīcā "Rīdzene," kurā KNAB fiksēja Šlesera sarunas. Uzņēmējs atzīst, ka šobrīd neviens no sarunās pieminētajiem projektiem viņam vairs nepieder.
"Es pārdevu tāpēc, ka es ļoti joprojām esmu vīlies Latvijas valstī, ka tādus procesus var tik vienkārši ierosināt un piecu, sešu gadu laikā tērēt valsts naudu. Un es esmu vīlies, un es tik tiešām esmu pārdevis lielāko daļu savu aktīvu tāpēc, ka es esmu vīlies šajā valstī," saka Koziols.
Tikmēr Šlesera pēdējā laika aktivitātes, kas neliecina par tādu pašu vilšanos, Koziols nekomentē. Šleseru ģimenes uzņēmumam kopā ar Andra Šķēles ģimenes locekļiem pieder SIA "Multi Capital Holdings". Savukārt šim holdingam kopš pagājušās vasaras pieder pa 60 procentiem gan RTO, gan JAU. Šlesera slēpto dalību tieši šajās firmās izmeklēja KNAB. Vairākas bijušās šo uzņēmumu amatpersonas, kuras liecībās KNAB apgalvoja, ka pārstāvējušas Koziolu vai viņa norvēģu partneri Turmudu Stēni-Juhansonu, tagad strādā uzņēmumos, kas pieder arī Šleseru ģimenei.
Piemēram, vēl kāds sens Šlesera draugs, bijušais Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Jānis Maršāns, kurš ilgus gadus bija RTO valdes loceklis, bet tagad strādā JAU valdē, vaicāts, vai tā ir sakritība, atbild: "Nu es nezinu, tā varbūt ir tāda KNAB veiksmīga biznesa ideja, kas tika padota Aināram, kurš pēc tam to veiksmīgi īstenoja. Tas tā var būt. Viņš varbūt nemaz nebija iedomājies, ka tā varētu darīt, bet tas KNAB viņam to pameta kā labu ideju."
SIA "Zaķusala Estates" valdē joprojām strādājošais Mārtiņš Pevko pēdējos trīs gadus darbojas arī RTO daļēji piederošajā minerālmēslu terminālī, bet līdz tam bija JAU valdes loceklis. Cits bijušais JAU valdes loceklis Olafs Vītols tagad darbojas privātā dzelzceļa operatora "Baltijas tranzīta serviss" valdē, un arī šī uzņēmuma lielākā īpašniece ir RTO.
"Baltijas tranzīta servisu" vada ventspilnieks Ivars Sormulis, kuram caur garu uzņēmumu ķēdi pieder arī 40 % JAU. Viņa brālis Ansis Sormulis kopā ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu ("Latvijai un Ventspilij") un viņa dēlu Anriju Lembergu jau vairākus gadus sēž uz apsūdzēto sola tā dēvētajā Lemberga prāvā. Savukārt Ivars Sormulis tiek dēvēts par tuvu Aivara Lemberga draugu. Dzeltenās preses fiksētajos kadros redzams, ka viņa vadītajā auto uz kāzu ceremoniju ierodas jaunais Lembergu pāris. Starp RTO īpašniekiem ir atrodams Anrijam Lembergam labi pazīstamais Jānis Lācis.
Aivars Lembergs pats vienmēr ir noliedzis savu saistību ar RTO un JAU, un dara to arī tagad: "Kas man par daļu gar Šleseru un Šķēli, un gar Leitānu? Man gar to nav nekādas! (...) Man nekas nepieder "Ventspils tirdzniecības ostā" vai RTO, man nekas nepieder. Un to jūs varat pārliecināties divos informācijas avotos. Un pieci gadi meklēja, un neko neatrada."
Arī dokumenti, kas pierādītu Šlesera īpašumtiesības iepriekšminētajās firmās, kratīšanās netika atrasti. Prokurors Leja atzīst, ka pierādījumu vākšana šajā lietā bija visai apgrūtināta: "Ņemot vērā to, ka Šlesers jau labu laiku pirms kriminālprocesa uzsākšanas zināja, ka viņu noklausās, jau tas vien, pirmkārt, jau liek visai kritiski paraudzīties uz tām sarunām, kas ir iegūtas. Un, otrkārt, attiecīgi es domāju, ka šī situācija, kad viņš zināja, ka noklausīšanās notiek, ļoti iespējams, ietekmēja gan tās kratīšanas, kas notika reāli, gan [ietekmētu] arī citas, pat ja tās tiktu veiktas."
Pirms četriem gadiem ar prokurora priekšrakstu par sodu par valsts noslēpumu saturošu ziņu apzinātu izpaušanu tika sodīta kāda KNAB darbiniece, kuru uzkūdījis viņas vīrs un vīra paziņa Dzintars Jaundžeikars – savulaik redzams Šlesera vadītās partijas politiķis. Bijušais iekšlietu ministrs un Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs Jaundžeikars apgalvo, ka savu vainu atzinis un 20 tūkstošu eiro sodu samaksājis tikai tāpēc, ka Latvijā neesot, kam sūdzēties par nelikumībām.
Turklāt lieta nemaz neesot bijusi saistīta ar Šleseru, bet par to, ka "Rīdzenē" noklausās sarunas, tāpat bijis plaši zināms, klāsta ekspolitiķis Jaundžeikars: "To zināja jebkurš, kas normāli domā. Un ne jau tikai viņus vien. Ļoti daudz. Un par noklausīšanos vispār nelikumīgu tika vairākkārt celts jautājums arī Nacionālās drošības komisijā un arī vēlāk, bet, protams, bez rezultātiem. (...) Tāpēc, ka neviens šos pārkāpumus negrib konstatēt."
Šobrīd Šleseram teorētiski draud vien administratīvais sods par kļūdainu amatpersonas deklarāciju aizpildīšanu. KNAB neizdevās pierādīt arī to, ka viņš nepatiesas ziņas septiņās deklarācijās būtu sniedzis apzināti, tāpēc Krimināllikuma pārkāpuma te neesot.
Iespējams, šīs un arī citu ar korupciju saistīto lietu izmeklēšanu ietekmē kāds paradokss. Lai gan Krimināllikumā ir paredzēta atbildība par nepatiesas liecības sniegšanu, saskaņā ar tiesu praksi, izdalīt atsevišķu kriminālprocesu pret šādiem lieciniekiem var tikai tad, kad lietā ir pieņemts galīgais nolēmums. Sarežģītos procesos, kas ilgst dažus gadus, par nepatiesu liecināšanu tai brīdī jau būs iestājies noilgums.
Un tas nozīmē, ka no aizdomās turētā atkarīgi, viņa iebiedēti vai uzpirkti, liecinieki var melot bez lielām bažām par to kādreiz saņemt sodu.
