Ieslodzītais: Pēc Atkarīgo centra dzīves cietumā nav
"Tā ir kā vesela pasaule. Viss pavisam savādāk notiek," tā par ieslodzīto dzīvi cietumā saka Dāvids. Viņš ir notiesāts uz gadu un trim mēnešiem, lielākā daļa soda laika jau aiz muguras.
Ar jaunieti Latvijas Radio aprunājās Olaines cietuma Atkarīgo centrā. Tur notiesātie vairākus mēnešus dzīvo kopienā. Tur ir savas priekšrocības, taču ne visiem ir pa spēkam stingrā dienaskārtība un darbs ar sevi, mazinot atkarības.
"Cietumā ir tā sava cietuma dzīve, tur ir savi likumi starp cietumniekiem. Šis centrs ir pēdējā vieta, kur mēs visi braucam, tāpēc ka cietumā ir tie likumi. Es esmu tas cilvēks, kas neizvēlējās iet cietuma dzīvi, dzīvot pēc viņu likumiem. Es atbraucu uz šejieni, un tas ir iemesls, kāpēc es te atbraucu – lai neatgrieztos atpakaļ.
Jo pēc tam, cik es esmu dzirdējis, cietumā nav dzīves pēc šī [Olaines cietuma Atkarīgo] centra," atklāja Dāvids.
Atkarīgo centrs spēj uzņemt 200 notiesātos, taču līdz šim lielākais ieslodzīto skaits vienlaikus bijis 80 personas. Kaut arī dažādas atkarības lielākajai daļai ieslodzīto nereti ir cēlonis nonākšanai aiz restēm, vien maza daļa dodas uz Atkarīgo centru.
Dāvids zināja teikt, ka daudzus atrunā no centra citi ieslodzītie: "[Viņi saka] Mēs negribam iet cietuma dzīvi. Mēs nedzīvosim pēc jūsu likumiem. Mums nospļauties uz visu to, ko jūs esat no astoņdesmitajiem, deviņdesmitajiem gadiem audzinājuši. Mums tas viss ir vienalga. Mēs nebūsim tādi kā jūs." Tāpēc mūs nepieņem, jo, kāpēc jāsēž [kopā] ar tādu, kas bijis centrā? Viņš ir "kreisais"."
Ieslodzītie baidās zaudēt savu statusu cietumā
Cietumā ir sava subkultūra. Tur ieslodzītie viens otru dala "kreisajos", "mužikos", "strādniekos".
Par to pastāstīja bijušais ieslodzītais Jānis (vārds mainīts): "Tu vari strādāt, tad tu būsi "strādnieks". Tevi visi uztvers normāli, ar tevi komunicēs. Tu vari vienkārši nedarīt neko. Tu nosēdi savu laiku, komunicē, ar ko gribi, ar ko tev vairāk sakrīt intereses. Tad ir tādi, kas cietumā ir par seksuāliem noziegumiem. Tie uzreiz iet pie "kreisajiem". Viņus nešķiro. Ja tu esi nodarījis pāri sievietei vai bērnam, tu neesi vairs normāls. Atbraucot jau pirmajā dienā tu saņem papīru, kurš par ko sodīts. Paskaties lapiņā – tajā kamerā sēž tāds un tāds. Viss, ar viņu nekāda kontakta vairs. Ar "kreisajiem" nedrīkst "mužiki" un "pacani" sēdēt pie viena galda. Viņi nevar būt vienā kamerā, piespiedu kārtā reizēm viņi atrodas. Ne no viņa cigareti tu drīksti ņemt, neko. Ja tu paņem, tad viss, tevi noraks.
Savukārt Olainē viss ir kopā. "Mužiki" uz turieni nebrauc, jo viņi baidās pazaudēt statusu.
Ir cilvēki, kas aizbrauc tur, viņi iziet to programmu, atgriežas atpakaļ cietumā… Jau braucot uz turieni zina, ka esi "kreisais"."
Jānis norādīja, ka ieslodzītajiem cietumā ir maldīgi priekšstati par to, kas notiek Atkarīgo centrā. "Es zināju, kur es iešu, un zināju, ka uz mani skatīsies savādāk. Bet man tas viss nerūpēja, jo tie cilvēki, kas uz mani skatās savādāk, viņiem ir tādas kā klapes uz acīm. Viņi neredz to, kas notiek apkārt. Viņi domā: labi, es nosēdēšu savu laiku, biju "mužiks"." Bet ko tas tev dod brīvībā, kad tu ej meklēt darbu?" pauda Jānis.
Vienlaikus viņš atzina, ka mūsdienās ieslodzītie viens pret otru ir daudz iecietīgāki. Subkultūra vairs neesot tik izteikta kā pirms vairākiem gadiem. Taču tā aizvien ietekmē ieslodzīto resocializācijas procesu un to, kā viņi ieslodzījumā maina kriminālo domāšanu.
Subkultūras ietekmes mazināšanai vajadzīga infrastruktūra
Ieslodzījuma vietu pārvalde apzinās, ka cietumā valda iekšējā subkultūra, un novērots, ka tā būtiski ietekmē ieslodzīto resocializāciju. "Par savstarpēju subkultūru un paražām mēs zinām. Mēs kā administrācija ar to rēķināmies un ņemam vērā savā darbā. Subkultūras būtību mēs dabūjām mantojumā no Padomju Savienības. Padomju laikos tas pamatā ir cēlies no armijas. Paražas un šāds dzīvesveids ir izveidojies un to ir sekmējis tā laika cietuma uzdevums, jo
cietumi padomju laikos nebija domāti sabiedrības locekļu resocializācijai un veiksmīgai atgriešanai sabiedrībā, kā tas ir šobrīd.
Ieslodzītie tolaik pamatā bija kā lēts darbaspēks, līdz ar to pēc iespējas lētāka uzturēšana lielās dzīvojamās telpās. Tika uzskatīts, ka vienīgais soda mērķis ir ieslodzīt un pēc iespējas nodarbināt," sacīja Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks Dmitrijs Kaļins.
Tiesa, novērots, ka subkultūras ietekme mazinās. Šī iemesla dēļ tiek veidotas atsevišķas nodaļas.
"Ne visi ieslodzītie vairs vēlas ievērot tās padomju laiku tradīcijas. Ko mēs varam darīt un ko mēs darām – atlasē uz Atkarīgo centru mēs skatāmies ieslodzītā atlikušo termiņu. Ja vien tas iespējams, maksimāli cenšamies virzīt uz Atkarīgo centru tādus cilvēkus, kuriem atbrīvošanas laiks pienāk vai nu īsi pēc centra programmas pabeigšanas, vai nu uzreiz pēc Atkarīgo centra viņi atbrīvojas. Protams, negribam arī bremzēt resocializācijas procesu klientiem, kuri vēlas, bet soda izpildes termiņš ir vēl diezgan garš.
Tāpēc mums četros cietumos ir izveidotas "drug free" zonas tieši klientiem, kuri bijuši Atkarīgo centrā.
Pēc programmas iziešanas viņiem ir iespēja tikt izmitinātiem šādās zonās," pastāstīja Kaļins.
Šīs problēmas risināšanai svarīga loma ir cietuma infrastruktūrai. "Lielai daļai no potenciālajiem gribētājiem, kas varētu piedalīties atkarību mazināšanas programmā, ir šis jūsu minētais aspekts, kāpēc viņi neizdara savu izvēli. Ja būtu mums cietumos vairāk atbilstošas infrastruktūras un viņi zinātu, ka pēc tam viņi dzīvos vienvietīgā, maksimums divvietīgā kamerā, tad vieglāk būtu izlemt un pieņemt šo jautājumu," sacīja Kaļins.
