Kā krāpniekiem izdodas apvārdot grāmatvežus un no uzņēmumiem, kurus viņi apkalpo, izzagt ievērojamas naudas summas?
ĪSUMĀ:
Kā darbojas telefonkrāpnieks
Kādai sievietei piezvana Valsts policijas darbinieks. Telefonkrāpnieks uzdodas par policijas Rīgas Zemgales iecirkņa darbinieku Oskaru Krasovski. "Varat droši ieiet internetā apskatīties, ja jūs neticat," viņš saka.
Viņš stāsta, ka ir noplūduši viņas dati. Sievietes bankas kontos kāds veic nelikumīgas darbības. "Noprecizējiet banku struktūru nosaukumus, uz kurām iepriekš sniedzāt savus datus. Tas ir, no kurienes potenciāli varētu rasties šī noplūde," saka telefonkrāpnieks.
Policijas darbinieks mudina sievieti atklāt sava bankas konta datus.
Sieviete: "Es vienkārši domāju, ja tas ir nopietni un tas ir patiesi, tad visdrīzāk ir jāpiebrauc uz kādu policijas iecirkni, vai ne?"
Telefonkrāpnieks: "Protams, jūs tiksiet izsaukta uz šo policijas iecirkni tikai pēc pavēstes ienākšanas. Mēs pavēsti nosūtīsim tikai tad, kad mēs sastādīsim šo protokolu."
Policijā tik tiešām strādā inspektors Oskars Krasovskis, taču tas nebija viņš. Sievietei piezvanīja krāpnieks.
Šo sarunas ierakstu policija saņēma aprīlī, bet izmeklēšanas dēļ plašāku informāciju par šo gadījumu tā nesniedz.
Šogad no 1. janvāra līdz 19. augustam šādos un līdzīgos vikšķerēšanas jeb telefonkrāpniecības gadījumos no 1093 iedzīvotājiem izkrāpa 5,42 miljonus eiro.
No uzņēmuma izkrāpj 100 000 eiro
Latvijas Radio devās uz kāda ražošanas uzņēmuma biroju. Tas atrodas samērā tālu no galvaspilsētas. "Ko tu reklamēsies, ka tev tā ir gadījies, ja. Nekas ļoti patīkams tur nav," saka uzņēmuma līdzīpašnieks Gustavs (vārds mainīts). Vīrietis piekrita intervijai tikai ar norunu, ka neatklās viņa vārdu un uzņēmuma nosaukumu.
Krāpnieki viņam ir zvanījuši ne reizi vien. "Parasti saruna beidzas ar rupjiem vārdiem, kad saka: "Jūs pats tāds esat. Jūs piezvanījāt!""
Tomēr tas neliedza noziedzniekiem no viņa uzņēmuma izkrāpt vairāk nekā 100 000 eiro.
Gada sākumā firmas lietvedei, kurai viens no pienākumiem bija arī no uzņēmuma konta apmaksāt rēķinus, piezvanīja telefonkrāpnieki.
Gustavs: "Piezvanīja, ka viņai steidzīgi jāglābj firmas nauda, jo ir kāds mēģinājis ar viņas identitāti ņemt kredītus uz firmas vārda – muļķības visādas, kā teic!"
Latvijas Radio: "Bet kas stādījās priekšā, kas tas bija, kas zvanīja?"
Gustavs: "Policijas darbinieks. Esot pat "WhatsApp" atsūtījis kaut kādu policista apliecību. Tagad ir ātri, ātri jārīkojas. Iesaistīta ir banka, nevienam neko nedrīkstot teikt."
Krāpnieki pārliecināja lietvedi uz sava datora uzinstalēt aplikāciju "AnyDesk". Programma ļāva viltvāržiem attālināti piekļūt sievietes ierīcei un aizskaitīt prom naudu.
"Pasākums gāja tā, ka pulksten sešos vakarā sāka – ik pa pusstundai. Un samaksa par pakalpojumu pilnīgi svešiem cilvēkiem – pēc uzvārdiem slāviskas izcelsmes," stāsta Gustavs.
Krāpnieki teica, ka naudu var glābt. Tā jāpārskaita uz viņu it kā "drošākiem" bankas kontiem. Lietvede uzticējās un apstiprināja katru pārskaitījumu.
"Pavisam 42 reizes ar "Smart-ID" apstiprināja maksājumus. 42 reizes divās dažādās bankās," atzīst Gustavs.
Naudu firmas darbiniece pārskaitīja vairāk nekā desmit dažādām personām. Katrs maksājums bija vairāku tūkstošu eiro apmērā.
Gustavs: "Pēdējie darījumi bija kaut kādos četros no rīta".
Latvijas Radio: "Un jūsu lietvede bija nomodā un visus tos darījumus apstiprināja?"
Gustavs: "Jā, jā! Vai transā, vai pusnomodā, bet neviens tur... es teicu: "Tev kāds stāvēja aiz muguras ar ieroci, vai kas bija?" Nē!"".
Sieviete pārskaitīja naudu darbavietai arī no sava privātā konta, bet tālāk tā aizceļoja pie viltvāržiem. Savukārt skaidras naudas iekrājumus – apmēram 10 000 eiro, viņa ievietoja pakomātā.
"Iedomāties paņemt savu naudu, saliktu kurpju kastē, aiznest uz pakomātu un aizsūtīt kaut kam, nu, drošai glabāšanai," spriež Gustavs.
Krāpnieki tukšoja abus Gustava uzņēmuma kontus divās dažādās bankās. Ja viena no bankām nebūtu apturējusi daļu maksājumu, tad kopējais krāpnieku guvums būtu nepilni 200 000 eiro. Uzņēmumam tā būtu maksātnespēja.
"Viņai vajadzēja apzināties, ka tā pat nav mana un kolēģa nauda. Tā ir uzņēmuma nauda, kur, kamēr par to nav samaksāti nodokļi, tā ir valsts nauda. Tā pat nav mūsējā vēl," teic uzņēmuma līdzīpašnieks.
Bet lietvede šai it kā "īpašajai policijas operācijai" pilnībā noticēja. Gustavs stāsta, ka pēc neilga laika viņa slepus ar mašīnu brauca uz bankas filiāli, kas atrodas citā pilsētā, lai atbloķētu bankas kontu. "Tur viņai izskaidroja, kas notiek un kas viņai par šo draud, un tad tālāk arī tika piesaistīta policija."
Policija sāka kriminālprocesu.
"Reāli šoks! Cilvēku, ko vismaz trīsdesmit gadus pazini, kas ir nostrādājis jau… līdz šim nebija tādi brīnumi notikuši," saka Gustavs.
Lietvede ir pirmspensijas vecumā. Pēc pāris dienām viņa no darba aizgāja.
Gustavam ir aizdomas, ka jau pirms tam krāpnieki bija labi izpētījuši uzņēmumu.
"Noķerts šis moments, ka tā summa ir vislielākā tajā brīdī. Vēl pēc kaut kādām dažām dienām tur būtu stipri mazāk iekšā jau. Bieži nav tā, ka mums tādas naudas stāv, bet mums bija paredzēti celtniecības darbi un rekonstrukcija viena paliela. Tagad tā iesaldēsies uz kādu laiciņu," stāsta uzņēmuma līdzīpašnieks.
Pašlaik uzņēmumam ir jāaptur attīstība un jātaupa. Gustavs vairs necer, ka naudu izdosies atgūt. "Policija visu laiku saka: "Mēs ļoti strādājam, un mums jau ļoti iet uz priekšu. Man kā cietušajam liekas, ka pilnīgi nekas nenotiek. Ja pusgada laikā nekas nenotiek, tad tas ir nolikts putekļainajā plauktā, jo pietiekoši daudz ir dzirdēts, ka ir [krāpšanas] un arī par lielākām summām Latvijā. Mēs neesam nekas tāds sevišķs."
Viņa firma nav vienīgā, kas šādi ir pazaudējusi lielu naudu. Starp cietušajiem ir arī kāda kompānija, caur kuras grāmatvedi noziedznieki izkrāpa vairāk nekā vienu miljonu eiro.
Kā apkrāpa citus uzņēmumus
Laikā no pagājušā gada 1. augusta līdz šā gada 1. augustam krāpnieki no uzņēmumiem Latvijā izzaga apmēram 2,33 miljonus eiro. Tā liecina dati, kurus apkopoja četras lielākās kredītiestādes – "Swedbank", "SEB banka", "Citadele banka" un "Luminor Bank".
Uzņēmumu īpašnieki ir cietuši no dažādām krāpnieku metodēm, kuras ir aprakstījuši savās liecībās atbildīgajām iestādēm. Dažas no tām nonāca Latvijas Radio rīcībā.
Pirmā uzņēmuma īpašnieka liecība atbildīgajām iestādēm: "Es, uzņēmuma īpašnieks, saņēmu telefona zvanu no it kā Valsts policijas darbinieka, kurš paziņoja, ka zvana saistībā ar banku, un teica, ka kāda persona manā vārdā mēģina pieteikties kredītlīnijai. Pēc tam policijas darbinieks informēja, ka arī citas bankas kontā notiek krāpnieciskas darbības un ka viņš savienos mani ar bankas drošības dienesta darbinieku. Drošības dienesta darbinieks teica, ka bankā notiek izmeklēšana un ka vajag no personīgā konta pārskaitīt naudu uz uzņēmuma kontu drošībai. Pēc tam drošības darbinieks paskaidroja, ka būs nepieciešams lejupielādēt aplikāciju, lai varētu apturēt krāpnieciskās darbības. Es ar drošības dienesta darbinieku komunicēju vairākas stundas video zvanā."
Otrā uzņēmuma īpašnieka liecība atbildīgajām iestādēm: "Man piederošais uzņēmums veica maksājumu uz SIA "X" kontu par liela apjoma preču iegādi. Saņēmu rēķinu no preču pārdevēja. Bankā apmaksai iesniedzu rēķinu, kur man piederošais uzņēmums norādīts kā maksātājs un naudas saņēmējs ir SIA "X". Minētais rēķins tika apmaksāts, bet izrādījās, ka rekvizītos ir norādīts konta numurs, kas pieder man nezināmai fiziskai personai, nevis SIA "X"."
Trešā uzņēmuma īpašnieka liecība atbildīgajām iestādēm: "Es secināju, ka man ir nobloķēta pieeja uzņēmuma un savam privātajam kontam. Saņēmu zvanu no ārpakalpojuma grāmatvedes, kas ir pilnvarotā persona uzņēmuma kontam, ka no viņas ir izkrāpta pieeja "Smart-ID" un līdz ar to arī firmas un citiem uzņēmumu kontiem."
Uzbrukumu mērķis – grāmatveži
To, ka tieši grāmatveži mēdz būt krāpnieku uzbrukumu mērķis, apstiprina arī Finanšu izlūkošanas dienestā (FID). Grāmatvežiem ir pieeja uzņēmuma kontiem un pilnvaras veikt maksājumus, stāsta Finanšu izlūkošanas dienesta eksperte Ieva Ģerģe.
"Ja senāk likās, ka grāmatveži, tās bija retas reizes, ka bija tie, uz kuriem tiešām krāpnieki vērsa savas darbības, tad šobrīd tā ir tiešām kļuvusi kā regulāra tendence."
Krāpnieki nereti uzņēmuma e-pastā iemāna viltotus rēķinus, un, neko nenojaušot, grāmatvedis tos arī apmaksā.
Viņa stāsta, ka vēl blēži mēdz izlikties par augstākā līmeņa vadītājiem un liek grāmatvedim veikt steidzamus un neatliekamus maksājumus, tāpat uzdodas par policistu vai bankas darbinieku un imitē it kā "slepenu operāciju", kurā grāmatvedim jāglābj firmas nauda.
Lai īstenotu savus plānus, krāpnieki cenšas iegūt grāmatveža kontu piekļuves datus.
"Tie ir īstenībā tie smagākie gadījumi, jo nav jau tā, ka tā grāmatvede operē tikai ar vienu uzņēmuma kontu. Viņa var būt pilnvarotājs vairākiem uzņēmumiem, kuriem ir simtiem kontu. Un tad, ja šie krāpnieki tiek klāt personas datiem, tad tur vairs nav runa tikai par simtiem un tūkstošiem, tur jau tiek mērāmi tie līdzekļi principā miljonos," saka Ģerģe.
FID pēta un analizē aizdomīgas naudas plūsmas un nodod policijai informāciju tālākai izmeklēšanai. Pēdējā pusgada laikā FID arvien biežāk sastopas ar gadījumiem, kad krāpnieki izzog naudu tieši no uzņēmumiem.
"Mēs, jau veicot padziļinātu izpēti, redzam, ka tā nauda nāk no uzņēmumiem, no Latvijas SIA. Tajā brīdī, kad tu redzi, ka tā plūsma nav tāda tipiska, jo parasti jau tiek izkrāpti līdzekļi vienkārši fiziskām personām, nevis juridiskām personām, tad skaidrs, ka, jā, šī shēma nedaudz pamainās," atzīst FID pārstāve.
Lai īstenotu savas shēmas, krāpnieki strādā profesionāli koordinētās grupās. Grupējumā katram loceklim ir sava loma un uzdevumi. Piemēram, starpnieks, ko dēvē par "naudas mūli", nozagto naudu ātri novirza tālāk.
"Būtībā viņam tas ir tāds kā darbs. Viņš atver kontu vai nodod savus datus, kurus var izmantot, piemēram, noziedzīgo shēmu organizatori, saņemot par to pretī kaut kādu konkrētu atlīdzību. Tās darbības, ko viņš veic: vai nu tu veic pārskaitījumu, izņem skaidru naudu, vai tu pārskaiti naudu uz kriptovalūtu platformām. Tā tava funkcija būtībā ir legalizēt noziedzīgi iegūtus līdzekļus," norāda FID pārstāve.
Ģerģe stāsta, ka krāpnieki "aktivizējas" pēc banku darba laika beigām un pulcējas pie bankomātiem ap pusnakti.
"Naudas mūļi noteikti aktivizējas šajā periodā, saprot, kurā brīdī visveiksmīgāk ir veikt šos maksājumus, veikt skaidras naudas izmaksas, ka ārpus darba laika neviens nevar noreaģēt tik operatīvi. Jā, reaģēs nākamajā dienā. Līdz ar to tie kadri, kur sistemātiski ir šī pulcēšanās pie bankomātiem, kur viens pēc otra ņem ārā skaidru naudu, lai pēc tam to atdotu krāpnieciskās shēmas organizatoram."
Bijušais naudas mūlis: Mani apčakarēja uz līdzenas vietas
Kas ir tie cilvēki, kas strādā par "naudas mūļiem", un kā viņi šajās shēmās iesaistās? Latvijas Radio izdevās sazināties ar 25 gadus veco Haraldu, kas pirms trim gadiem palīdzēja krāpniekiem legalizēt naudu. Tas nav viņa īstais vārds, jo raidījums sargā viņa identitāti.
"Es ieraudzīju ziņu vienā ["Telegram"] grupā, kur cilvēks piedāvāja nopelnīt naudiņu," stāsta Haralds.
Viņš meklēja informāciju, kā viegli un ātri pelnīt ar kriptovalūtu jeb digitālo naudu. Sociālo mediju platformā "Instagram" viņš pamanīja reklāmu, kas piedāvāja par to vairāk uzzināt saziņas vietnē "Telegram". Tur krieviski viņu uzrunāja kāds labvēlis.
"Tas cilvēks pārmeta uz citu cilvēku un tas cits – uz vēl vienu citu. Tikai tad beigās es biju ticis līdz tam īstajam cilvēkam. Viņš man rādīja arī ekrānšāviņus un visu pārējo, ka tur saistībā ar kriptovalūtām viss ir forši, viss ir labi, ka viss ir oficiāli un legāli, ka cilvēki paši savu naudiņu iekšā iegulda un uztaisa no savas naudiņas desmit reizes lielāku naudiņu."
Jaunietis piedāvājumam piekrita un ar "konsultantu" no "Telegram" vienojās klātienē tikties Rīgas Centrālās stacijas laukumā. Pēc īsas apspriedes divatā viņu aicināja turpināt sarunu automašīnā. Haraldam par pārsteigumu tur bija vēl trīs citi krievu valodā runājoši cilvēki.
"Es biju pārbijies, protams, tomēr es esmu viens, viņi četri ir, un es viņus nepazīstu! Pēc tam es beigās pamanīju, ka bija pārāk daudz tetovējumu cilvēkiem uz rokām, uz kakla. Man jau nedaudz likās, ka tie varbūt varētu būt cilvēki, kas jau ir sēdējuši cietumā un ņēmušies ar kaut ko tādu."
Tad paziņa no "Telegram" teica, ka Haralda vietā izveidos jaunietim profilus kritptovalūtas aplikācijās. Viņam tikai jāiedod sava pase un visas darbības jāapstiprina. Jaunietis notiekošo vēroja, kamēr atradās turpat automašīnā.
"Viņi man sāka teikt, ka ir tāda lieta, ka viņiem esot kaut kāds cilvēks ārzemēs, kuram ir iztērēts gan dienas, gan mēneša limits viņa bankas kontā, un ka es esmu vajadzīgs tikai un vienīgi priekš tā, lai tas cilvēks varētu ieskaitīt manā bankas kontā to konkrēto summu. Un pēc tam to izvadīt cauri visām tām aplikācijām, kurās viņi mani bija reģistrējuši."
Haralds stāsta, ka mēģināja iebilst, jo sākotnēji bija cita vienošanās. Taču vīriešu kompānija pārliecināja, ka viss būs kārtībā. Viņi teica, ka Haraldam kontā ieskaitīs četrus līdz astoņus tūkstošus eiro, bet puiša peļņa par to būs 30%.
Šī summa viņam likās aizdomīgi liela. Jaunietis apzinājās, ka viņam var rasties problēmas ar banku, tāpēc atteicās ielaisties.
"Tad viņi man jau rupji sāka teikt, ka es esmu šitāds un tāds, ka principā viss jau ir uzsākts un jau tūlīt būs pabeigts – nu visas tās aplikācijas, ko viņi jau tur bija uztaisījuši, un ka man it kā vairs neesot atpakaļceļa, jo es jau esmu reģistrēts tur, tur, tur un tur."
Viņi draudēja, parādīja nazi un solīja fiziski izrēķināties.
"Es domāju, ka ir auzas. Šā vai tā, vai viņi to naudu realizēs vai nē, bet tāpat jau ir auzas, tāpēc ka summa nav maza.
Es sapratu to, ka es tieku apčakarēts konkrēti uz līdzenas vietas. Šajā gadījumā es vienkārši piekritu visam tam, ko viņi man teica un ko viņi man lika darīt."
Haraldam vajadzēja legalizēt naudu caur kriptovalūtu aplikācijām. Krāpnieki veiks visas darbības, bet Haralds ar savu "Smart-ID" tās apstiprinās.
"Pēc piecām minūtēm man atnāk paziņojums uz manu internetbanku, ka man ienāca 8000. Pēc minūtes ienāk vēl vieni 8000 eiro. Es vienkārši biju šokā, man sākās panika, ka manā kontā jau sešās minūtēs ir ienākuši 16 000 eiro. Pēc minūtes vai divām vēlreiz ienāca 8000 eiro. Pēc tam atkal. Galu galā man ienāca desmit reizes pa 8000 eiro manā kontā. 80 000 eiro bija mans konta atlikums uz to momentu, un tas viss notika kaut kādās desmit, divpadsmit minūtēs."
Haralds atminas, ka nauda viņa kontā nāca no uzņēmumiem Amerikas Savienotajās Valstīs. "Tās trīs kompānijas es pēc tam paskatījos internetā. Viena kompānija bija no ieroču veikala, otra kompānija bija no mednieku veikala, un trešā bija arī saistīta ar medniecību."
Noziedznieki legalizēja naudu caur kriptovalūtas aplikācijām turpat mašīnā cauru nakti. No rīta, kad Haralds vēlējās doties prom uz darbu, grupējums viņu nelabprāt palaida. Vīrieši pirms tam nofotografēja gan pasi, gan arī viņu pašu.
"Pēc tā es vēl kādu laiciņu turpināju viņiem apstiprināt tos kodus, līdzko iestājās astoņi no rīta, jo astoņos no rīta sāka šancēt bankas. Un es uzreiz pirmais, ko izdarīju, pats uzreiz piezvanīju uz savu banku. Un tieši, kamēr es vēl biju zvanījis, banka bija jau atsūtījusi vēstuli ar kaudzi jautājumiem, kas tā par naudu."
Banka Haralda kontu bloķēja un ieteica sazināties ar policiju. Noziedzniekiem jaunietis sameloja, ka viņu noķēra policija un atņēma telefonu. Krāpnieki visas sarakstes izdzēsa, un likās, ka ir izgaisuši.
Pēc apmēram pusgada noziedznieki atkal uzradās. Sākumā Haraldam rakstīja "Telegramā", draudot, ka viņš tik viegli neizspruks. "Jo to naudiņu viņi visu nepaspēja realizēt. No visas tās lielās summas viss, ko viņi paspēja realizēt, tie bija tikai 10 000, jo 70 000 banka iesaldēja."
Tajā pašā dienā grupējums nakts vidū ieradās puiša mājās, iedunkāja Haraldu un aizveda pie organizatora, kurš pazaudēto naudu lika atstrādāt.
"Viņš man teica, ka man būs jāmeklē cilvēki, kuri sniegs savus bankas kontus tam, lai varētu atkal saistībā ar kriptovalūtām nopelnīt, izņemt naudiņu ārā un pēc tam to naudiņu viņam nodot rokās."
Haralds saprata, ka ir bezizejā. Viņš meklēja naudas mūļus, kuriem par naudas izņemšanu no bankomāta solīja 300 eiro peļņu.
"Katrs cilvēks tika informēts, un neviens ar varu viņiem to nelika darīt – sniegt savas bankas kontus. Kurš gribēja pelnīt, tas pelnīja, kurš negribēja, tas uzreiz arī atteicās. No sākuma es savam draugam piedāvāju, pēc tam es piedāvāju jau no sociālajiem tīkliem. Tur arī pāris cilvēki bija atsaukušies, un pēc tam atkal (piedāvāju) kādam no saviem draugiem."
Trīs mēnešu laikā Haralds shēmās iesaistīja septiņus cilvēkus, taču piedāvāja desmit reizes vairāk paziņām un svešiniekiem, ko uzrunāja sociālajos tīklos. Mūļiem uzreiz vajadzēja izņemt naudu no bankomāta un to atdot Haraldam.
"Parasti bankas uz tādiem maksājumiem ļoti ātri reaģē, un tas bija jādara maksimāli ātri. Kad tas konts tika iedots tam cilvēkam, tur reāli bija tā, ka tā nauda varēja būt ieskaitīta pēc minūtes, pēc piecām, pēc septiņām, pēc divdesmit minūtēm, un tam cilvēkam, kurš iedeva savu bankas kontu, visu to laiku bija jāstāv pie bankomāta. Bija jātur rokā telefons un jāskatās, kad viņam atnāks uz internetbanku vēstule par to, ka ir ienākuši divi tūkstoši eiro vai arī trīs. Kā ienāk, viņš uzreiz karti liek iekšā bankomātā un ņem tikai nost naudiņu."
Haralds izkrāpto naudu veda organizatoram.
"Šad tad vienkārši biju saviem draugiem palūdzis, lai atsūta man ekrānšāviņus no sūtītāju kontiem. Tur bija gan Latvijas, bija Igaunijas, bija Lietuvas, tur bija vairāku valstu konti, no kuriem ienāca tās naudas summas iekšā."
Naudas mūļu vervēšanu pārtrauca policija. Tā noķēra vienu no shēmas dalībniekiem, kurš savukārt ziņoja, ka viņu savervēja Haralds.
Viņš stāsta – tikai pēc policijas aizturēšanas viņš līdz galam saprata, kur bija iesaistījies.
"Tātad sanāk, ka aiz manis bija kaut kāda organizēta grupa, kas vienkārši sēž un izliekas, ka ir no bankas, un vienkārši zvanās cilvēkiem. Un tādā veidā no cilvēkiem izsūcot ārā viņu bankas lietotāju kodus, paroles un arī "Smart-ID", tādā veidā arī visas tās naudas summas nāca iekšā."
Haralds savu vainu atzina. Tiesa viņam piesprieda divarpus gadus nosacītu cietumsodu, probācijas uzraudzību, maksimāli pieļaujamās stundas sabiedriskajos darbos, kā arī cietušajiem bija jāatlīdzina aptuveni 20 000 eiro.
"Es zinu to, ka man ar to būs jāsadzīvo visu savu mūžu, tāpēc ka man tiešām ir žēl to cilvēku, no kuriem tika izkrāptas tās visas naudas summas. Es arī saviem tuviniekiem, radiniekiem un paziņām tagad stāstu pilnībā visu par šīm lietām, jo šīs lietas tāpat neapstājas. Tās arī nekad neapstāsies. Tās turpināsies, jo ir tik daudz cilvēku, kas šīs lietas dara, un viņi vēl nav pieķerti."
2022. un 2023. gadā kopumā iztiesāja 56 krimināllietas, kurās notiesāja 74 naudas mūļus, tajā skaitā 12 nepilngadīgos. Vidējais naudas mūļa vecums bija 23 gadi. Par šiem noziegumiem cilvēkiem var draudēt reāls cietumsods, taču nereti tiesa viņiem piemēro sabiedriskos darbus.
Krāpšanas gadījumu skaits tikai pieaug
Latvijas Radio devās uz policijas Kibernoziegumu apkarošanas pārvaldi, kur tikās ar 2. nodaļas vadītāja vietnieci Solvitu Sļadzi. Intervijā viņa stāsta par naudas mūļiem šādās krāpniecības shēmās.
"Tā kopumā, vērtējot pēc sajūtām, tad ir skaidrs, ka tie ir tūkstošiem katru gadu, kas iesaistās krimināllietas materiālos kā tādi, kuri ir piekrituši cauri saviem bankas kontiem, caur saviem virtuālo valūtu pakalpojumu sniedzēju makiem izlaist cauri nezināmas, apšaubāmas izcelsmes līdzekļus par samaksu."
Lai krāpnieki apmēram pusgadu varētu strādāt, viņiem vajag simtiem naudas mūļu. Tāpēc, kamēr būs cilvēki, kas ir gatavi legalizēt zagtu naudu, šie noziegumi pastāvēs.
Sļadze stāsta, ka krāpšanas gadījumu skaits tikai pieaug. "Ir uz pusi lielāki šie statistikas dati, nekā bija pagājušajā gadā šajā pašā laika periodā – gan mēģinājumi, gan arī izdevušās epizodes, gan arī zaudējumi, kas ir nodarīti."
Šā gada pirmajos septiņos mēnešos vien noziedzniekiem ar dažādām krāpšanas metodēm izdevies no Latvijas iedzīvotājiem, tostarp arī uzņēmumiem, izzagt vairāk nekā desmit miljonus eiro.
Krāpniekiem veiksmīgi izdodas apvārdot cilvēkus, jo viņiem ir informācija par uzbrukuma upuri. Cilvēki aizpilda, piemēram, viltotas aptaujas vai piedalās neīstās loterijās, un tā viņi paši atdod krāpniekiem savus datus.
Kā krāpnieki var identificēt tieši grāmatvežus par uzbrukuma mērķi?
"Gan nejauši var uztrāpīties uz grāmatvedi, gan arī tas ir apzināti. Visa informācija, ko pats uzņēmums par sevi liek publiskajā vidē savā mājaslapā, viennozīmīgi tiks izmantota arī pret viņiem. Uzņēmumam jābūt ļoti uzmanīgam un jāpiedomā, kādi telefona numuri ir norādīti, kādi amati. Un krāpnieki ievāc informāciju, meklē īstus, reālus kontaktus, veic apkopojumus, sagatavo datubāzi un tālāk izsniedz to operatoriem, kuri zvanīs."
Lielākoties noziedznieki atrodas ārpus tās valsts, kuras iedzīvotājus grib apkrāpt.
"Šim noziegumam nav teritorijas. Šeit ir vajadzīgs tikai internets. Piemēram, viena grāmatvede, viens uzņēmums, viens konts, bet viņu līdzekļi tiks aizskaitīti uz piecu dažādu valstu kontiem. Un operators atradīsies vēl citā valstī, savukārt organizators vēl citā valstī. Viss ir apzināti šādi veidots, tāpēc izmeklēšanas ir laikietilpīgas, sarežģītas un ne tik viegli atrisināmas."
Ja pirmajās divās diennaktīs apkrāptie vēršas policijā, tad tā vēl var mēģināt pārtvert noziedznieku darījumus. Taču var paiet aptuveni gads, līdz cietušie atgūs izmānīto naudu.
Sļadze stāsta, ka Latvijas iedzīvotājus vervē ne tikai kā naudas mūļus, bet arī darbam zvanu centros, kas bieži vien atrodas ārzemēs. Tomēr arī Latvijā ir darbojušies zvanu centri.
Piemēram, pirms divarpus gadiem policija pārtrauca trīs zvanu centru darbību, kur divi atradās Latvijā, bet viens Lietuvā. Tur vienlaikus strādāja ap simt operatoru, kas apkalpoja zvanus poļu, hindi, angļu un vācu valodās.
Kā atšķirt īsta policista zvanu no viltus?
"Telefoniski krimināllietas mēs neizmeklējam. Telefoniski mēs neveicam nekādus operatīvos pasākumus un neko nesakām, ka tev jāaiziet tur, jāizdara tas. Tas nekad nevar notikt. Tikai klātienē. Tāpat arī tad, kad cilvēkiem prasa uzstādīt attālinātās piekļuves programmatūru, piemēram, "AnyDesk", "TeamViewer", "AeroAdmin" vai kādu citu. "HopToDesk" tagad pēdējā laikā ir populārs, tas arī nozīmē, ka tas ir sarkanais karodziņš. To darīt nedrīkst," saka Sļadze.
Attālinātās piekļuves programmas ļauj krāpniekiem pilnībā pārņemt upura ierīces un veidot neredzamus logus, lai kaut ko darītu slepus. Uzbrucējam tam pat nevajag ilgu laiku. Tā stāsta kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis. Viņš strādā "CERT.LV" – iestādē, kas citstarp iedzīvotājiem sniedz palīdzību kiberuzbrukumu gadījumos.
Lai uzņēmumi izvairītos no apkrāpšanas, viņš iesaka lietot elektronisko parakstu.
"Izmantojam e-parakstu, izmantojam citus elektroniski parakstītus veidus, lai apliecinātu, ka jūs esat tā persona, pēc vārda, uzvārda, personas koda identificējama, kas ir amatpersona konkrētā uzņēmumā un kurai ir tiesības mainīt kaut ko maksājuma detaļās," stāsta Mālkalnietis.
Savukārt "Luminor Bank" krāpšanas novēršanas eksperte Marija Celma iesaka uzņēmumiem pārskatīt konta darījumu limitus, kā arī uzstādīt dubulto autorizāciju.
"Tātad diviem darbiniekiem ir jāapstiprina maksājums, lai tas izpildītos. Un to var atbilstoši risku izvērtējumam uzstādīt no kādas summas. Piemēram, var pateikt, ka maksājumus līdz tūkstoš eiro es varu apstiprināt viena, bet, sākot ar tūkstoš eiro, tur jau ir vajadzīga divu darbinieku apstiprināšana. Tāpat, ja darbinieks strādā no ofisa un uzņēmumam ir fiksēta IP adrese, tad ir iespējams lietotāju arī piesaistīt šai IP adresei."
Tas nozīmē, ja, piemēram, grāmatvede atklāj krāpniekiem datus, viņi nevarēs veikt nekādus darījumus.
Uzņēmuma līdzīpašnieks Gustavs tagad ir ļoti piesardzīgs. Viņš ir mazinājis uzņēmuma konta darījumu limitus un iesaka to arī citiem. "Ir jāseko līdzi šiem limitiem. Pat arī tad, ja bankā nav naudas, tas limits ir jāsamazina pēc kaut kāda lielāka darījuma."
Savukārt uzņēmuma kontiem tagad var piekļūt tikai firmas vadītāji. "Pārskaitījumus veicu es pats un tikai, vai kolēģis. Mums pašreiz ir viena meitene, kas strādā, kas mēģina kaut ko līdzēt, kaut ko darīt, bet tikai ar papīriem, pie kontiem – nē."
