Proti, piektdaļai nodibinājuma "HospissLV" pacientu dažādu birokrātisku šķēršļu dēļ paliatīvā aprūpe mājās ir tikai no vienas dienas līdz septiņām dienām, bieži vien tās ir vien dažas dienas līdz pacienta nāvei.
Savukārt attiecībā uz NMPD – onkoloģijas pacienti nereti pārmet maksas iekasēšanu par pakalpojumu krīzes situācijās.
Vai NMPD ir risinājums? Un kad jāmaksā?
"4. studija" saņēma ziņas no onkoloģijas pacientes, kurai nav nozīmēta paliatīvā aprūpe, bet ir slikta pašsajūta pēc medicīniskām manipulācijām vai zālēm, tāpēc ir bijusi spiesta izsaukt NMPD un arī par šo pakalpojumu maksāt.
Savukārt NMPD apgalvo, ka ar onkoloģiskām saslimšanām sirgstošiem cilvēkiem par izsaukumu nav jāmaksā. Vienīgi, ja nepieciešama pacienta transportēšana, kā, iespējams, noticis raidījuma skatītājas gadījumā.
NMPD Brigāžu atbalsta vadības centra vadītāja vietniece Ilona Indriksone skaidroja, ka izsaukuma motīvs pie šādiem pacientiem bieži skan kā augstas prioritātes izsaukums: "Kā bezsamaņa – elpo, elpas trūkums – smok, bezsamaņa – neelpo. Protams, mēs ierodoties pie šāda veida pacientiem, tā saucamās paliatīvās aprūpes pacientiem, izvērtējam situāciju, sniedzam padomus, un tad rēķins netiek izrakstīts."
NMPD nebūs risinājums, ja saslimšanas dēļ ir ierobežota dzīvildze un pacientam ir neciešamas sāpes. Kā norādīja Indriksone,
NMPD ekipējumā nav paredzēti atsāpināšanas medikamenti onkoloģiskajiem pacientiem.
Paliatīvā palīdzība savās mājās
Patlaban pie pacientiem ar ierobežotu dzīvildzi var izsaukt specializētas brigādes un par šo pakalpojumu nav jāmaksā. Pateicoties iniciatīvai, kuru sociālais uzņēmums "Hospiss Māja" izstrādāja sadarbībā ar Labklājības ministriju, no šī gada 1. janvāra cilvēkiem, kuriem ārstu konsīlijs ir noteicis dzīvildzi ne ilgāku par sešiem mēnešiem, tiek sniegts kompensēts paliatīvās aprūpes pakalpojums mājās.
To par valsts līdzekļiem īsteno četri uzņēmumi. Viens no tiem – "Rūre" – sākotnēji izstrādāja pilotprojektu, kā šai sistēmai būtu jādarbojas Liepājas pusē. Tagad viņi strādā visā Latvijā.
"Starptautiskā filozofija ir tāda, ka ir jānomirst savās mājās. Cilvēkiem nav jānomirst slimnīcās.
Būtībā, tādā hroniskā kontekstā runājot, slimnīca nav tā vieta, kur cilvēkam jādzīvo, jāuzkavējas vai jāpavada savas dzīves seši pēdējie mēneši.
Slimnīcas funkcija ir atrisināt konkrēto problēmu, ar kādu cilvēks ir iestājies," uzsvēra paliatīvās aprūpes pakalpojumu uzņēmuma "Rūre" vadītājs Kristiāns Dāvis.
Paliatīvās aprūpes pakalpojums mājās diemžēl nav pieejams visiem cilvēkiem, kuri sirgst ar neārstējamu slimību; vien tiem, kuriem ārstu konsīlijs ir lēmis par paliatīvās aprūpes nepieciešamību, proti, par īpašu kopšanu ar mediķu līdzdalību pēdējos sešus dzīves mēnešus.
Neviens cilvēks nepalikšot bez palīdzības, nodzīvojot ilgāk, nekā likumā paredzēts valsts atbalsts aiziešanai. Tāda gadījuma gan neesot bijis. Jo vidējais dzīves ilgums uzņēmuma "Rūrē" aprūpē esošajiem paliatīvajiem pacientiem ir aptuveni 50 dienas. Nodibinājumā "Hospiss.LV" atzīst, ka aina ir diezgan traģiska – birokrātijas dēļ, jo ģimenes ārsts nav tiesīgs vienpersoniski pieņemt lēmumu.
Paliatīvajā aprūpē nonāk novēloti
"Hospiss.LV" līdzdibinātāja un juriste Ilze Zosule novērojusi, ka pacienti ļoti novēloti nonāk paliatīvajā aprūpē.
"Ja pasaules prakse ir līdz sešiem mēnešiem – šī paliatīvā aprūpe mājās, hospisa aprūpe mājās, tad viena piektdaļa mūsu pacientu ir no vienas dienas līdz septiņām dienām. Bieži vien tās ir tikai dažas dienas. Mēs saņemam informāciju, mums ir pienākums, tāpat kā jebkuram pakalpojuma sniedzējam 24 stundu laikā uzsākt pakalpojuma sniegšanu.
Mēs ierodamies uz pirmo vizīti, atvedam tehniskos palīglīdzekļus, pretizgulējumu gultu, visu pārējo, un cilvēks to izmanto vienu divas dienas un – nomirst.
Faktiski nav saņēmis pienācīgu aprūpi visu to laiku iepriekš," stāsta Zosule.
Uzņēmuma "Rūre" vadītājs Dāvis stāsta, ka ir bažas par to, vai valsts spēs finansiāli nodrošināt paliatīvās aprūpes pakalpojumu visiem, kuriem tas nepieciešams. Šobrīd tas ir plānots 3000 pacientiem gadā, taču Valsts kontroles ziņojumā lēsts, ka šāds pakalpojums varētu būt nepieciešams 20 000 cilvēku.
Patlaban jautājums par paliatīvo aprūpi Latvijā lielākoties tiek skatīts caur onkoloģijas pacientu prizmu. Lai gan šī palīdzība mūža nogalē ir ļoti nepieciešama ne tikai vēža sliktākajās stadijās, bet arī, piemēram, pacientiem pēc insulta, multiplās sklerozes gadījumos un citās saslimšanās.
Tā kā arvien vairāk gados jaunu cilvēku saslimt ar neārstējamām kaitēm, ir ģimenes, kurās par smagi slimiem pacientiem spiesti rūpēties pat vidusskolas vecuma bērni. Tāpēc speciālistu atbalsts ir ļoti nepieciešams.
Nav hospisa stacionāra smagākajiem pacientiem
"Mums vēl joprojām ir ķeblītis ar vienu vai pusotru kāju. Mums vēl joprojām nav hospisa kā stacionāra, kur varētu novirzīt vissmagākos pacientus vai vientuļos pacientus, vai tos pacientus, kuriem ir pilnīgi nepieņemami apstākļi mājās. Un trešā tā kāja būtu ilgstošā aprūpe mājās, jo mobilā komanda ierodas, veic savus pienākumus: ārstniecības personas veic kaut kādas procedūras, injekcijas, sistēmas, satīra katetrus vai vēl kaut ko, un aprūpētājs veic savu darbu, apmāca tuviniekus, ja tādi ir, nomazgā, paēdina un dodas pie nākamā pacienta," norādīja Zosule.
Ne visi tuvinieki vēlas, lai cilvēks aiziet viņsaulē savās mājās, jo bieži vien ir bailes no neziņas, kā šis process notiks.
Paliatīvās aprūpes speciālisti uzsver – katram cilvēkam ir tiesības aiziet cieņpilni, un viņu uzdevums ir panākt, lai aizgājēja pēdējie elpas vilcieni būtu nesāpīgi. Lai saņemtu valsts apmaksāto paliatīvās aprūpes pakalpojumu mājās, ir jāvēršas pie ģimenes ārsta vai ārstējošā ārsta slimnīcā. Tas tiks piešķirts, ja medicīnas iespējas cīņā ar slimību būs izsmeltas.
Labs sākums. Bet vēl tāls ceļš ejams
Valsts kontrole, veicot revīziju, lai izpētītu paliatīvās aprūpes pakalpojuma kvalitāti Latvijā, norādījusi, ka šim pakalpojumam nav nekādas sistēmas. Piemēram, tas, ka no šī gada sākuma pieejamā, ārstu konsīlija nozīmētā paliatīvā aprūpe faktiski ir uzskatāma par hospisa aprūpi, jo paredzēta tikai pacientiem, kuri nedzīvos ilgāk kā sešus mēnešus.
Lai gan teorētiski cilvēks skaitās paliatīvās aprūpes pacients jau tajā brīdī, kad viņa ārstēšanās iespējas ir izsmeltas, bet situācija vēl nav atbilstoša hospisa aprūpei.
Valsts kontrole norādīja, ka paliatīvās aprūpes pakalpojums pacientiem mājās ir labs sākums sistēmas sakārtošanai, jo šiem pacientiem ir nepieciešams multidisciplinārās komandas pakalpojums – emocionālais, psiholoģiskais atbalsts un viss, kas saistīts ar atsāpināšanu, kā arī elementāru ikdienas aprūpi. Lai sakārtotu paliatīvo aprūpi kā tādu, mūsu valstī vēl tāls ceļš ejams.
"Veselības aprūpe un sociālā aprūpe viena otru neredz. Darbojas katra atsevišķi. Kamēr mēs neko citu jaunu neesam radījuši, mums ir jāspēj saorganizēt darbu starp visiem šiem pakalpojumu sniedzējiem. Lai to resursu, kuru mēs šobrīd esam raduši iespēju atvēlēt kaut vai teorētiski paliatīvās aprūpes pacientiem, lai mēs to arī nodrošinātu un lai informācija par to pacientiem būtu pieejama draudzīgā veidā, lai viņi to minimumu varētu atrast," sacīja Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa.
