ĪSUMĀ:

• Šogad līdzās vietējiem bērniem skolas gaitas sāka arī vairāk nekā 3000 bērnu no Ukrainas. 
• No 1. septembra bērniem no Ukrainas, sākot no bērndārzniekiem līdz vidusskolēniem, jāmācās tikai latviešu valodā. 
• Ukraiņu bērnu vecāki: Vairākas nedēļas viņi iet uz skolu, bet sēž un klausās "ķīniešu ābeci".
• Vairāki bērni no Ukrainas mācās skolā gan klātienē Latvijā, gan attālināti Ukrainā.
• Skolas daudz piedomā, lai ukraiņi justos labi; daži skolotāji palīdz, tulkojot krievu valodā.
• Ne visiem bērniem no Ukrainas pieejamas nometnes, kurās būtu jāpalīdz iekļauties mūsu sabiedrībā.
• Gandrīz trešdaļu no ministrijas paredzētās naudas nometņu rīkošanai pašvaldības neizmantoja.
• Bēgļu palīgi: Visgrūtāk – vecāko klašu skolēniem; ikkatrs var palīdzēt ukraiņiem apgūt latviešu valodu.

Klausās ķīniešu ābeci

Pēc vasaras brīvlaika Latvijas skolās septembrī sākās jaunais mācību gads. Rosība atsākās arī bērnudārzos. Šogad līdzās vietējiem bērniem skolas gaitas sāka arī vairāk nekā 3000 bērnu no Ukrainas. Viņi ar savām ģimenēm guva patvērumu Latvijā pēc tam, kad Krievija februārī sāka brutālu un asiņainu karu Ukrainā. 

Mēnesi pēc kara sākuma Latvijas masu medijos izskanēja ziņas par to, ka ukraiņu bērnus mūsu sabiedrībā integrēs ar izglītības sistēmas palīdzību. Bērni no Ukrainas izglītības iestādēs var mācīties kādā no skolu mazākumtautību programmām ukraiņu valodā vai arī latviešu valodā.  

Martā par šo tematu Latvijas Televīzijas žurnāliste Vita Anstrate uzdeva jautājumus Valsts prezidentam Egilam Levitam, kurš toreiz apmeklēja Rīgas Ukraiņu vidusskolu.  

Vita Anstrate: Cik gatava ir Latvijas izglītības sistēma?

Egils Levits: Mūsu izglītības sistēma ir spējīga pielāgoties jaunajai situācijai. Ukraiņu bērni ir jāintegrē latviešu skolās, ir viņiem jāmāca latviešu valoda, lai šeit viņi varētu pilnvērtīgi apgūt visu to, ko arī mūsu bērni apgūst. Un mūsu izglītības sistēma ir uz to spējīga.

Tātad Valsts prezidents pavasarī uzskatīja, ka izglītības sistēma ir gatava integrēt ukraiņu bērnus mūsu sabiedrībā. Bet kādu pieredzi vairāk nekā pusgadu vēlāk ir guvuši paši ukraiņu bērni? 

Pavēlā darba dienas vakarā oktobrī Latvijas Radio raidījums "Atvērtie faili" devās uz Jelgavu. Tur kādā no namiem īrē dzīvokli ģimene no Harkivas – pilsētas, kas atrodas Ukrainas ziemeļaustrumos. Te dzīvo Mikola ar savu ģimeni, kurš ar vēl citiem ukraiņiem uz dzīvokli Jelgavā pārcēlās vasarā. 

Mikolas meita, 13 gadus vecā meita Vladislava jeb Vlada patlaban iet kādā Jelgavas skolā, kur mācās 8. klasē latviešu valodā.  Iepriekš ģimene dzīvoja Kaunatā, kas atrodas Latgales pusē. Tur pavasarī Vlada pabeidza 7. klasi vietējā mazākumtautību skolā. 

Vladislava stāstīja: "Man patika tā skola, droši vien tāpēc, ka tur visi skolotāji ļoti labi saprata krievu valodu un klasē bija krievvalodīgie. Klase bija ļoti maza, droši vien arī tāpēc." 

Pavasarī bērni no Ukrainas vēl drīkstēja mācīties krievu valodā. Bet vēlāk politiķi nolēma, ka no 1. septembra ukraiņiem, sākot no bērndārzniekiem līdz pat vidusskolēniem, jāmācās tikai latviešu valodā. 

Vlada jau visu septembri ir mācījusies Jelgavas skolā. Atbildot uz jautājumu, kā viņai sokas ar mācībām latviešu valodā, viņa pauda: "Es sēžu stundās un vispār neko nesaprotu. Ir tikai aptuvena nojausma, par ko ir runa. Piemēram, bioloģijā stāsta kaut ko par organisma uzbūvi, vēl man ir mācību grāmata, kurā ir attēli, un ir arī daži vārdi, kas nedaudz atgādina ukraiņu, krievu vai pat angļu valodu. Un vairāk vai mazāk ir skaidrs, par ko ir runa."

Vlada stāstīja, ka valodas barjeras dēļ viņai ir sajūta, ka neiederas skolā. Strādāt patstāvīgi ir grūti. Arī reizēs, kad ar klasesbiedriem jāstrādā grupās, tad moka pašpārmetumi. "Man pienāca klāt [skolotāja] un teica, šajā stundā tu izpildi šo uzdevumu. Reizēm bija darbi pārī vai grupās, bet es jutos tā, ka neko nevaru palīdzēt, jo praktiski nezināju latviešu valodu," stāstīja Vladislava.

Arī Vladas mamma Marina pārdzīvo par meitu un grūtībām, ar kurām viņai nākas sastapties skolā. Marina pauda: "Mēs sapratām, ka septembrī jāiet uz skolu, bet latviešu valodas zināšanu nav. Kad mēs atnācām uz skolu, visi bija ļoti pretimnākoši, direktore bija gatava palīdzēt." 

Marina stāstīja, ka mācību programma skolā ukraiņu bērniem nav sagatavota: "Viņa tur tikai sēž un nekādas zināšanas neiegūst vispār. Sākumā domājām, ka neizdarīsim secinājumus pēc pirmajām dienām. 

Trīs, četras nedēļas viņa gāja uz to skolu, un mēs sapratām, ka viņa tur sēž un klausās ķīniešu ābeci."

Lai ukraiņu bērni varētu mācīties latviešu valodā, Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pašvaldībām piešķīra naudu, lai skolas varētu viņiem izveidot individuālu mācību plānu. 

Vladislavas māte Marina sacīja: "Mēs domājām, ka viņa varēs reizē iet uz skolu un paralēli mācīties latviešu valodu. Bet nē, nesanāca." Marina stāstīja, ka latviešu valodu viņas meita var apgūt pēc mācību stundām, kad viņa jau ir nogurusi. Turklāt papildus tam vēl jāpilda mājasdarbi, un ir arī ārpusskolas aktivitātes. Tādēļ Marina meitai par samaksu nolīga privātskolotāju. 

"Nolēmām, ka viņa ies uz latviešu valodas privātstundām, paralēli attālināti mācīsies skolā Ukrainā," piebilda Marina. 

Marinas un Mikolas meita Vlada nav vienīgā ukraiņu skolniece Latvijā, kura mācās divās skolās vienlaikus. 

Kā zivtiņas akvārijā

Jelgavā "Atvērtie faili" viesojās Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centrā. Tā ir pašvaldības iestāde, kur pieaugušie ukraiņi mācās latviešu valodu. Viesošanās reizē mācību stundas temats bija sports. 

Starp grupas biedriem bija apmēram trīsdesmit gadu veca sieviete, kuru sauc Irina. Arī viņas dēls sākotnēji mācījās tālmācībā Ukrainā un vienlaikus 6. klasē kādā Jelgavas skolā. "Viņš bija ļoti ieinteresēts, bet skolotāja bija bezspēcīga, viņam bija grūti," pauda Irina.

Līdztekus mācībām zēns vēl pāris reizes nedēļā brauca uz sporta treniņiem. Irina stāstīja: "Mēs, piemēram, braucām vilcienā uz Rīgu un pildījām mājasdarbu matemātikā." 

Tas bērnam radīja milzīgu pārslodzi, un oktobrī viņa dēlu izņēma no skolas Jelgavā, atklāja Irina: "Viņš pat sāka raudāt, kad es viņam pateicu, ka viņš vairs nemācīsies tajā skolā.

Bet viņš taču nevar fiziski pavilkt divas skolas reizē! Tas ir ļoti grūti, un beigās sanāks, ka viņš īsti neiemācīsies neko ne šeit, ne tur."

Patlaban puika mācās tikai attālināti Ukrainā. Irina stāstīja, ka savu dēlu izņēma no skolas ne tikai valodas barjeras dēļ, bet arī tādēļ, ka ģimene plāno pēc kāda laika atgriezties kara plosītajā dzimtenē.  
 
Bet kā sokas tiem ukraiņu bērniem, kuru ģimenes ir nolēmušas palikt Latvijā? 

Savā mājoklī turpat Jelgavā "Atvērtos failus" sagaidīja arī Oleksandrs un viņa sieva Veronika. Intervijas brīdī dzīvoklī vēl nebija pieslēgta apkure un viņiem mugurā bija vairākas drēbju kārtas. Oleksandrs un Veronika ieradās Latvijā no Dņipropetrovskas. Viņu meita Rimma vietējā skolā mācās 7. klasē. Ģimene vēlas palikt Latvijā, tāpēc Rimma mācās skolā tikai Latvijā.

Kaut arī Rimma neprot latviešu valodu, viņa ļoti cenšas iemācīties. Arī skolotāji ir saprotoši un palīdz meitenei, pārtulkojot sacīto krievu valodā. Oleksandrs apzinās, ka tas ir pretrunā iecerei ar valodas prasmi integrēt viņus sabiedrībā, bet, visticamāk, ka cilvēcīgu iemeslu dēļ skolā uz to piever acis.  

"Cik es zinu, pārtulkot uz krievu valodu skolēniem ir aizliegts, bet… Vienalga, kaut kā jāpalīdz, lai viņi nepeldētu kā zivtiņas mums šeit akvārijā, bet vismaz kaut ko saprastu," pauda Oleksandrs. 

Oleksandrs stāstīja, ka ģimene jūlijā meitu gribēja pieteikt īpašai vasaras nometnei, kurā ukraiņu bērni var mācīties latviešu valodu, iepazīt Latvijas vēsturi, mākslu un kultūru: "Tobrīd mums teica, ka neko par nometni vēl nevarot pateikt. Kad bērns reāli atbrauca, mēs atkal vērsāmies pie skolas, bet mums atbildēja, ka nometnē vairs nav brīvu vietu. Un mēs netikām." 

Uz tādu nometni netika arī Vlada, jo viņas mamma Marina par to neko nezināja. Marina pastāstīja: "Nebija! Mēs interesējāmies sociālajā dienestā, bet priekš bērniem nekā nebija. Tikai priekš ukraiņiem, kas sasnieguši pilngadību.

Skolēniem nekādu programmu tieši vasarā, lai piestrādātu pie latviešu valodas apguves, nebija. Mēs prasījām kursos, kurus paši apmeklējām, vaicājām sociālajā dienestā – kur bērni varētu uzlabot savu latviešu valodas zināšanu līmeni?"

Skolas daudz piedomā, lai ukraiņi justos labi

Ukraiņu bērni Jelgavā mācās dažādās skolās. 

"Atvērtie faili" apmeklēja Jelgavas Centra pamatskolu. Skola atrodas arī pašā pilsētas centrā, un, tajā ieejot, žurnāliste uzreiz izdzirdēja ukraiņu valodu. 

Jelgavas Centra pamatskolas direktore Agita Ozoliņa norādīja: "Skolā mums ir 853 bērni šobrīd. Un no tiem mums ir 41 ukraiņu bērns."

Ozoliņa stāstīja, ka viņa cenšas panākt, lai bērni skolā ne vien mācītos, bet arī justos labi. Piemēram, gaiteņi rotāti dzeltenzilās krāsās. Ozoliņa pauda: "Jūs pamanījāt! Re, kā jūs pamanījāt! Mēs par to ļoti daudz domājām pagājušajā gadā. Citās skolās ir tie karogi."

Tomēr bērnu vecāki direktorei mēdz sūdzēties, ka slodze ir pārāk liela. Ozoliņa atzīmēja: "Nu tādās runājamās stundās viņi, nu, skolotājs nespēj divās valodās. Kas ir, tas ir, es nezinu. Viņi nevar."

Arī mācību stundās, lai kā arī skolotāji censtos, viņiem vienkārši nepietiek laika atsevišķi ukraiņu bērniem izskaidrot mācību vielu. "Bet te ir divas lietas. Ja tā ģimene plāno šeit palikt, tad viņai maksimāli daudz ir vajadzīga šī valoda. 

Ja šī ģimene neplāno šeit palikt, tad tie bērni tiek apzagti. Ja viņi sēž, neko nesaprotot, vienkārši sēž un klausās. Nu nav tā, ka viņi pēkšņi apgūst," atzina Ozoliņa.

Jelgavas Centra pamatskola ir iepirkusi latviešu valodas mācību materiālus un, kamēr valsts maksās par individuālo darbu, tikmēr skolotāji to pildīs, apgalvoja Ozoliņa: "Es esmu ārkārtīgi pateicīga saviem kolēģiem, kuri ar lielu entuziasmu ir metušies šajā darbā. Un katrā brīvajā brīdī mums ir izdalīts laiks, kad ukraiņu bērniem ir individuālās apmācības." 

Bērniem viegli nav, taču lēns progress ir redzams. Ozoliņa atzina, ka acīmredzot bija vajadzīgs vairāk laika un vairāk darba ar valodas mācīšanu: "Es ļoti ceru, ka līdz Ziemassvētkiem šie bērni būs jau dažādos līmeņos un viņi būs tuvu, tuvu tam, ka viņi spēj iekļauties." 

Secināms, ka ukraiņu bērni nevar pilnvērtīgi apgūt mācību vielu mūsu skolās un arī pašiem skolotājiem valodas dēļ ir grūtības viņus apmācīt. Tātad Valsts prezidentam nav taisnība – mūsu izglītības sistēma pašreiz viņus nespēj integrēt. 

Nometnes ne visiem pieejamas

Tāpat arī nometnes, kurām būtu jāpalīdz šiem bērniem ātrāk iekļauties mūsu sabiedrībā, ne visiem ir pieejamas. Kādēļ ir šāda situācija? 

Jelgavas Izglītības pārvaldes vadītāja Gunta Auza skaidroja: "Skaidrs, ka mums latviešu valoda lielākajai daļai skolēnu ir tikai pašā, pašā sākumposmā. Un tad, kad vēl atnāk mājās, ir jāpaveic kādi zināmi mājas uzdevumi, un tad ir otra skola, kura ir attālināti. Un vecāki tiešām skaidroja, ka bērnam fiziski un emocionāli trūkst spēka. Mums tādu bērnu, kas ir pārtraukuši mācīties, ir 18 skolēnu. Tas nav maz." 

Auza stāstīja, ka grūtības ar valodu ir ne tikai bērniem, bet arī viņu vecākiem: "To ukraiņu bērnu vecāki saka, jo viņiem jau nav šīs latviešu valodas pašiem. Viņi paši šobrīd mācās latviešu valodu. Katrs ir savā valodas apguves posmā."

Saistībā ar vasaras nometnēm Jelgavā, tad uz tām kopumā devās apmēram 70 bērnu no Ukrainas. Ja salīdzina ar citām pašvaldībām, tad nometnēs Jelgavā bērnus no Ukrainas uzņēma krietni vairāk nekā citviet. Tomēr tik un tā daļai no viņiem atteica dalību.

Auza atzīmēja: "Tas laiks, cik ilgi šī nometne notika, ir par maz. Skaidrs, ka bija jābūt mēnesim un varbūt pat vairāk, mēs šeit iekļāvām nedēļu un reizēm divas nedēļas, un tas ir par maz." 

Viņasprāt, par valsts naudu rīkotās nometnes varēja būt lietderīgāk izmantotas: "Zināmā mērā šī vasara ir iekavēts laiks. Mēs noteikti varējām intensīvi sniegt atbalstu, mācīt latviešu valodu, zinot, ka mēs rudenī pāriesim uz šo latviešu valodu." 

Taču – kāda bija situācija ar šādām vasaras nometnēm Daugavpilī, kur jau vēsturiski dominē krievu valoda? Un kā tur sokas ukraiņu bērniem ar mācībām latviešu valodā?  

Daugavpils Valstspilsētas vidusskolas direktors Ilmārs Zučiks norādīja: "Ļoti liela daļa vecāku prasīja iespēju mācīties mazākumtautību klasēs. To šobrīd aizliedz likums."

Līdz oktobra vidum dokumentus no Daugavpils Valstspilsētas vidusskolas izņēma septiņi  ukraiņu skolēni. 

Zučiks norādīja: "Jā, daļa bērnu ir aizgājuši uz "online" skolu šī iemesla pēc, ka vecāki saka, ka bērns jūtas slikti klasē, neskatoties uz visiem atbalsta pasākumiem. Un es tur neko nevaru pateikt. Droši vien tā tas varētu būt. Ja mēs nerunājam krieviski stundās un tā tālāk, skaidrs, ka šādi būs, un ne visi bērni var pārvarēt [valodas barjeru]. Arī pieaugušie visi to nevar pārvarēt."

Zučiks stāstīja, ka iespēju robežās bērnus no atsevišķām stundām izņem ārā, tad apvieno grupās un katram māca ar individuālu pieeju. Piemēram, sociālās zinības. 

"Jāsaka, lielākajai daļai latviešu valodas zināšanas ir piecu līdz desmit vārdu robežās," piebilda Zučiks. 

Arī Daugavpilī ukraiņu bērniem, lai mācītos latviešu valodu, vasaras laikā bija iespēja piedalīties vasaras nometnēs. Tomēr pašvaldība šo instrumentu neizmantoja pilnā apmērā. 

Daugavpils pilsētas Izglītības pārvaldes izglītības metodiķe pieaugušo izglītībā Ilze Onzule norādīja: "Uz to summu, kas bija iedalīta Daugavpilij, bija 30 ukraiņu bērni un 30 latviešu bērni. 

No visiem gandrīz 300 skolas vecuma bērniem Daugavpilī vasaras nometnēs piedalījās tikai neliela saujiņa ar bērniem no Ukrainas. 

"Bet, cik es zinu, tad attiecīgi vienā nometnē viņi bija paņēmuši par vienu latviešu bērnu mazāk un par vienu ukraiņu bērnu vairāk. Bet interese bija, protams, ļoti liela ukraiņu bērniem un arī latviešu bērniem. Jā. Nācās atteikt. Prioritāte bija tiem bērniem, kas mācās vai plāno mācīties mūsu skolās," pastāstīja Onzule.

Lai pašvaldības varētu sarīkot nometnes, IZM kopumā tām šogad pārskaitīja vairāk nekā 300 000 eiro. Gandrīz trešā daļa no summas tā arī palika neiztērēta, un pašvaldības to atskaitīja atpakaļ valsts budžetā. 

Kopumā no apmēram 3000 ukraiņu skolēnu latviešu valodu vasaras laikā apguva tikai katrs ceturtais. 

Lūdzot to skaidrot IZM vecākajai ekspertei Olitai Arklei, viņa norādīja: "Vairākas pašvaldības no tā [finansējuma] atteicās. Rīga nevarēja tīri fiziski izlietot piešķirto finansējumu tāpēc, ka apjoms bija ļoti liels. Pirmais aspekts, ka kursu sagatavošanas laiks bija ļoti, ļoti īss, tad vienkārši nespēja šo menedžēt un šos kursus noorganizēt pilnīgi visiem 100%."

Arkle atzīmēja, ka ministrijas amatpersonas sākotnēji kļūdījās ar to, ka neviens savlaicīgi nepadomāja par vasaru un to, ka bērni šeit paliks uz ilgu laiku. 

Kaut arī ukraiņu bērniem mācīties latviski ir grūti, atkāpes no skolu mācību programmas nevar izdarīt.

Arkle skaidroja: "Tad mēs piedāvājam iespēju palikt uz otru gadu un atkārtoti mācīties, kamēr tas līmenis ir dabūts uz augšu un ir sasniegts. Jo mums ir jābūt arī ļoti atbildīgiem pret to, ar kādu izglītības dokumentu Eiropā ienāk skolēns. Tātad mēs nevaram atļauties Eiropas dokumentu izsniegt kaut kādā savādākā formātā." 

Savukārt ar bērnu izglītošanu krievu valodā mēs ukraiņiem izdarītu lāča pakalpojumu. To rāda pieredze ar Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, no kuriem liela daļa tā arī neprot runāt latviski. Līdz ar to iekļaušanās sabiedrībā buksē. 

Arkle norādīja: "Arī no vairākām skolām esmu dzirdējusi, ka, piemēram, matemātikas skolotāja saka – man viss laiks paiet, lai es tulkotu tos matemātikas uzdevumus krievu valodā. Nē, viņai tas nav jādara." 

To, cik kopumā ukraiņu bērnu kopš septembra ir pametuši mūsu izglītības sistēmu, Arkle nevarēja pateikt, jo IZM nav precīzu datu. Viņa gan stāstīja, ka šādu bērnu skaits nav liels.

Tikmēr, pēc Ukrainas vēstniecības apkopotās informācijas, tālmācībā mācās apmēram puse no visiem ukraiņu bērniem, kuri ar ģimenēm ir guvuši patvērumu Latvijā. 

Rīgas atbalsta centrā Ukrainas iedzīvotājiem "Atvērtie faili" tikās ar Lindu Jākobsoni-Gavalu. Viņa ir no biedrības "Gribu palīdzēt bēgļiem" un ikdienā ir iesaistīta arī jautājumos, kas skar bērnu izglītību.  

Vaicāta, ko viņa domā par izglītības sistēmas spēju mūsu sabiedrībā integrēt bērnus un jauniešus, Jākobsone-Gavala sacīja: "Iespējams, būtu bijis jādomā citādāk, ka vispirms būtu bijis jānodrošina latviešu valoda un tad jāiet skolā. Bet tas arī ir atkarīgs no vecuma grupas. Nu, mazajiem, piemēram, mums kolēģei šobrīd 1. klasē iet bērns, nu, tur nav izaicinājumu." 

Jākobsone-Gavala stāstīja, ka lielākās grūtības ir vecāko klašu audzēkņiem: "Protams, ja mēs iedomājamies, ka mums ir jāiet vidusskolā, valodā, kurā mēs neko nesaprotam, protams, ka tur ir izaicinājumi. Līdz ar to ir jādomā, kā realizēt dzīvē vairāk tos rīkus, ko ministrija ir izstrādājusi, un, iespējams, kaut kas ministrijai ir arī jāmaina. Bet jebkurā gadījumā, mūsuprāt, ir jāizdara viss iespējamais, lai tie bērni varētu šeit integrēties."

Jākobsone-Gavala aicina ikkatru no mums pielikt savu roku, lai ukraiņu bērniem latviešu valodu būtu pēc iespējas vieglāk apgūt: "Ir arī iespējams sabiedrības atbalsts. Neviens taču neliedz mūsu, piemēram, pensionētiem skolotājiem vai studentiem iesaistīties, uzrunāt savu skolu, bijušo savu skolu, piemēram. Vai uzrunāt savu pašvaldību un piedāvāt savu palīdzību un ar to bērnu… Tiem vecākiem ir arī jāstrādā un nav laika. Un nav arī zināšanu. Pie labākās gribas viņi nevar palīdzēt ar latviešu valodu." 

Taču dzīvoklī Jelgavā Mikola centās sarunāties ar savu meitu Vladu latviski. 

Mikola: Pateikt kaut ko vari latviski? 

Vladislava: Mani sauc Vlada. 

Vita Anstrate: Un cik tev ir gadi? 

Vladislava: Ak dievs, es neatceros, kā ir 13. 

Mikola: Trīsdesmit! 

Vita Anstrate: Trīspadsmit!

Vladislava: Jā, 30! Tev pašam jau 40. 

Mikola: O, tu izstāsti tagad visu par mani.

Šobrīd Vlada mācās divās skolās vienlaikus – gan klātienē Jelgavā, gan arī tālmācībā Harkivā. Ar privātskolotājas palīdzību viņa jau sāk kaut ko saprast latviešu valodā, bet pagaidām pati vēl maz runā. 

Vaicāta, vai viņa kādā brīdī pieļauj domu, ka varētu atteikties no tālmācības Ukrainā un mācīties tikai Jelgavas skolā tepat Latvijā, Vladislava atbildēja: "Es nezinu, vai es tur vēlos pavisam atgriezties, bet es arī nesaku, ka nekad neatgriezīšos. Man ir sajūta, it kā es būtu atbraukusi uz citu valsti apmaiņas programmā."