Olga Kločko un Irīna Kodakivska Rēzeknē dzīvo jau divus gadus un cītīgi apguvušas latviešu valodu, lai spētu veiksmīgi integrēties sabiedrībā. Irīnai šobrīd ir A2 līmenis, bet Olgai B1. Viņas vēl tekoši nerunā latviski, taču saziņā visu saprot un pāris teikumos var arī atbildēt.
"1. aprīlī es atvēru masāžas kabinetu. Man ļoti patīk palīdzēt cilvēkiem. Mani draugi vienmēr palīdz man dažādos jautājumos. Divus gadus krāju naudu savam sapnim," pastāstīja Irina.
Lielākie izaicinājumi tā īstenošanai bija telpu īres līguma noslēgšana un finanses: "Telpas negrib īrēt īsā termiņā. Visbiežāk līgumus noslēdz uz gadu vai diviem. Ja cilvēkam neizdodas bizness, tad sanāk, ka tas "karāsies" viņam kā kredīts, tāpēc daudzi ukraiņi baidās kļūt par pašnodarbinātajiem."
Savukārt Olga šobrīd ir bezdarbniece. Viņas mērķis ir apgūt latviešu valodu B2 līmenī, lai spētu strādāt sev vēlamā nozarē – ekonomikā. Tā varētu būt banka vai aizdevumu firma.
"Latviešu valodu ir ļoti grūti mācīties. Es arī mācos B2 līmeni, bet nenokārtoju eksāmenu divas reizes. Nav saskarsmes. Nav, ar ko runāt, filmas es neskatos. Tikai internetā, lasu grāmatas un kopā ar bērniem pildām mājasdarbus," stāstīja Olga.
Abas sievietes atzīst, ka grūtākais integrēšanās šķērslis ir tieši valodas barjera.
Arī šobrīd tā jūtama darbā un ikdienā, turklāt citiem ukraiņu paziņām tas bijis kā viens no svarīgākajiem iemesliem pamest Latviju.
Irina norādīja uz vēl vairākiem iemesliem: "Daudzi baidās, ka kara konflikts pāries arī uz šo valsti, tāpēc neuzdrīkstas šeit kaut ko uzsākt. Otra problēma ir tā, ka ukraiņiem ļoti gausi izīrē dzīvokļus, jo daži mūsu līdzgaitnieki nav korekti uzvedušies šajā valstī, tāpēc ēna krīt uz visu nāciju."
"Sākumā mēs gribējām braukt uz Beļģiju, un mēs arī braucām, bet tur mums nepatika, jo bija ļoti grūta valoda. Tad mēs atgriezāmies Latvijā. Domāju, ka šeit ir vieglāk dzīvot un visi saprot krievu valodu," pastāstīja Olga.
Sievietes zināja teikt, ka Rēzeknē šobrīd ir aptuveni 500 ukraiņu un teju trešdaļa no sākotnējā skaita valsti pametuši.
