14. jūnijā visā Latvijā pieminēs Komunistiskā genocīda upurus – vairāk nekā 15 tūkstošus Latvijas pilsoņu, kurus padomju okupācijas režīms 1941. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Kopš tā laika tagad vēl dzīvi palikuši lielākoties tikai represēto bērni, kas dzimuši Krievijas attālākos apgabalos. Šie cilvēki Latvijā arī uzskatāmi par represētajiem, taču daļai ilgstoši neizdodas pierādīt savu statusu dažādu iemeslu dēļ.
Nevar pierādīt
Anonīmais piemērs: "Esmu Alberta Grosberga meita, padomju vara manu tēvu arestēja 1941. gada 14. jūnijā un ģimeni izsūtīja uz Krieviju. Vjatlagā sevišķā apspriede viņu notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem par to, ka bijis aizsargs."
Politiski represētā Alberta Grosberga meita šajā ierakstā lūdza viņas vārdu neminēt. Kundze pirms desmit gadiem, cenšoties nokārtot represētas personas statusu, no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes saņēma atteikumu, jo nav pierādāms, vai tēvs viņas dzimšanas brīdī vēl bija pakļauts padomju represijām izsūtījumā. Proti, ir ziņas, ka viņš it kā atbrīvots pirms soda izciešanas beigām. Alberta meita ir dzimusi 1951. gada 17. martā Krasnojarskas apgabala Ribinskas rajona Borodino sādžā.
Anonīmais piemērs: "Par tēva atbrīvošanu no Vjatlaga ir tikai daļējas ziņas, ka atbrīvots 1943. gada 30. oktobrī (pēc PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta direktīvas Nr. 467/18-71/117c ieslodzītos atbrīvoja, kā neārstējami slimus un turpmāk darbā neizmantojamus) un nosūtīts pie ģimenes uz Krasnojarskas apgabalu. 1950. gada novembrī viņa krimināllietā ir tikai daļējas ziņas, ka bijusi sarakste VDK līmenī Rīga – Maskava, bet arī nav ziņu, ko lemj."
Grosberga meita vērsās tiesā, bet arī tur viņa guva negatīvu atzinumu par represētas personas statusa piešķiršanu tiesas trīs instancēs.
Taču meitas ieskatā lēmums pieņemts netaisnīgi, jo abām pusēm trūka konkrētu pierādījumu –
dokumentu par to, kad tēvs noņemts no padomju režīma speckomandatūras uzskaites.
Sistēmiska problēma
Anonīmais piemērs: "Pirmkārt sistēmā ir problēmas. To, ka nekādu ziņu nav, man atbildēja sekojošas iestādes – Iekšlietu ministrija, PMLP, Soda reģistrs, Valsts arhīvs, TSDC, Tieslietu ministrija un Ģenerālprokuratūra. Man sprieda netaisnīgu spriedumu, jo tā ir rupja kļūda, ka tiesa saka, ka Alberts Grosbergs ir bijis brīvs no 1943. gada 30. oktobra. Tēvs bija VDK uzraudzībā no pirmās dienas, jo Drošības un Iekšlietu ministriju attiecīgās nodaļas izsūtītos reģistrēja un uzraudzīja un noteica dzīves vietu Tālajos Austrumos, un noteica, ka nedrīkst nekur izbraukt. To atzina arī PSRS likumi (1955. gada 17. septembrī PSRS Augstās Padomes Prezidija dekrēts par amnestiju un 1956. gada 19. marta PSRS pavēle par lietu pārskatīšanu)."
Kundze norādīja, ka ilgie gadi viņai nodarījuši būtisku morālo kaitējumu, cenšoties pierādīt, ka viņa dzimusi laikā, kad tēvs vēl nevarēja būt brīvs no PSRS represijām. Viņa secināja, ka
tā ir sistēmiska problēma valstī, jo daudzus tā laika represīvo iestāžu dokumentus nav iespējams iegūt, bet institūcijas, neiedziļinoties lietā, bieži aizbildinās ar to,
un rezultātā amatpersonas darbojas pret personu, kas meklē taisnīgumu.
Tikmēr Administratīvās rajona tiesas spriedumā lasāms, ka nevienā dokumentā nav norādītas ziņas par to, ka pēc atbrīvošanas no soda izciešanas Grosbergs būtu nosūtīts uz specnometinājuma vietu. Šeit Alberta meita tiesai argumentēja, ka vienlaikus arī neizdeva dokumentu par tēva noņemšanu no uzskaites. Viņa tiesā klāstīja, ka pēc atbrīvošanas no nometnes viņas tēvs tika nosūtīts uz Ačinsku un viņam nebija izvēles brīvība, kurp doties.
Represēto skaits strauji krities
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) dati liecina, ka pēdējos piecos gados represēto statusu kopumā lūgušas 70 personas un statuss piešķirts 37 represētajiem. Savukārt saistībā ar statusa atteikšanu PMLP šajā laikā bijušas divas tiesvedības.
Biežākos statusa atteikuma iemeslus skaidroja pārvaldes pārstāve Madara Puķe:
"Principā galvenais iemesls ir tāds, ka šis cilvēks ir dzimis gadu vai vēlāk pēc tam, kad represētie vecāki izņemti no speckomandatūras uzskaites, vai arī diezgan bieži mums ir pieteikumi, kur vecāki ir bijuši izsūtījumā, bet bērns piedzimis, jau viņiem esot Latvijā, un tas vairs neatbilst Politiski represētās personas statusa likumam. Principā tie iesniegtie dokumenti neatbilst likumā prasītajam, bet mēs darbojamies tajās likuma robežās, kas mums ir, jo citādi tā ir patvaļa un anarhija, jo katrs tas piešķirtais statuss kaut ko tālāk arī prasa no valsts budžeta."
Uz jautājumu, vai PMLP darbinieki saskata problēmas ar dokumentu pieejamību, piemēram, ja tie jāiegūst no Krievijas arhīva, Puķe atzina, ka ar to lielu problēmu neesot.
"Mēs sadarbojamies ar Latvijas arhīviem un arī ar ārvalstu arhīviem, un tā informācija, kas PMLP jāpieprasa, nav par tik daudziem cilvēkiem, lai to nevarētu dabūt, tie nav tūkstoši. Nav tā, ka pēkšņi tas viss ir apstājies, un valstu iestādes vairs savā starpā nesadarbojas, tā nav," akcentēja pārvaldes pārstāve.
Viņa arī piebilda, ka pārvalde lēmumus pieņem kopā ar konsultatīvo padomi, kuras sastāvā ir arī represētas personas.
Par iepriekš izklāstīto Grosberga meitas piemēru Puķe komentēja, ka pārvalde savu uzdevumu izpildījusi atbilstoši, ko apliecina arī tiesas lēmums.
Savukārt otrā pēdējo gadu tiesvedībā par represētas personas statusa atteikumu tiesa lēma par labu prasītājam, jo persona bija ieguvusi papildu dokumentus.
"Divas tiesvedības piecu gadu laikā – tas ir ļoti maz. Ja šajā gadījumā cilvēks gāja uz tiesvedību un viņam izdevās vēl kaut kur atrast ģimenes arhīvos vai citur lietas, ko iesniegt, kuras mums nebija pieejamas, tad, protams, tas tika vērtēts vēlreiz," skaidroja Puķe.
Viņa pauda, ka no viena gadījuma nevar spriest par arhīvu dokumentu pieejamības problēmu. "Te ir vesela kaudze ar cilvēkiem, kuriem ir piešķirts statuss, un mēs par viņiem arhīvos esam atraduši informāciju. Tā kā šis process notiek vairākus gadus un sekmīgi, tad nevarētu teikt, ka tā ir kaut kāda milzīga problēma," vērtēja Puķe.
Unikāls gadījums
Latvijas Politiski represēto apvienības valdes loceklis, jurists un Bijušo politieslodzīto un komunisma upuru starptautiskās asociācijas prezidija loceklis Pēteris Simsons savā praksē gan nereti saskāries ar līdzīgiem gadījumiem.
Viņaprāt, nevar uzskatīt, ka Alberts Grosbergs bijis brīvs, pamatojoties vien uz minēto ziņu par priekšlaicīgu atbrīvošanu.
"Šis nav vienīgais gadījums, kad cilvēku atbrīvo no ieslodzījuma, tad pēc kāda brīža viņam piedzims bērns, bet tiesības atgriezties Latvijā viņš iegūst tikai vēlāk. Šis varbūt ir unikāls gadījums, kad viņš ir atbrīvots sakarā ar veselības stāvokli un viņa neizmantojamību spaidu darbos. Vai ir PMLP darbiniekiem nācis pretī kaut viens gadījums, kad cilvēks atbrīvots no ieslodzījuma, vienalga, vai 1943. gadā pirms termiņa vai 1956. gada amnestijā, vai ir kaut viens gadījums, kad persona kā brīvs cilvēks izlaists no šī ieslodzījuma. Tad šeit būtu diskusiju tēma, bet man nav tāds moments gadījies, kad kādam ģimene būtu palikusi tur un viņš no nometnes būtu atlaists šeit," klāstīja Simsons.
"Tāpēc tagad ir jautājums, vai atbildīgā amatpersona, kura izlemj šo jautājumu, vadās pēc vispārējās prakses, kāda Padomju Savienībā toreiz bija un kādu statusu šis pirmstermiņa atbrīvotais tolaik baudīja, vai arī ierēdnis konkrēti, ja nav pierādījumu – dokumentu, tad pasūta tālāk," viņš turpināja.
Esot pat gadījumi, ka cilvēks Latvijā ir notiesāts, piemēram, par nodokļu nemaksāšanu 1948. gadā, un tad parasti piesprieda līdz diviem gadiem ieslodzījumā, un, kamēr viņš bija ieslodzījumā šeit, tikmēr pārējo ģimeni izsūtīja. "Un, kad cilvēks sodu bija izcietis un brīvprātīgi aizbrauca pie ģimenes uz Sibīriju, tad vienalga viņš tur nebija brīvs cilvēks, jo viņu uzreiz pakļāva specnometinātā statusam ar visu regulāro uzskaiti un pārvietošanās ierobežojumiem," rezumēja Simsons.
Bieži trūkst dokumentu
Arī Latvijas Nacionālā arhīva vēsturniekam Gintam Zelmenim minētās kundzes tēva lietas meklējumi nav sveši, un arī kopumā represēto lietās bieži trūkst dažādu dokumentu.
"Šajā lietā ir nepārprotami redzams, ka kundzes tēvs ir 1941. gadā arestēts un ieslodzīts Vjatlagā. Apsūdzības rakstā pat var redzēt, ka viņam sākotnēji pieprasīta nošaušana, bet tajā laikā bija tāda prakse, ka beigās varēja nomainīt spriedumu uz 10 gadu ieslodzījumu. Un ar to visi dokumenti, kas attiecas uz Grosberga represijām, arī izbeidzās, jo viss pārējais, kas tur ir, jau ir 1989. gada reabilitācijas dokumenti," skaidroja Zelmenis.
"Un šeit parādās tā problēma – kas ar to cilvēku noticis no 1943. gada, nav īsti pierādījumu,
bet, loģiski spriežot, ir ļoti maz ticams, ka viņš tajā 1943. gadā tika izlaists kā pilnīgi brīvs cilvēks," turpināja Zelmenis.
Tādu gadījumu, kad pietrūkst dokumentu, pēc Zelmeņa teiktā esot daudz. "Mums ir arī tādi "kāzusi", kur mēs zinām, ka pēc cilvēka arestēšanas un izsūtīšanas nav vispār pat lietas, vispār nav dokumentu," sacīja Zelmenis.
Represētā Alberta Grosberga meitas minētā direktīva, uz kuras pamata tēvu atbrīvoja jau 1943. gadā, parādās arī arestētā uzskaites kartītē.
"Kara laikā šāda veida direktīvas, kuras izdeva šīs institūcijas, bija virkne, kurās bija noteikts, kas tad ar notiesātajiem ir jādara, jo ir jāatceras, ka tas bija kara laiks un Sarkanajai armijai, prasti izsakoties, bija vajadzīga "lielgabala gaļa", un laiku pa laikam uz šādu direktīvu pamata ieslodzītos atbrīvoja un nosūtīja uz armiju vai arī, ja viņš lēģerī jau pa to gadu bija nomocīts līdz tādam stāvoklim, ka nevarēja strādāt, tad viņu tikpat labi varēja nometināt kādā Sibīrijas sādžā," stāstīja Zelmenis.
Turpretī tiesa sprieda – ja Grosbergs pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma būtu atradies speckomandatūras uzskaitē, tad uzraudzības iestādēm būtu zināma viņa uzturēšanās vieta vai arī būtu saglabājušās ziņas par viņa meklēšanu. Taču nekādas šādas aktivitātes uzraudzības iestādes nav veikušas, secināts spriedumā.
Te gan vēsturnieks un arhīva speciālists Gints Zelmenis rādīja, ka Alberta Grosberga kartiņā ir ziņa 1950. gadā, ka viņš ir meklēšanā.
"Ir tādi nedaudz uzvedinoši rādītāji. Te tai lietai klāt ir uzraudzības lieta, un tur var redzēt, ka 1950. gada novembrī LPSR valsts drošības ministrijas 5. nodaļas priekšnieks ir šo krimināllietu skatījies un ko viņš ir darījis te rakstīts "составлена справка для организации розыска". Tas nozīmē, ka uz to 1950. gadu viņi paši nav zinājuši, kur tas cilvēks šobrīd atrodas. Lai gan tikpat labi varēja būt arī tāda situācija, ka vienkārši bardaka dēļ viņi to nav zinājuši. Esmu sastapies arī ar situācijām, ka meklēšanā tiek izsludināts cilvēks, kurš reāli lēģerī jau ir miris, bet pēc kara kaut kāds čekists pamostas, ka viņam nav informācijas par to personu, un tad viņš to cilvēku izsludina meklēšanā.
Mums ir jārēķinās arī ar to, ka "padomijā" esošais bardaks nebija svešs arī attiecīgajiem orgāniem, īpaši Staļina laikā,"
turpināja Zelmenis.
Iestāžu domāšana – padomju mantojums
Saeimas Cilvēktiesību komisijā pēdējā laikā dienas kārtībā nav bijuši kādi likumprojekti vai diskusijas saistībā ar represēto statusa piešķiršanas kārtību.
2018. gadā komisija skatīja grozījumus citā, saistītā likumā "Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju". Tolaik savu redzējumu apkopojumā par politiski represēto personu situāciju Latvijā Saeimas komisijai iesniedza arī Pēteris Simsons, kurš kā Latvijas Augstākās Padomes deputāts 1992. gadā piedalījās arī sākotnējā likuma izveidē.
Viņš secināja, ka 30 gadu laikā reāli uz Sibīriju deportētie, viņu izsūtījumā vai Latvijā dzimušie bērni saskaras ar tiesu un izpildvaras neizpratni un noraidošu attieksmi politiski represētās personas statusa piešķiršanā, konfiscētā īpašuma atgūšanā un kompensācijas saņemšanā, kā arī repatriācijā.
"Tā acīmredzot ir mūsos palikusī padomju cilvēka pārliecība par pareizu attieksmi pret indivīdu. Redziet, cik sarežģīti ir apelēt pie likumdevēja, jo es šo pārskatu par politiski represēto situāciju uztaisīju jau pirms krietna laika iepriekšējai Saeimai, bet šis jautājums tālāk nav virzījies," norādīja Simsons.
"Nav šīs vēlmes kaut ko labot, kaut ko grozīt."
