Ar ciblānieti Daci Ruško – nu jau pensionētu skolotāju – Latvijas Radio satikās Ludzas novada Ciblas bibliotēkā, kur visu oktobri ir skatāma viņas darināto lakatu izstāde. Daces Ruško lakati ir īpaši ar savu darināšanas tehniku – ne austi, ne lāpīti, bet sieti uz rāmja. Lakata darināšanai izmantota lāpīšanas tehnika, kur raksts top no diegu savstarpējas krustošanās, tā veidojot mazākas vai lielākas rūtiņas.
"Šie lakati top uz rāmja. Ir divi varianti vai nu tas ir presētais kartons, un uz tā veido šos lakatus, vai arī tas ir no koka veidots rāmis. Man ir gan tas, gan tas, un, protams, koka rāmis ir labāks. Kā tas notiek? Vienkārši diegi tiek valkāti, stiepti, sieti, jo tas nav ne adīts, ne tamborēts, ne austs. Tiesa, tas vairāk atgādina aušanu, taču viss notiek, darbojoties ar pirkstiem, vai arī ar adatiņu palīdz ievērt kādu diedziņu," viņa stāstīja.
Lakata darināšanas process samērā vienkāršs, bet aizņem diezgan daudz laika un prasa lielu uzmanību. Šī nodarbe ļauj radoši izmantot dažādu dziju krājumu atlikumus, un katrs noaustais lakats ir kā mākslas darbs.
Daces Ruško lakatos var ieraudzīt gan Latgales ezeru zilgmi, gan latgaliešiem tik tuvo visu toņu brūno un dzelteno krāsu spēli.
"Raksti ir spontāni. Tur nav kādas savas domas. Vienkārši skatos, lai man diegi sakristu pa toņiem. Dažreiz toņus var likt arī spontāni. Tas arī ir ļoti interesanti. Esmu redzējusi tā, ka es pat nedomāju par krāsām, bet liku to, kas man ir mājās, arī super sanāk. Katram tā ir sava gaumes lieta. Man ļoti patīk krāsu spēles, tāpēc tā sanāk," stāstīja Ruško.
Lakatu darināšana uz rāmja nav raksturīga tikai Latgalei – Dace Ruško pieļauj, ka arī citos Latvijas novados tā nav bijusi ierasta lieta. Taču tāpēc viņai vēl jo vairāk gribas iemācīties ko jaunu un neredzētu.
"Es šo vēsturi neesmu papētījusi, biju redzējusi, bet nekā nevarēju apgūt. Internetā meklēju, bet tad mums cilvēkiem, kuri interesējas par rokdarbiem, Ludzā ir sava grupiņa "Musturprieks", un kad es teicu, ka gribu iemācīties darināt šādus lakatus, viena kolēģe atsaucās un teica, ka parādīs," atceras Ruško. "Es sagatavoju presēto kartonu un dziju, un viņa man parādīja. Un tad man kā saka bija "āķis lūpā". Un tad tapa visi tie trīsstūra lakati. Tad es nejauši internetā atradu cilvēku, kurš var izgatavot koka rāmi, no Jelgavas puses. Viņš man uztaisīja lielu koka rāmi un, ja agrāk darināju trīsstūra lakatus, tad tagad četrstūra."
Rokdarbniece atzina, ka agrāk Latgalē plecu lakati bija neatņemamu apģērba sastāvdaļu un parasti tie bija silti, lai pasargātu valkātāju no drēgnajiem rudens un aukstajiem ziemas laika apstākļiem.
Arī Daces Ruško lakati ir silti un patīkami.
"Pamatā ir vilnas dzija. Pareklamēšu Latvijas vilnas ražotājus – Pācis jeb Dundagas dzija, ir arī Limbažu dzija, divkārtaina, trīskārtaina, arī no Polijas atvedu vilnas dziju. Bet ir arī pusvilnas lakati, ja kādam gribas kaut ko vieglāku," viņa teica.
Pašlaik Ruško lakati ir apskatāmi izstādē tepat Ludzas novada Ciblas bibliotēkā, taču rokdarbniece atzīst, ka tagad, kad pēdējo pāris gadu laikā arī citu novadu rokdarbnieces ir ķērušās pie lakatu uz rāmja darināšanas, arī viņu pārņēmis azarts un vēl lielāka interese.
"Šogad vasarā bija iespēja pabūt Jaunlaicenē un tur bija lakatu svētki. Tur bija atbraukušas daudzas rokdarbnieču grupiņas, kuras šos lakatus sēja. Tur bija ļoti daudz cilvēku sabraukuši un katrs lielījās ar saviem darbiem. Es gan nebiju nevienā no grupām, es biju cilvēks, kurš pats to apguva, un man arī gribējās palielīties, ko es māku," stāstīja rokdarbniece.
Bez lakatu darināšanas uz rāmja, Ruško vēl pati krāso dziju, ada cimdus, zeķes, džemperus, atrod laiku ceļošanai, ogošanai un sēņošanai, dārza darbiem, bet savu mīlestību uz rokdarbiem, ko kādreiz pārņēmusi no vecāsmātes, viņa nodod meitai un mazmeitām.
