Latvijas bibliotēkās jūs atradīsiet ne vienu vien grāmatu, kurā apkopoti izsūtīto stāsti. Taču viena no šīm grāmatām ir īpaša. Šī grāmata ir "Šalom, Sibīrija!". Tajā ir apkopotas 1941. un 1949. gadā no Latvijas uz Sibīriju aizvesto ebreju atmiņas.
"Atceros, ka 14. jūnijā ļoti agri no rīta pa dzīvokli staigāja cilvēki. Tēvs ar viņiem diezgan skaļi un asi runājās. Mamma tanī laikā kravāja čemodānos mantas un tās mantas mums pēc tam ļoti noderēja," skan mazs fragments no grāmatas.
Rozentāls par to pastāstīja: "Tad, kad tēvs lamājās ar tiem sargiem, kas atnāca pie mums, mamma drusciņ mantas kravāja. Un viņa teica viņam: "Tu klusē un kravā mantas!" Tas bija atļauts. Pēc tam viņa tās pārdeva, un tur [Sibīrijā] man bija drusciņ labāka barošana."
Drīz vien ģimeni aizveda uz Šķirotavas staciju. Tur visus vīriešus nošķīra no viņu ģimenēm. Rozentāls atminējās, ka sievietes ļoti rūgti raudāja.
Ceļu līdz Novosibirskai, uz kurieni ģimeni sākotnēji aizveda, Rozentāls gandrīz neatceras. Tikai to, ka tajā dienā bija labs laiks un starp vagoniem ceļa laikā dežūrēja un visus pieskatīja zaldāti. Pēc Novosibirskas mazo Rafailu kopā ar māti aizveda uz Špalozavodas ciematu.
"Tur bija, es nezinu cik, bet ne vairāk kā desmit mājas. Un vienā mājā, es zinu, ka tur dzīvoja Irina Zaharkina, tā bija saimniece. Vīra, man liekas, viņai nebija. Bet mamma īrēja [istabu]. Viņa dabūja tur to "kartočku" un zāģēja malku," viņš sacīja.
Tajā laikā Rozentāla tēvs Leons tika aizvests uz Soļikamskas darba nometni, kur pavadīja vienu gadu. Vēlāk tēvam ļāva nomitināties Krasnojarskas apgabalā. Ģimene apvienojās 1942. gadā.
Rozentāls stāstīja, ka tēvs bija perspektīvs jauns advokāts. Studentu gados vadīja studentu korporāciju, kas arī kalpoja par formālu izsūtīšanas iemeslu.
"Vienu gadu viņš bija priekšsēdētājs studentu cionistu organizācijā "Hasmanē". Tā bija aizliegta, kad atnāca padomju vara. Tūlīt aizliegta. Viņu apsūdzēja buržuāziskajā nacionālismā. Un bija iesniegums. [To] uzrakstīja, kā viņš stāstīja, viens no tās organizācijas biedriem."
Dzīvojot izsūtījumā, Rozentāla vecākiem bija nemitīgi bail, ka pret viņiem varētu vērst jaunas represijas. Sevišķi pēc tam, kad Rafaila jaunākais, jau trimdā dzimušais brālis Boriss, bērnudārzā pateica, ka Staļinu vajag nošaut.
Tomēr naidu no apkārtējiem cilvēkiem pēc šīs epizodes un vispār Rozentāls nav izjutis.
Viņš norādīja: "Sākot no 1949. gada, visur bija antisemītisms. Bet vispār Sibīrijā, tur bija citi cilvēki. Es pēc tam daudz strādāju Krievijā, es zināju, ka vissliktākie krievi bija Maskavā, viņi bija naidīgi. Bet Sibīrijā bija ļoti laipni. Un viņiem bija vienalga, no kurienes tu esi. Nu, strādā un strādā."
Latvijā Rozentāls atgriezās 1956. gadā, kur Rīgā turpināja vēl Krasnojarskā iesāktās medicīnas studijas.
Viņš piebilda, ka Latvija piedzīvoja divas traģēdijas. Sākumā padomju, bet pēc tam Vācijas veikto okupāciju. Tomēr viņš atzina – ja netiktu izsūtīts, tad, visticamāk, būtu nošauts Rumbulas mežā.
"Nu un tā mēs palikām dzīvi. Tur bez šaubām, tur nebija nekādu [variantu]. Bija vēl ģimenes, ar ko es iepazinos jau Sibīrijā. Daudz nebija, bet viņi palika dzīvi. A pārējie visi..."
Pēc atgriešanās no trimdas Rafails Rozentāls izveidoja spožu karjeru medicīnā. Ilgus gadus vadīja Latvijas transplantācijas centru, veicot simtiem operāciju. Gadu gaitā viņam ir bijušas domas arī par repatriāciju uz Izraēlu, tomēr, tā kā mūža darbs bija šeit, nolēma palikt.
KONTEKSTS:
1941. gadā padomju režīms izsūtīja vairāk nekā 15 424 Latvijas iedzīvotājus. Viņu vidū bija ap 4000 zīdaiņu, bērnu un pusaudžu. Daudzi no vismazākajiem gāja bojā jau ceļā, citi izsūtītie no bada, slimībām un smaga darba mira vēlāk. Daļa deportēto bērnu izdzīvoja un atgriezās Latvijā, citi palika uz dzīvi Sibīrijā. Atceroties šo noziegumu, 14. jūnijā vienlaikus visā valstī lasa izsūtīto iedzīvotāju vārdus.
Lasījumu no katras pašvaldības straumē sabiedrisko mediju portālā LSM.lv un Latvijas Nacionālās bibliotēkas mājaslapā. Ir arī pieejama digitāla karte, kurā ir piemiņas pasākumu videomateriāli, dati un stāsti par izsūtītajiem, tā palīdzot aptvert deportāciju apmērus un sekas. Latvijas Televīzijā norisinājās izsūtīto piemiņai veltīts speciālizlaidums.
