Pēc uzrunām, klusuma brīža un ziedu nolikšanas pie memoriāla cilvēki devās Latvijas Politiski represēto apvienības rīkotajā ikgadējā gājienā no Latvijas Okupācijas muzeja uz Brīvības pieminekli. Gājiena dalībnieki uzsvēra, ka šo dienu nedrīkst aizmirst.
"Režīma mantinieki, šodienas Krievija 82 gadus vēlāk dara to pašu Ukrainā; mēs redzam, ka bez vēstures izvērtēšanas, kā to ir darījuši vācieši, šis ļaunums paliek un mantojas tālāk attiecīgajā valstī," sacīja Valsts prezidents Egils Levits.
"Mana tēva brāli aizveda šinī naktī, viņš arī nomira badā Sibīrijā, mans tēvs arī bija tanī sarakstā, bet viņš kaut kā varēja izvairīties. Tā kā šī diena ir ļoti nozīmīga manā ģimenē, tā ir tāda sāpīga, un es domāju, ka ir arī ļoti svarīgi to vienmēr atcerēties," stāstīja kāda sieviete.
Cita gājiena dalībniece teica, ka visi šobrīd ir Sibīrijas bērni. "Tie cilvēki, kas tika izsūtīti pieauguši, tie ir vai nu tagad mājās un nevar atnākt, vai nu vienkārši viņu nav. Tas man ir tāds svēts pienākums."
"Es domāju, ka tas ir svarīgi visai tautai. Mums tomēr ir jāatceras mūsu pagātne, tas vienkāršais teiciens – lai mēs saprastu, uz kurieni tad mēs īsti ejam. Lai mēs novērtētu tās traģēdijas, grūtības, lai būtu arī šodien spēks par to cīnīties.
Mēs redzam Ukrainu, tad varam savilkt paralēles ar ukraiņiem, mēs tomēr ļoti maz cīnījāmies pret šo teroru, traģiskajiem mirkļiem – Ukraina mums māca, ka ir jācīnās.
Tā ka tas varbūt var būt tāds secinājums, ka paņemsim šo traģisko atmiņu un nepieļausim to turpmāk. Un nevis klusējot, bet cīnoties," sacīja gājiena dalībnieks.
Cita sieviete pauda, ka, viņasprāt, deportācijas ir skārušas ikvienu Latvijas ģimeni:
"Es domāju, ka vispār Latvijā nav nevienas ģimenes, kas nebūtu skarta ar deportācijām. Un es domāju, ka tas ir ļoti nozīmīgs datums vispār mūsu vēsturē un katram latvietim. To nedrīkst aizmirst, līdz ar to, jo mēs būsim vairāk redzami, jo vairāk jaunatne arī sapratīs, kāpēc mēs esam te."
Deportēto tuvinieks Imants Kronītis stāstīja, ka no ģimenes izsūtīti bija gandrīz visi: [Bija] 12 gadi, gāju ceturtajā klasē. Redzēju, kā uz Ropažiem aizveda mūsējos. Paps neteica, kur pārējie. Mēs pieci bērni ģimenē. Mums diviem vajadzēja liecības saņemt, būtu noslēpušies Langstiņos."
Arī Rīgas dzelceļa stacijās "Šķirotava" un "Torņkalns" trešdien norisinājās piemiņas brīži, kuros ar saviem atmiņu stāstiem dalījās politiski represēto biedrību biedri.
"Tur bija aukstums. Sals līdz 50 grādiem. Mums nebija daudz drēbju. Līdzi neko nevarēja paņemt, jo bija vasara. Un, ja bija kādas drēbes, mainījām uz pārtiku," stāstīja Janīna Vaivode, kas tikusi izsūtīta, vēl būdama mammas vēderā.
Janīnas mazliet vecākā māsiņa skarbos apstākļus neizturēja. Viņa mira augustā no dizentērijas. "Nomira Sibīrijā un tur arī apglabāta. Visu dzīvi izpostīja, visus bērnus izmētāja," stāstīja Janīna.
Sanākušajiem kaklā ir kamols, atmiņu stāsti atsauc atmiņas un acīs sarieš asaras. Taču katrs šāds piemiņas pasākums izsūtītajiem ir svarīgs. Viņi nenogurstoši nāk ikreiz, kad ir iespēja izstāstīt savas ģimenes traģisko stāstu.
"Man Dievs vēlējis būt trīsgadīgai un atgriezties astoņgadīgai. Man ir smagas atmiņas par manu tēvu, kuru nobendēja 10 mēnešu laikā," pauda izsūtītā Ārija Upmale.
Svarīgi ir izglītoties, lai šo dienu neaizmirstu, atzīmēja Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētāja vietnieks Pēteris Simsons.
"Bieži vien to, kas viegli nāk, to augstu nevērtē. Un nevajadzētu aizmirst, cik daudz sviedru un asiņu ir lējušas iepriekšējās paaudzes, lai tagadējā paaudze varētu dzīvot civilizētā sabiedrībā, demokrātiskā iekārtā," pauda Simsons.
Lai neaizmirstu, lai arī bērni zinātu, uz piemiņas pasākumiem trešdien ieradās arī vairāki skolotāji ar audzēkņiem.
"Manuprāt, bija ļoti grūti no malas klausīties. Var salīdzināt, cik labi mums ir tagad. Mums jābūt pateicīgiem, kādā Latvijā mēs varam dzīvot," sacīja Krišjānis Mednis.
Rīgas Klasiskās ģimnāzijas skolotājs Dzintars Dvinskis uz "Šķirotavu" atbrauca ar trim audzēknēm. Viņš uzsvēra, ka īpaši svarīgi par deportācijām runāt ar mazākumtautību skolēniem, kuri bieži vien saņem nepilnīgu informāciju.
"Un arī vajag rādīt, ka atmiņa ir ļoti svarīga lieta tāpēc, ka mums nepieciešams rīkoties tā, lai neļautu tādiem gadījumiem atkārtoties. Tas ir ļoti svarīgi," pauda Dvinskis.
Rīgas Svētā Jāņa baznīcā, Rīgas Domā un Mazajā ģildē skanēs piemiņas koncerti.
Piemiņas pasākumā Balvu novada Kubulu ciemā sanākušie dalījās ar atmiņu stāstiem.
Ārija Tihomirova Omskas apgabalā Sibīrijā nonāca vien divu gadu vecumā un tur pabeidza pirmās trīs klases.
"Pa priekšu izveda inteliģenci 1941. gadā un ierēdniecību, zemniecību, vārdu sakot, ar nabagu ir vieglāk runāt. Es augu tādos apstākļos, ka tur citas runas nebija kā par Latviju. Visas tās ģimenes, kas tur bija mūsu ciematā – latviešu ģimenes –, mēs kopā turējāmies.
Šodiena rāda, ka nekas nav mainījies, ka Krievija dara to pašu, ko toreiz, un varbūt vēl cietsirdīgāk, nerēķinoties ne ar cilvēku dzīvībām, ne ar ko.
Tas, kas notiek šodien Ukrainā, tas ir apliecinājums tam, ka to nekad nevar aizmirst un nekad nevar piedot," sacīja Balvu novada politiski represēto nodaļas (PRN) priekšsēdētāja Tihomirova.
Šobrīd Balvu novada PRN ir 97 biedri, bet laiks nežēlo un gadu no gada šis skaits mazinās, līdz ar to izzūd arī virkne atmiņu. Uz Omsku sešu gadu vecumā kopā ar jaunāko brāli un teju astoņdesmitgadīgo vecmammu no Bērzpils izsūtīta bija arī Ārija Lizinska.
"No rīta mūs atveda atpakaļ uz mājām, jo teica, ka mēs neesam sarakstā. Pēc laiciņa atbrauca atkal, paņēma un atkal aizveda. Pa otrai reizei. Mammas tad nebija mājās, viņa atgriežas – nav neviena mājās. Ne bērnu, nekā.
Viņa neatceras varbūt kādu nedēļu, saka, ka nezina, kur bija, ko darīja. Es domāju, nerviem to izturēt... Tas ir tas traģiskākais. Kā teiksim, ja mātes... viss tomēr, divi bērni," satrautki stāstīja politiski represētā Ārija no Bērzpils pagasta.
Sadarbībā ar Jēkabpils Vēstures muzeju Kubulos ir atklāta arī izstāde "Mēs atgriezāmies". Tās autore ir gleznotāja un fotogrāfe Mētra Štelmahere. Mākslas darbos atainoti cilvēki, kas izsūtījuma laikā bija vēl bērni vai pat piedzima Sibīrijā. Viņiem līdzās ir priekšmeti, kas stiprināja un raisīja ticību, ka kādreiz atgriezīsies Latvijā.
"Kādam tas bija cukurtrauks, kādam dzintara krelles, kādam spilventiņš. Katrai šai lietai ir kāds īpašs stāsts. Viens no stāstiem, kas mani uzrunāja ļoti, ļoti personīgi, ir represētās personas Maijas Blūmas stāsts par mīļo spilventiņu, kurš ir gulējis arī viņas bērnu dienas ratiņos, kurš ir ceļojis līdzi uz tālo Sibīriju, palīdzēdams pavadīt šīs grūtās dienas," stāstīja Kubulu Kultūras nama vadītāja Laura Zujāne.
"It kā noņemts kaut kāds slogs, visu laiku esi juties vainīgs. Nezini, par ko, ne tāds kā citi. Tā kā tagad jau tiek tas viss atzīts, tas viss pamazām, tā pašpārliecība kaut kāda atgriežas, ka nekādi lielie ienaidnieki mēs šeit neesam bijuši," atzina Ārija Lizinska.
Padomju masu deportāciju upuri īpašā pasākumā tika pieminēti arī Eiropas Parlamentā. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm, kad to organizēja daži deputāti no Baltijas valstīm, šoreiz to organizēja pats Eiropas Parlaments (EP), tādējādi piedodot tam arī oficiālu atzinību.
Eiropas Parlamenta deputāti nolika ziedus pie deportāciju upuriem veltītās piemiņas plāksnes, kas EP telpās bija izvietota jau iepriekšējās reizēs. Piemiņas pasākumā piedalījās arī Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Ivars Kaļķis. Uzrunu teica arī EP priekšsēdētāja Roberta Metsola.
Piemiņas brīži komunistiskā genocīga upuru atcerei norisinās arī citur Latvijā. Krustpils Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu baznīcā Jēkabpilī trešdien tika rīkota īpaša Svētā Mise. Arī Daugavpilī Andreja Pumpura skvērā pie piemiņas akmens bija veltīts piemiņas brīdis.
14. jūnijā deportēto atmiņu stāsti
